Filipa jahta lēnām kustējās uz priekšu. Filipam patika šādi izbraucieni jūrā nakts laikā - tikai viņš pats, jūra un vējš. Viņam patika jūra - viņš tajā varēja lūkoties veselu mūžību, tāpēc draugi viņu dažreiz uzskatīja par dīvainu.

     Šis izbrauciens bija tāds pats kā visi citi, un nekas nenorādīja uz to, kas notiks...

      Sākās vētra. Pēkšņi. Vēl pirms mirkļa jahta lēnām šūpojās, bet tagad viļņu dēļ draudēja apgāsties.  Filips paslīdēja, viņa galva ietriecās grīdā. Viņš zaudēja samaņu.

Filips pamodās jau kā šķita, dienas vidū. pārbaudījis, vai viss kartībā, viņš sāka apskatīt vietu, kurā izpeldēja. Nebija ne miņas no jahtas, un viņam nebija ne jausmas, kas notika tad, kad viņš zaudēja samaņu. Pēkšņi viņš ieraudzīja torni aiz kalna. Viņš sāka iet uz tā pusi. Kad viņš uzkāpa kalnā, skatam pavērās brīnišķīgs skats - neliela pils, kas itkā peldēja ūdenī, un tilts uz to. Viņš par atrasto vietu priecājas, jo jau sāka satumst. Kad viņš jau gāja pa tiltu, viņš aiz muguras sadzirdēja kaut kādu skaņu. Tā bija kaut kas starp rējienu un rūcienu, vismaz puisim tā šķita. paskatījies sev aiz muguras, viņš ieraudzīja pāris desmitu metru attālumā no sevis radījumus, kas savā ziņā atkādināja suņus. tikai tie bija daudz lielāki. Sapratis, ka tie skrien uzviņa pusi, puisis ieskrēja pilī, aizvēra, un, atradis durvīs atslēgu, aizslēdza tās Tad viņš apsēdās uz grīdas un sāka domāt. Un viņam nebija ne mazākās sajēgas par to, kas tikko notika.