Prologs.

 Lapas zem kājām čabēja, acis bija vērīgas un mundras, viņš ieklausijās katrā skaņā.Cauri meža lapotnei spīdēja vāra saulīte.

 Ejot caur mežu, beidzot tika ieraudzīts tas ko meklēja. Gurgals bija mežoņu vadonis, ļoti brutāls un slepkavniecisks. Gara auguma, ar gariem, sapinkājušiem matiem, pamatīgu miesasbūvi, un ar slepkavniecisku skatienu. Mežonis bija nogalinājis daudz karaļa Segina izlūku un kareivju, tapēc Gvaihiram tika uzticēts mežoni nogalināt, lieki uzmanību nepiesaistot. Gvaihirs noņēma loku no pleca, uzvilka bultu, un uzmanīgi vēroja mērķi. Gurgals kaut ko bauroja saviem padotajiem, jo par skādi, mežonis bija dzirdējis Gvaihiru, tapēc prasīja viņu notvert, un atvest pie vadoņa. Gvaihirs brīdi kad Gurgals aizgriezās, palaida vaļā stiegru un bulta aizšņāpa cauri naktij un caurdūra mežoņa galvaskausu. Tas iebaurojās un nogāzās bez dzīvības.Gvaihirs pārmeta loku pār plecu, un devās prom no meža, neviena nemanīts.

                                                   Pirmā nodaļa.

Gvaihirs ir karaļa Segina labākais mežzinis un lokšāvējs. Karaļvalstī nav neviena labāka par Gvaihiru. Gvaihiram ir īsi, tumši mati, zilas acis, viņš ir samērā garš.

Staigā zaļā apmetnī, ar mazliet bruņām šur tur. Loks ir taisīts no vītola, atsperīga, lokana un stingra. Bultas ir no lazdu taisnākajiem zariem, ar ērgļa spalvām precīzam un vieglam lidojumam, ar tērauda uzgaļiem. Vēl ir mazs duncis, katram gadījumam.

Gvaihirs ar lokšaušanu nodarbojās jau no septiņu gadu vecuma, un trenējās katru dienu. Katru šāvienu viņš pārdomā reizes trīs, līdz ir pārliecināts ka spēs trāpīt mērķi. Karalis Segins ievēroja šo talantu, un drīzvien uzaicināja Gvaihiru pievienoties viņa lokšāvēju grupai, kur Gvaihirs bija vislabākais no visiem.

Tapēc karalis Segins vienmēr sūta Gvaihiru uzdevumos, kurus pārējie nespēj izdarīt.

Kādā parastā dienā, karalis uzaicināja Gvaihiru pie sevis pārrunāt kādu lietu.

 Karalis stāstija par kādu karali, kas nesen ticis pie varas austrumos. Karalis bija taisnīgs, taču, ja godīgi pārāk taisnīgs. Katru pārkāpumu viņš sodīja ar nāvi.

Tāpēc, Segins lūdza Gvaihiru aiznest vēsti šim karalim austrumos, lai nedaudz apstājas ar nāvēs sodiem, jo tas ir pretdabiski, jo tos cilvēkus noderīgāk būtu likt pie darba, nevis nogalināt. Karalis teica: "Es varētu palūgt kādu ziņnesi lai aiznes ziņu, bet visi ir aizņemti, tapēc palūgšu tevi. Vai esi ar mieru?" Gvaihirs palocīja galvu un atbildēja : "Jā, ser." Vēstuli saņēmis, karalis vēl piebilda : "Es tev iedošu kādu no saviem rumakiem, lai vieglāks ceļš. Pa galveno taku dodies pa taisno uz austrumiem, un pēc kāda laika redzēsi viņa cietoksni. Saki, ka rietumu karalis lūdza nodot šo ziņu. Ardievas, Gvaihir!" Gvaihirs izgāja no karaļa telpas, aizgāja uz staļļiem un parādija karaļa zīmi ka drīkst saņemt zirgu, kādu vien vēlas. Izvēlējies kādu brūnu zirdziņu, Gvaihirs devās nopirkt dažādas lietas kas var noderēt ceļā, sākot ar pārtiku, līdz pat auklām un virvēm. Apseglojis zirgu un uzlicis maisus ar lietām, Gvaihirs izjāja no pilsētas uz austrumu pusi.

                                                    Otrā nodaļa.

 Jājot pa vienmuļo, grubuļaino ceļu, Gvaihirs vēroja apkārtni. Nekas īpašs, koki, krūmi, akmeņi, daži zvēri... Zirgs bija ātrs, taču pili joprojām vēl neredzēja. Izlēmis ka pagaidām gana jāts, Gvaihirs piemeklēja kādu labu vieta kur apstāties, un piesēja zirgu lai tam ir ko ēst, un iedeva arī spaini ūdens. Gvaihirs iekūra ugunskuru no apkārt esošajiem zariem un kokiem, iešķiļot ar kramu.

 Uguns laiski dejoja un laizīja sauso koku. Gvaihirs paēda maizi ar sieru un padzēras alu. Kādu brīdi pasēdējis pārbaudot vai ar loku un bultām viss kartībā.

Kad viņš jau sāka taisīties ceļam, atskanēja tāds kā kliedziens, tāds kā brēciens.

Skaņa nāca no meža puses. Gvaihirs paņēma loku un uzvilkta bultu, lēnām tuvojoties mežam, un skatoties kas tur notiek. Koki meta ēnu. Tad viņš pamanīja ka uz zemes kāds ir. Tas bija cilvēka ķermenis, kas raustījās un vaidēja. Gvaihirs aši aizskrēja pēc somas un atskrēja atpakaļ, nolaidis loku. Pieskrējis pie cilvēka, Gvaihirs redzēja ka kakls bija vienās asinīs. Gvaihirs pavaicāja kas šis cilvēks ir un kā tas gadījies, tikmēr cenzdamies nosaitēt kaklu, lai nebūtu asins zaudēšanas. cilvēks pateicās un rīstīdamies teica : "P-paldies. Mani sauc Arkturs-s. Es nāku no austrumu pils, taču mani s-sodīja ar nāves sodu par lietām ko nebiju d-darījis. Tur izpilda nāves sodu n-nocērtot galvu, taču brīdi kad man taisījas cirst, es paspēju pagriezties, un izbēgt no nāves soda telpas un izskriet no pils, taču man t-trāpīja kāda būlta, taču izrāvu to.. V-vai palīdzēsi m-man? Man ir radinieki tepat netālu, t-taču tiktālu es netiktu. E-esmu dr-drošs ka viņi mani meklē. Esmu pirmais kam izdevās izbēgt." Gvaihirs pamāja ar galvu, un teica : "Protams ka palīdzēšu, bet man tomēr ir uzdevums no karaļa Segina. Aiznest vēsti austrumu karalim. Tu vari pagaidīt tepat, man somā ir ēdamais. Atpūties."

Arkturs pamāja un aizvēris ciet acis turpat nogūlās.

                                                        Trešā nodaļa.

Gvaihirs beidzot ieraudzīja pili. Tā bija augsta un liela, no pelēkiem akmeņiem mūrēta. Lielie dzlezs vārti nelaida nevienu iekšā, un pie tiem stāvēja sargi, un uz mūra bija lokšāvēji. Gvaihirs lēnām pierikšoja klāt un teica sargiem : "Esiet sveicināti. Esmu Gvaihirs, karaļa Segina lokšāvējs. Man ir vēste no viņa augstības, kura ir adresēta jūsu karalim." Sargi pamāja un uzsauca vārtu meistaram, lai laiž Gvaihiru iekšā. Vārti ar lielu troksni atvērās. Gvaihirs ar zirgu ierikšoja iekšā, un vārti ar tērauda dārdoņu atkal aizcirtās.

 Līkumojot cauri ielām un mājām, Gvaihirs tuvojās pilij. Tā bija patiešām grezna ēka. Ar augstu paceltiem karogiem, ar simbolu : pūķi. Pie pašas pils bija vēlvieni grezni vārti, kur stāvēja vēl divi sargi, viņi bez vārda runas ielaida Gvaihiru iekšā, jo viņiem tika teikts ka ieradies ziņnesis. Zirgu piesējies pie kāda staba lai tas neaizskrien prom, Gvaihirs devās iekšā.

Šī pils zāle bija daudz lielāka nekā pie karaļa Segina, arī daudz greznāka. Visur bija vairogi, kareivju un karaļu tēli, skaistas mēbēles...

Kāds kalpotājs atskrēja un teica : 'Karalis Sīrijs jūs pieņems, tulīt beigs pusdienot."

Kalpotājs parādija kur jāiet, un Gvaihirs pamāja un pieklauvēja pie greznām, pulētām ozola durvīm. Atskanēja sauciens "Iekšā!" un jauneklis iegāja pa durvīm.

 Šeit bija plaša istaba, kur bija rakstāmgalds, grāmatplaukti, ieroči.Pie galda sēdēja kāds vīrs, kuram bija gari, sirmi mati, taču skatiens stings un spēcīgs. Galvā bija zelta kronis, mugurā bruņas, kuras apslēptas ar apmetni. Gvaihirs paklanījās un teica : "Pazemīgi atvainojos, jūsu augstība, taču man ir ziņa no rietumu karaļa Segina. "  Iedevis vēstuli, Gvaihirs gaidīja līdz karalis to izlasīs. "Ak tā... Pasaki karalim Seginam, ka tā ir taisna tiesa nogalināt cilvēku, par lietām kādas viņš darījis. Nāve ir sods, kuru noziedznieki ir pelnījuši. Mani neapmierina tas ka mani kalpi tik vaļsirdīgi pret nāves sodiem izturas. Vienmēr viņi jāskubina. Šīs nolaidības dēl kāds slepkava izbēga! Un vēl nav ticis atrasts." Karalis paņēma kādu tukšu pargamentu un uzrakstīja īsu vēstuli, un ielika to aploksnē, un pasniedza Gvaihiram to. "Aiznes šo vēstuli karalim Seginam. Un, ja pa ceļam redzi kādu vīrieti ar īsiem, gaišiem matiem un vecās drēbēs, izdari pakalpojumu. Sagūsti viņu un aizved pie manis. Vai skaidrs?"  Gvaihirs pamāja ar galvu, paklanījās, un aizjāja prom no pils.

Drīz būs nākamās daļas