eXs.lv

Gaming community - spēles

• Jaunumi
• Forums
• Blogi
• RS
• Spēles
• Filmas
• Raksti

Reģistrēties Niks: Parole:

Priekšvārds

Gan jau kāds ievēroja samērā nesen izveidoto "Rakstziņu" grupu, kur kopā sanāca vēsturi cienoši domubiedri. Sākām gatavot rakstus, tomēr to tapšana nedaudz ievilkās, tāpēc pa to laiku nolēmu pats ‘uzcept’ vēl kādu rakstiņu. Liels paldies DiviViens par teksta izrediģēšanu un lasāmības uzlabošanu!  

Šajā rakstā ir par bēdīgi slaveniem pirātiem, no kuŗiem savā laikā baidījās daudz jūrasbraucēju. Varbūt pamanījāt, ka par to esmu šeit jau daudz sarakstījis, tādēļ, iespējams, ka būs arī raksta turpinājums - 2.daļa. Tādēļ varat droši ieteikt, par kuŗiem pirātiem vēl būtu vērts rakstīt otrajā daļā. Iesākšu ar Melnbārdi (viņu droši vien zinās daudzi), bet pēc tam – par citiem, mūsdienās varbūt ne tik plaši zināmiem pirātiem.

Melnbārdis

Edvards Tīčs, labāk pazīstams kā Melnbārdis bija bēdīgi slavens angļu pirāts, kuŗš 18.gadsimta sākumā siroja Karību jūrā laika posmā, kas tiek uzskatīts par pirātu zelta laikmetu. Viņa slavenākais kuģis ir "Karalienes Annas atriebība", kas 1718.gadā netālu no Ziemeļkarolīnas uzskrēja uz sēkļa. Melnbārdim galvā bija liela, ar spalvām izgreznota trijstūrenes cepure. Viņš parasti sev līdzi nēsāja vairākus zobenus, nažus un pistoles, ko izmantoja biežajās cīņās. Laikabiedri un viņa izdzīvojušie upuri stāstīja, ka Melnbārdim cīņas laikā gaŗajā, melnajā bārdā bija iepītas un aizdedzinātas kaņepes. Tādēļ "viņš izskatījās kā velns" ar savu šaušalīgo seju un dūmu mutuli ap galvu. Šāds viņa veidotais tēls, padara Melnbārdi par vienu no briesmīgākajiem kuģojošajiem pirātiem. Viņš aplaupīja tirgoņu kuģus, piespiežot uz klāja uzlaist viņa apkalpi, kuŗa tad iztukšoja kuģi, savācot pārtiku, dzeŗamo, ieročus un visu pārējo, kam tik bija kaut kāda vērtība. Ironiski, taču par spīti viņa negantajai slavai, nav zināms, ka viņš kādu patiešām būtu nogalinājis. Viņš galvenokārt guva virsroku pār saviem pretiniekiem, pateicoties to bailēm. Melnbārdim gals pienāca 1718.gadā pēc aktīvas divu gadu sirošanas. Viņa pirātu kuģi, kas bija pietauvojies pie kādas salas, pārsteidza divi Roberta Meinarda kuģi. Kad kuģi saskārās un pirāti uzleca uz Meinarda kuģa klāja, viņus pārsteidza pagrīdē paslēpušies kaŗavīri, kuŗu bija daudz vairāk nekā pirātu. Melnbārdis viens pret vienu cīnījās ar Meinardu. Pirātu vadonis gandrīz jau guva uzvaru, taču no mugurpuses pēkšņi kāds matrozis ar diviem vēzieniem viņam nocirta galvu. Pirms šīs divcīņas ar Meinardu Melnbārdis esot ticis sašauts piecas reizes un sadurts vairāk kā divdesmit. Uzreiz pēc viņa nāves sāka klīst dažādi nostāsti, visbiežāk par to, ka Tīča bezgalvainais līķis pēc pārsviešanas pāri bortam 2 vai pat 7 reizes ūdenī apriņķoja kuģi un tikai tad nogrima dzīlēs.

 

Bartolomejs Robertss

Dzimis kā Džons Robertss, Bartolomejs Robertss, zināms arī kā Melnais Bārts, bija velsiešu pirāts, kuŗš aplaupīja Amerikas un Rietumāfrikas preču pārvadātāju kuģus no 1719. līdz 1722.gadam. Viņš tiek arī uzskatīts par visveiksmīgāko laupītāju pirātu zelta laikos, sagrābjot daudz vairāk kuģu kā daži citi slaveni šīs ēras pirāti, piemēram, Melnbārdis vai Kapteinis Kids. Bartolomeja Robertsa pirmais uzdevums, kļūstot par pirātu kapteini, bija iepriekšējā kapteiņa nāves atriebšana. Tādēļ viņš ar savu jauno apkalpi atgriezās Prinsipes salā - vietā, kur iepriekšējais kapteinis tika nogalināts, un nakts melnumā izcēlās krastā, nogalināja lielāko daļu salas vīriešu. Pirāti sev līdzi paņēma visu, kam bija kāda vērtība un ko varēja aiznest. Drīz vien Bartolomejs Robertss ieguva savā īpašumā holandiešu Gvinejas tirdzniecības kuģi, bet pēc divām dienām - angļu kuģi "Experiment". Robertss bija tipisks pirātu kapteinis, kuŗš spēja novērtēt augstākā labuma apģērbus un rotaslietas, taču dažas lietas bija pirātam neraksturīgas, piemēram, tējas dzeršana ruma vietā. Melnais Bārts pret gūstekņiem nebija tik nežēlīgs kā citi pirāti, piemēram, Edvards Louss, taču arī neizturējās tik pat labvēlīgi kā Hjūvels Deiviss vai Edvards Inglends. Kapteini Robertsu nogalināja liekarteča lielgabala lādiņa šķemba, kas trāpīja viņam caur muti rīklē, kad viņš stāvēja uz klāja. Pirātu apkalpe, izpildot sava kapteiņa pirmsnāves vēlēšanos, ietina viņu kuģa burā, piesēja smagumu un pārmeta pāri bortam. Robertsa mirstīgās atliekas tā arī netika atrastas. Daudzi vēsturnieki uzskata, ka līdz ar Bartolomeja Robertsa nāvi beidzās arī pirātu zelta laikmets.

 

Arūdžs Barbarosa

Arūdžs Barbarosa (no itāļu valodas - sarkanbārdis) bija viens no četriem brāļiem, kuŗš piedzima Lesbas salā. Visi četri brāļi sākumā strādāja Vidusjūrā par jūrniekiem un kapeŗiem. Arūdžu sagūstīja un ieslodzīja Rodas salā, bet vēlāk pārdeva kā vergu. Viņam palaimējās izbēgt no ieslodzījuma un nokļūt Itālijā, un pēc tam arī Ēģiptē, kur viņam izdevās sarunāt pieņemšanu pie sultāna Kansoha Alguri, kuŗš uz Indiju gatavojās sūtīt kuģi floti. Sultāns viņam iedeva kuģi, ar ko Arūdžs Vidusjūrā sāka uzbrukt kristiešu salām. Neilgi pēc tam viņam izdevās sagrābt kaŗakuģi "Cavalleria", kas no Aragonas devās līdz Neapolei. Uz kuģa atradās ap 380 spāņu kaŗavīriem un bruņiniekiem Ap 1505.gadu Arūdžam izdevās sagrābt vēl trīs kuģus un Džebras salā izveidot bāzi. Viņš kļuva vēl slavenāks, kad laikā no 1504. līdz 1510.gadam pārveda musulmaņu mudžehārus no kristīgās Spānijas uz Ziemeļāfriku. 1512.gadā cīņā ar spāņiem zaudēja roku un tās vietā lietotās sudraba protēzes dēļ iemanto iesauku "Gümüş Kol" (no turku valodas - sudraba roka). Atgriežoties atpakaļ jūrā, brāļi mazāk kā mēneša laikā sagrābj 23 kuģus. 1516.gadā Arūdžs iekaŗo Džidželu un Alžīriju, pasludinot sevi par jauno sultānu. Pēc tam viņš apvieno spēkus un iekaŗo arī Miliānu, Medeju un Tenesu. Aizstāvot Tlemsenas pilsētu (to izdodas nosargāt 20 dienas), Arūdžs Barbarosa krīt cīņā pret spāniešiem. Pēdējais dzīvs palikušais brālis Haidaradīns pieņem sava brāļa vārdu (Barbarosa) un turpina viņa misiju.

 

Tomass Tevs

Dzimis Anglijā. Tomasa Teva bērnībā ģimene pārvācās uz Rodas salu. Lai arī viņš piedalījās tikai divās lielās pirātu laupīšanās un drīz vien piedzīvoja asiņainu nāvi, Tevs bija pirmais, kuŗš sāka laupīt ceļā, kas vēlāk kļuva pazīstams kā Pirātu loks. Viņa pēdās pēc tam sekoja daudz citi slaveni pirāti kā Henrijs Everijs un Viljams Kids.

Tomasam Tevam iedeva kuģi ar 8 lielgabaliem un 45 jūrniekiem, un pavēlēja doties uzbrukumā franču kolonijām Gambijā. Turpceļā viņš paziņoja par savu nodomu pievērsties pirātismam un guva apkalpes atbalstu. Teva pirmais laupījums bija 1693.gadā, Sarkanajā jūrā, kur viņš sagrāba lielu kuģi, kas devās no Indijas uz Osmaņu impēriju. Par spīti tam, ka kuģī bija milzīgs, 300 vīru liels garnizons, indiešu kuģis tika ieņemts bez lielas pretestības, nenodarot uzbrucējiem nekādus zaudējumus. Teva pirāti ar prieku savāca kuģa vērtīgo kravu, kur visa sudraba un zelta vērtība, neierēķinot ziloņkaulu, garšvielas, dārgakmeņus un zīdu, vien bija jau 100000 mārciņas. Katrs vīrs saņēma apmēram 1200 līdz 3000 mārciņām, bet pats Tevs - ap 8000 mārciņu.

1695.gada septembrī mongoļu 25 kuģu konvojs pietuvojās Mandebas šaurumam, nakts laikā paslīdot gaŗām Tevam. Pirātu kuģis sāka dzīties pakaļ, un Tevam izdevās panākt vienu no mongoļu kuģiem "Fateh Muhammed". Tomēr, uzkāpjot uz kuģa, Tevam esot trāpījusi lielgabala lode, kas sašķaidīja viņu gabalos. Pirāti, ieraugot sava kapteiņa nāvi, uzreiz padevās.

 

Henrijs Morgans

Morgans bija velsiešu kaperis (persona, kas kaperē jeb sagrābj citas valsts kuģus saskaņā ar valsts likumiem vai starptautisku paražu normām), kuŗš kļuva slavens visā Karību reģionā kā jūras laupītāju vadonis, visbiežāk uzbrūkot spāņu apmetnēm. Viņš tiek uzskatīts par vienu no Anglijas bēdīgi slavenākajiem un panākumiem bagātākajiem kaperiem. 1667.gadā Morganam uzdeva Kubā sagūstīt spāņu gūstekņus, lai uzzinātu sīkākas ziņas par draudošo uzbrukumu Jamaikai. Savācot desmit kuģus ar apmēram piecsimt vīriem, Morgans izkāpa uz salas, izlaupīja un pārņēma Portoprensu. Tad devās uzbrukumā labi nocietinātajai un aizsargātajai Portobelai Panamā. Morgana kaŗavīri esot izmantojuši jezuītus kā dzīvos vairogus trešā cietokšņa iekaŗošanā.

1670.gada 15.decembrī viņš vēlreiz iekaŗoja Santas Katalinas salu un 27.decembrī viņa rokās nokļuva arī Čiangresas pils, kur iekaŗošanas laikā tika nogalināti šīs pils trīs simts vīru lielais garnizons.

Morgans dzīvoja pirātu iespēju laikā. Viņam izdevās veiksmīgi izmantot Anglijas un citu valstu konfliktus, padarot bagātu gan viņu pašu, gan viņa apkalpi. Līdz ar Morgana nāvi, parādījās pirāti, kuŗi centās izmantot tās pašas viltības un gājienus, taču krietni nesekmīgāk. Morgans ir arī viens no retajiem pirātiem, kuŗš guva lielus panākumus un varēja doties pensijā, nesaņemot praktiski nekādu sodu par veiktajām laupīšanām.

 

Rakstu aizliegts pārpublicēt citās tīmekļa vietnēs.