Bet kad ieskatijās ciešāk bruņinieki sēdēja ap ugunskuru. Tiem bija īstas bruņas un zobeni. Ar zobeniem tie grieza nesen nomedīto strinu. Izskatijās ka tie ir īsti profesionāļi. Tad es mazliet ieklausijos ko viņi runā. Viens teica: Amulets mūs te ir aizvedis. Vai tiešām Cīņas karalis ir jau tik stiprs? Otrs: Laikam jau. Bet Zamoraks drīz uzbruks labāk ātrāk to atrast. Pirmais: Jā tev taisnība.
Un virs viņiem nolidoja sikspārnis un vienam no bruņiniekiem norāva cepuri un aizlidoja. Trešais iesaucās: Jā mūs jau sāk aplaupīt lai cīņā būtu vājāķi.
Bet tad viss noklusa un viens no sargiem nesapratu redzēja mani vainē. Bet tad arī citi neuzkrītoši palieca galvu uz manu pusi. Un tad viens no viņiem strauji pagriezās un meta dunci uz mani. Es redzēju naktī lielu gaismu. Izskatijās pēc saules. Bet pekšņi mana roka noķēra dunci un apgrieza to kaujas gatavībā. Kad es to sapratu to ko esmu izdarījis es arī padomāju: Zēns apturēja to un izlauza tam roku. Ja man te būtu roka es to būtu izlauzis. Bet kad visas domas pārgāja un sargi uz mani blenza es ātri ieskrēja mājiņā. Pēc kādām 20 minūtēm es paskatijos ārā neviena tur nebija. Dīvaini. Es likos gulēt bet duncis man vēl nezinot bija rokā.
Nākamajā dienā visu biju aizmirsis. Jotus lieliski izgulējies. Pēc pusdienām es uz galdiņa ieraudziju dunci. Un visu atcerējos. Tad bija slikti. Pienāca vakars. Ģirta kārta stāstīt stāstu. Un viņš sāka: Reiz te bija Lumbridge te ložņāja daudz čūsku. Tikai no viena viņas nebaidijās! No cīņas karaļa!
Es iesaucos: Skolotāj viņš ķēmojas par mani! Mana iepriekšēja vakara stāstu!
Es kātad to man stāstija mans vectēvs un viņam to stāstija vecvectēvs bet tam to stāstija viņa tēvs. Meloja Ģirts.
Kātad meli es pat vakar te redzēju četrus bruņiniekus. Es taisnojos.
Visi iesmējās bet auksts vējiņš nopūta ugunskuru. Nu visiem sametās bail. Iezviedzās zirgs. Tad Ģirts ieķērās skolotājā. Un no tuvējā meža izskrēja trīs zirgi un uz vieno no tiem sēdēja bruņinieks ar asiņojošu seju. Viņam pat nebija savas ķiveres. Un es acerējos sikspārni. Tie piejāja te klāt. Un viens no viņiem teica: Mēs zinam ka tu zēn vakar te mūs redzēji. Tu esi jaunais Cīņas karalis. Iepriekšējais mira pirms 600 gadu un vēl neviens nebija notvēris to dunci. Tas duncis bija ļoti vērts jo viņš pats mērķējas. Un arī amulets mūs atveda te. Pie tevis. Tev būs jānāk mums līdz uz Lumbridges kapenēm. Tur tevi gaida daudzkas jauns. Tev būs 2 dzīves parasta un pasaules glābjoša. Tev būs jāmāk vairāk nekā 10 valodas.
Viņš apklusa Ģirts apčurājās. Bruņinieks mani uzcēla uz sava zirga un aizjāja. Vēl dzirdēja kā Ģirts bļauj: Mammu!!! Tā mēs visi aizjājām bet bruņinieks vēl pateica: Tu arī esi vienīgais kas mums tic.

P.S ja kāds nesaprata tad es esmu Jurģis...