Kurskas kauja

1943.gadā fronte nostabilizējās, bet Sarkanā armija izveidoja dziļu ķīli vācu pozīcijās pie Krievijas pilsētas Kurskas. Kaujas, kas risinājās šajā frontē, tiek uzskatītas par lielākajām tanku kaujām pasaules vēsturē.


 

 

 

Ienaidnieka tehnikas jaunumi

Pa kreisi no ložmetēja var redzēt ziloņa attēlu. Starp ložmetēju un 

novērošanas lodziņu ir nenozīmīgs bojājums, kas izveidojies no tanka T-34 šāviņa.

Sākumā šo tanku nosauca par „Ziloni”, jo uz bruņām bija tā attēls, taču drīzumā visi uzzināja šī "zvēra" īsto vārdu — „Tiger” (tīģeris). Jauno vācu tanku, kas tika iegūts kaujā pie Ļeņingradas, krievi cītīgi pētīja savos poligonos. Izmēģinājumu rezultāti bija tādi, ka visi sabiedrotie bailēs nodrebēja. 

Pat no 200 metru attāluma tanks T-34, kas tajā laikā skaitījās labākais tanks, kāds bija visu sabiedroto rīcībā,  nespēja cauršaut „Tīģera” priekšējās bruņas. Šo nezvēru uzveikt spēja tikai smagās pašgājēja artilērijas iekārtas, kas tomēr ļoti slikti manevrēja kaujas laukā.

Staļina sapulcē pilnīgajā klusumā izskanēja artilērijas ģenerāļa Voronova teiktie vārdi: ”Mums nav ieroča, kas spētu efektīvi cīnīties ar šiem tankiem.”


 

Stāvoklis frontē

Bija 1943.gada aprīlis. Fronte „aizsala” un gaidīja vasaru. Divus gadus Sarkanā armija mācījās kaŗot ar jauniem paņēmieniem. Tagad viņiem nācās rādīt visu savu meistarību. Taču jauno vācu tanku ieviešana lika sabiedrotiem uztraukties par to, vai Padomju Savienības aizsardzība izturēs. PSRS izgudroja jaunus lielgabalus, taču ne līdz galam, un būtu jāpaiet laikam, lai stabilizētu to ražošanu. Tāpēc līdz vasaras kaujām frontē tos nolēma neizmantot.

Frontes līnija bija daudzmaz stabila, izņemot rajonā pie Kurskas. Tur Sarkanā armija dziļāk iespiedās vācu pozīcijās, sagādājot vāciešiem grūtības. Nebija grūti paredzēt, ka tieši tur Vērmahts vērsīs savu nākamo uzbrukumu. Krievi paredzēja arī to, kur tieši uzbruks vācieši. Pēdējie gribēja veikt triecienu gar Prohorovku un Šigru, lai ielenktu sarkanās armijas daļas. Taču, lai to nepieļautu, krievi šajos apgabalos uzbūvēja spēcīgu aizsardzības līniju.


 

Hitlera plāns

Uzziņa: 1943.gada 12.aprīlī krievi ieguva vācu plānus. Operāciju, ko gatavoja vācieši, sauca „Citadele”. Informāciju dabūja aģents vārdā Verter (viņa īstais vārds nav zināms līdz pat šodienai). Informācija no Vertera uz Maskavu tika nogādāta ar Šveicē strādājošā aģenta Luici palīdzību.

Šo plānu parakstīja Hitlers. Pēc 2 nedēļām tika sasaukta sapulce. Daudzi ģenerāļi bija kategoriski pret plānu. Vislielāko neapmierinātību izteica Hans Kluģers un Models. Viņi parādīja Hitleram gaisa izlūkošanas fotogrāfijas, kur redzams, ka krieviem šajā vietā ir ļoti stipri nocietinājumi.

Uzziņa: Oto Morics Valters Models (iesauka — Hitlera ugunsdzesējs) — pārliecināts nacists, kurš personīgi pazina Hitleru. 1944.gadā aplenkumā, mežā pie Duisborgas, Models nošāvās.

Models bija aizsardzības ģēnijs, taču ne viņam, ne viņa kaŗeivjiem nebija pieredzes lieliem uzbrukumiem. Viņš gribēja nogaidīt, kamēr krievi paši uzsāks uzbrukumu. Šis kaŗš gandrīz jau bija izsūcis no Vācijas visus resursus, tādēļ tikai šo pozīciju saglabāšana ļautu Vācijai ieņemt iniciatīvu austrumu frontē.

Hitlers piekrita atlikt operāciju uz mēnesi sacīdams: ”Mēs nedrīkstam zaudēt!”. Tas vēlāk ļāva Vācijai kaŗā iesaistīt jaunu kaŗa tehniku.


Uzziņa: Vērmahts gribēja ieviest jaunus tankus „Tīģeris” „Pantera” un „Ferdinands”.

Tika uzlabota arī aviācija,— balstoties uz „Foke-Volf" lidmašīnas dizainu, tika izgatavota jauna triecienlidmašīna, bet lidmašīna „Junker-87” tika aprīkota ar diviem 37 mm prettanku lielgabaliem. Uz Kursku tika nosūtīta grupa ar triecienlidmašīnām „Henšel”.



Padomju spēku aizsardzības plāni

Arī krievi ieguva papildu laiku, lai sagatavotos. Mēneša laikā lauki pie Kurskas tika pārvērsti īstā cietoksnī. Katrā frontē izveidoja 3 aizsardzības līnijas, kas sastāvēja no ierakumiem, betona nostiprinājumiem un mīnu laukiem. Bet aizmugurē izvietoja lielas rezerves. Vienīgais, kas radīja bažīgus Sarkanās armijas virsniekiem, bija spēcīgu lielgabalu trūkums.

Uzziņa: Lielākā daļa padomju artilērijas sastāvēja no 45 mm lielgabaliem, kas neko nespēja nodarīt jaunajiem vācu tankiem. Nedaudz jaudīgāki lielgabali ZIS-76 mm spēja iznīcināt vācu tanku no 300—400 m, taču šis tanks lielgabalu — jau no 2 km attāluma. Tehnologiski sarežģīts lielgabals ZIS-2 57 mm, kas spēja iznīcināt „Tīģeri” no 1200 m, frontē vēl nebija.

Lielgabalu trūkumu aizstāja ar jauno aizsardzības taktiku. Agrāk lielgabalus uzstādīja vienā līnijā gar visu frontes robežu. Bet pieredze rādīja, ka labāk tos novietot grupās, katrā 20—30 lielgabalus un vēl pāris desmitu prettanku šauteņu.

Attālums starp šīm grupu pozīcijām nebija lielāks par 600—800 m. Ja ienaidnieka tanki censtos izlauzties starp šādiem punktiem, tad tanku sāni tiktu vieglāk cauršauti, jo tur bruņas nebija tik stipras.

Artilērijas virsnieks Badigins rakstīja: „Lai nostiprinātu vienu 45 mm lielgabalu vajadzēja izrakt 30 m3 zemes. Bet 76 mm lielgabalam — 56 m3 zemes. Rakām tik daudz, cik lielākai daļai pa visu savu dzīvi vairs nenāksies rakt.” Visu ierakumu sagatavošanai vajadzēja ārkārtīgi daudz fiziska darba, ko veica paši kaŗavīri, kuriem pēc tam turpat nācās cīnīties.

Uzziņa: Fronte tika iedalīta 3 daļās. Voroņežas frontē tika izrakti 4200 km gari ierakumi un ziņnešu ceļi. Salīdzinājumam — tikpat liels attālums ir no Maskavas līdz Madridei, Spānijā. Centrālajā frontē ierakumu kopējais garums bija 5000 km. Tika uzbūvēti 2000 km jaunu ceļu un atjaunoti 686 tilti. Aprīļa mēnesī uz Kursku krievi atveda 300 000 vagonus pilnus ar tehniku un kaŗavīriem.


 

Kaujas tuvošanās

Brieda kaut kas vēl neredzēts — patiešām milzīga cīņa, kur abās pusēs stāvēja kopumā vairāk par 2 000 000 cilvēku.

Vācu armijai „Dienvidi”, kas sastāvēja no 445 000 cilvēku un 1500 tankiem, pretī atradās Voroņežas fronte, kur bija 626 000 cilvēku un 1700 tanku. Armiju grupa „Centrs” sastāvēja no 332 000 cilvēku un 1000 tankiem, bet tai pretī atradās Centrālā fronte ar 712 000 cilvēku un 1800 tankiem. Aiz Kurkas tika arī izveidota Stepes fronte Sarkanās armijas piesegšanai.

Centrālajā frontē bija nedaudz vieglāk aizsargāties, jo tur bīstamais tanku apgabals ir tikai 90 km plats, tomēr visapkārt vāciešiem bija nepārvarami kalni. Taču Voroņežas frontē, ko komandēja Vatutins, vāciešiem bija daudz vairāk brīvas iespējas, lai veiktu savu triecienu, jo tur reljefs bija krietni līdzenāks.

Uzziņa: Nikolajs Vatutins bija armijas ģenerālis, viens no talantīgākajiem virsniekiem Padomju Savienībā. Viņa spējas izplānot operācijas līdz pēdējam sīkumam augsti novērtēja vācieši, saucot viņu par šahistu, lielmeistaru. Vatutins mira 1944.gadā Ukrainas frontē no nejaušā apšaudē gūtiem ievainojumiem.

Vatutins labi prata izplānot uzbrukumus. Viņa zvaigznes stunda pienāca operācijā „Urāns” pie Staļingradas. Viņam bija uzticēta lielākās aizsardzības operācijas vadīšana. Dienas ritēja, taču Vērmahta uzbrukums tā arī nesākās. Nekad agrāk Sarkanai armijai nebija tik daudz laika, lai sagatavotos. Un viņi šo laiku izmantoja, apkārt katram lielgabalu punktam izvietojot tūkstošiem dažādu tipu mīnas. Bija arī īpašas vienības, kas ar kravas mašīnām, pilnām ar mīnām, devās uz ienaidnieka vietām, kur to priekšā bija jāsaliek šīs mīnas.

No vācu ģenerāļa Melentina atmiņām: ”Ātrums, ar kādu krievi izlika mīnas, pārsteidza. 48 stundu laikā krievi izlika vairāk nekā 30 000 mīnu.”

Kaŗeivjus mācīja cīnīties pret tankiem. Lai viņi pārstātu baidīties no tiem, kaŗeivjus sēdināja ierakumos un tiem virs galvām pāri brauca savējo tanki T-34.

Mīnmetējs Utužins: ”Mūs katru dienu „gludināja” ar savējiem tankiem, mūs mācīja mest granātas un pudeles ar degošu vielu. Mums deva pamācību grāmatiņas par to, kā uzvesties kaujās pret tankiem.”

Artilērijas vienībās atlasīja tos kaŗeivjus, kuri bija jau kaut ko sasnieguši cīņās pret tankiem. Viņus paaugstināja amatā un uzdeva komandēt jaunās grupas. Tās vienības, kas bija zaudējušas iepriekšējās kaujās, tika nosūtītas uz aizmuguri. Divu mēnešu laikā notika īstas „medības” par lielgabalu snaiperiem. Labākajiem palielināja algas un pārtikas devu. Izmantojot treniņos kustīgus maketus, artilēristi spēja bez grūtībām trāpīt tanku lielgabalā, novērošanas tornī vai citā vājajā punktā. Pašgājēja artilērijas iekārtām SU-122 tika izgatavotas jaunus kumulatīvos lādiņus, ar ko spēja cauršaut līdz pat 130 mm biezas bruņas.

Uzziņa: Kumulatīvie lādiņi bija jauna tipa artilērijas lādiņi ar iekšā ievietotu volframu.Tik milzīgu spiedienu nevar izturēt neviens metāls, pat īpašie sakausējumi, no kā sastāv tanku bruņas.

Padomju aviācija dabūja jaunas bumbas „Ptab”. Agrāk tankus bombardēja ar 50 kg bumbām, taču trāpīt tankā ar tādām bija ļoti grūti. Jaunās bumbas svēra tikai 1,5 kg un ar tām bija iespējams iznīcināt jebkuru mērķi, kam ir 100 mm biezas bruņas. Tanku augšpusē bruņas nebija tik stipras kādas tās bija priekšpusē vai sānos. Tāpēc pietika ar vienu šādu bumbu, lai pilnībā iznīcinātu „Tīģeri”. Vienā tvertnē varēja salikt līdz pat 48 bumbām. Triecienlidmašīnas IL-2 varēja pacelt 4 tādas tvertnes. Vienkārši izberot bumbas, lidmašīna spēja pilnībā iznīcināt tanku kolonnu 200 m garumā. Staļins pavēlēja ziņas par šīm bumbām turēt pilnīgā noslēpumā līdz pat kaujas sākumam.


 

Kaujas sākums

Līdz jūlijam kaujas sākuma gaidīšana kļūst nogurdinoša. Vatutins jau gribēja sākt uzbrukumu nevis turpināt gaidīt, taču vienmēr saņēma atteikumu. Drīz tika notriekta vācu lidmašīna, kurā krievi atrada savu pozīciju fotogrāfijas un kartes. Tādēļ tās nācās mainīt un pēc tam no augšas ar savām lidmašīnām pārbaudīt, cik rūpīgi pozīcijas ir paslēptas. Pēc neilga laika krievi sagūstīja arī „mēli” — Bruno Norminu, sapieri, kurš centās atmīnēt savu tanku ceļu. Viņš padomju virspavēlniekiem izstāstīja visu, ko zināja. 5. jūlija tieši pulksten 2:00 naktī pēc Eiropas laika sākās uzbrukums no divām pusēm.

Kad līdz operācijas sākumam bija palikušas tikai dažas minūtes, krievi sagādāja vāciešiem pārsteigumu — pretartilērijas uzbrukumu. Tā vietā, lai klusumā gaidītu ienaidnieku, Sarkanā armijā veica pirmo triecienu tur, kur varētu atrasties ienaidnieks. Iegūstot informāciju no sapieriem un izlūkiem, padomju pozīcijās atskanēja komanda: ”Пали!” (Šauj). Jūlija naktī uzliesmoja artilērijas zalves. Visas ienaidnieka pozīcijas krieviem uzminēt neizdevās, tomēr tūkstošiem raķešu, ko izšāva Katjušas, garām nevarēja aizlidot.

IL-4 pilots, leitnants Rošenko atceras: ”No liela attāluma varēja redzēt, ka frontē kaut kas notiek. No visām pusēm lidoja lodes un raķetes, vietām izraisījās ugunsgrēki.”

Nepaspēja uguns norimt no padomju puses, kad jau vācieši sāka savējo. Sprādzieni lika kaŗavīriem pamosties un steigā ķert šautenes, nesoties uz savām pozīcijām. Pēc stundas artilērija noklusa, un dūmu aizsegā hitlerieši devās uzbrukumā. Tanku divīzijas, lidmašīnas un kājnieki metās virsū viens otram. Visi spēki, kas tika savākti vairāku mēnešu laikā, izkustējās no vietas.

Lai atbrīvotu sev ceļu mīnu laukos, vācieši vispirms sūtīja radiovadāmas teletanketes, kam priekšā bija īpašas riepas, kas izraisīja mīnu sprāgšanu. Tā bija paredzēts, taču šādā veidā ar sprādzieniem izrakņātajā laukā vācu tanki novirzījās no maršrutiem un, uzbraucot uz citām mīnām, uzsprāga cits pēc cita. Pirmajās kaujas dienās lielākā daļa vācu „Ferdinandu” bija iznīcināti.

Mīnu lauku pārvarēšana vēl nenozīmēja, ka piekļūts padomju armijas pozīcijām, jo tankus gaidīja īpaši prettanku izrakumi gar visu frontes līniju. Lai izveidotu tankiem ceļu cauri šādiem izrakumiem, vajadzēja ļoti precīzi trāpīt ar smagu aviobumbu. Kamēr „Tīģeri” gaidīja lidmašīnas, pa tiem no visām pusēm tika šauts ar lielgabaliem. Agrākā „Blitzkrieg” viegluma vairs nebija, vācu ziņojumos arvien biežāk un biežāk skanēja vārdi: apstādināti vai ierakušies.

Vācu ģenerālis Melentins nosauca to par lielāko kauju (gan tanku, gan arī kopumā) visā cilvēces vēsturē. Kaujā tika izmantoti vismodernākie tā laika ieroči.

Vācu ģenerālis Frīdrihs Melentins rakstīja: ”Krievi bija ļoti labi paslēpuši savu artilēriju un mīnu laukus. Kamēr neuzbrauksi virsū mīnai vai nedabūsi lodi pierē, par viņu klātbūtni neuzzināsi.” Pirmo aizsardzības līniju tanku korpusi SS pārvarēja tikai nieka 17 stundu laikā. Lai apstādinātu vācu tankus, krievi izmantoja arī savas rezerves.

Taču pirmajās tikšanās ar jaunajiem vācu tankiem, krievi tika sagrauti, jau pirmajās kaujās zaudējot apmēram 60% no visiem saviem tankiem. Vācu tankus piesedza gandrīz 400 bumbvedēju, kas iznīcināja prettanku punktus citu pēc cita. Ar lidmašīnu bumbām tika attīrīti ceļi arī mīnu laukos. Tas viss prasīja milzīgus tehnikas zaudējumus un ļoti lielu daudzumu bumbu. Vācieši to nežēloja, cerot, ka turpmāk ceļā mīnu būs mazāk. Vācu kaujas pieredze deva savus augļus. Izstrādātā tanku taktika ”ķīlis” koncentrējās pie maziem aizsardzības punktiem.

 

 

Uzziņa: Padomju tankam T-34, ar ko cīnījās Kurskā, lai iznīcinātu „Tīģeri”, vajadzēja izšaut no 500 m pa sāniem. Bet „Tīģeris” pilnībā iznīcināja T-34 pat no 2 km attāluma.

Katukovs, lai arī sākumā saņēma pavēli doties uz priekšu, uzskatīja, ka nevajag uzbrukt. Viņš  negribīgi vāca spēkus uzbrukumam, bet tad pēkšņi kāds viņam piezvanīja. Tas bija pats Staļins, kuŗš prasīja izklāstīt citas kaujas formas. Katukovs piedāvāja ar vāciešiem cīnīties no slēptuvēm un tanku ierakumiem, lai no 300—400 m attāluma varētu likvidēt vācu tankus ar tiešiem šāvieniem. Staļins kādu brītiņu klusēja un tad atbildēja: ”Labi, jūs neveiksiet pretuzbrukumu.”

Ārkārtīgi lieliem zaudējumiem cīnījās daudzas padomju armijas tanku daļas, vairums no tām tika ielenktas, taču izncīnīja smagas uzvaras. Nākamajā dienā kaujas turpinājās vēl joprojām par labu vāciešiem. Tuvojoties vakaram krievi veica kārtējo pretuzbrukumu spēcīgā lietū, kas izgāzās. Lai arī zaudējumi šoreiz bija mazāki,  desmitiem tanku, melniem dūmiem kūpēdami, palika applūstošajā kaujas laukā. Drīz pēc tam gandrīz visas krievu tanku armijas pārgāja aizsardzībā, kas izrādījās krietni efektīvām. Vācieši Lemenšeima vadībā savāca lielu tanku daudzumu un veica spēcīgu triecienu pie Oļhevatkas.

Šeit vācieši sastapās ar nomaskētiem krievu tankiem, ar kā palīdzību vāciešu uzbrukums tika pilnībā apturēts. Vācieši uzbruka nelielai dzelzceļa stacijai Paniri, no kā palika tikai drupas. Vācu tanki tika tālu aizmugurē padomju armijai, kad pēkšņi tos pārsteidza prettanku artilērijas „uguns slazdi”.

 

Uzziņa: Uguns slazdus veidoja pāris lielgabalu, kas no priekšas raidīja šāviņus pa vācu tankiem, iemānot tos tuvāk. Vēlāk no sāniem pa vājām vācu tanku bruņām šāva citi lielgabali, no kā uguni pirms tam neatklāja. Artilēristiem bija nepieciešama liela drosme, lai pielaistu uzbrūkošos tankus 200m tuvumā.


 

Sarkanās armijas uzbrukums

Tad, kad Centrālajā frontē vācieši tika apstādināti, Voroņežas frontē krieviem stāvoklis bija kritisks. Vācieši, zaudējot daudz savu tanku, jau bija pārvarējuši divas no trim aizsardzības līnijām. Pa rāciju izsaucot atsevišķas daļas, krievi centās aizpildīt jau iznīcinātās un tukšās vietas. No lielgabaliem, kas vēl netika nostiprināti, jau atklāja uguni. 10.jūnijā Modela uzbrukums Centrālajai frontei gandrīz apstājās. Padomju Savienībai bija izdevies izpildīt sākotnējo uzdevumu — pavājināt ienaidnieka kaujas aizsardzību un tā sāka jau domāt par pretuzbrukuma veikšanu. Žukovs pa tālruni Staļinam paziņoja tiešu uzbrukuma datumu — 12.jūnijs.

Pēc piecām kaujas dienām no vācu 200 „Panterām” palika tikai 16. Arī jaunās bumbas „Ptab” sagādāja milzīgas problēmas vāciešiem.


Līdzenā reljefa un rūpīgi pārdomātās taktikas dēļ vācieši jau bija piekļuvuši pie pēdējās aizsardzības robežas. Aiz 3. līnijas vairs nebija nopietna aizsardzība un, lai nepieļautu vācu izlaušanos tai cauri, padomju virspavēlniecība kaujā iesaistīja visas stratēģiskās rezerves. Padomju kājnieki krita viens pēc otra. Ierakumiem pāri braucošie tanki ik pa laikam aizsvilās kā sērkociņi.

Pie Prohorovkas vāciešiem pietrūka mata tiesa, lai izdotos pārraut padomju aizsardzības līniju. Slepeni, pilnīgā radio klusumā pārvietojot 400 padomju tankus, krieviem izdevās nokļūt vāciešu flangā. Taču drīz vācu izlūklidmašīnas viņus pamanīja un par to tika paziņots saviem spēkiem, izšaujot violetās gaismas raķeti.

PSRS tankiem uzbrūkot ļoti šaurā vietā, starp dzelzceļu un nepārvaramiem grāvjiem, nācās izretoties vienam aiz otra.

Parasti tanki devās lielākās grupās un vienam lielgabalam uzreiz uzbruka vairāki tanki. Šeit bija jādodas nelielās grupās, jo vieta bija šaura, un uzbrukumu atlikt vairs nevarēja.

Vācieši jau bija sapratuši, ka operācija „Citadele” ir izgāzusies. Turklāt Sarkanā armija 12.jūnijā veica spēcīgu uzbrukumu nedaudz virs Kurskas katla pilsētas Orjolas virzienā. Tas bija spēcīgs trieciens vāciešiem mugurā. Operāciju nosauca „Kutūzovs”. Ka tā sākās, vācieši saprata pēc stiprās artilērijas uzbrukuma, tik stipra, ka krievi pirmo vācu aizsardzības līniju izdevās pāriet vienā rāvienā, jo vienkārši nebija, kas pretojas.

Drīzumā radio ēteru piepildīja simtiem balsu krievu valodā. Vācu armijas daļas, ko dēvēja par „Miroņgalvu”, ģenerālis Helmuts Bekers atcerās: „Uz horizonta parādījās lieli dūmu mākoņi un drīzumā jau bija redzami paši tanki. Tuvākajam virsniekam saku: "Tie krievi ir palaiduši savas rezerves!" Un sapratu, ka šo kauju esam zaudējuši.”

Ar lieliem tanku zaudējumiem krievi izdevās izlauzties cauri vācu aizsardzībai pie Prohorovkas.

 

 

Tolaik jokoja — Mēs gājām angļu stilā! Teiciens radās, angļiem 1.Pasaules kaŗa laikā pirmajās dienās pretī vācu ložmetējiem ejot pilnā augumā ar augsti paceltām galvām.

Vāciešiem vajadzēja atkāpties un, lai to piesegtu, Vērmahts sūtīja visus savus gaisa spēkus. Krita gan vācu lidmašīnas, gan dega PSRS tanki. Pret vācu lidmašīnām cīnījās padomju aviācija. Pats rezultatīvākais Sarkanās armijas pilots, Ivans Kožedubs, kuŗš kopā notrieca 64 lidmašīnas, tai skaitā arī reaktīvos Me-262. Viņa biogrāfijā ir ierakstītas arī 2 ASV lidmašīnām, kas viņam uzbruka, noturot par vācu lidmašīnu.

5.augustā Orjolas pilsēta tika pilnīgi iztīrīta no vāciešiem. 3.augustā sākās operācija „Rumjancevs”. Voroņežas frontei vajadzēja 3 nedēļas spēku uzkrāšanai. Tai pašā diena, kad atkaŗoja Orjolu, izdevās atkaŗot arī Belgradu.

Pēc tam vajadzēja ieņemt Harkovu. Stepes frontes armijas gāja taisni uz priekšu, bet Voroņežas fronte no flanga, bet to apstādināt mēģināja vācu pretuzbrukums. Tiešs uzbrukums pilsētai draudēja ar lieliem zaudējumiem, tāpēc daļai padomju kaŗeivju nācās ieņemt aizsardzības pozīcijas, daļai lēnām virzīties uz priekšu.

Lai pamestu pilsētu, vāciešu rīcībā vēl bija palicis viens dzelzceļš un viens sauszemes ceļš. Hitlers, protams, gribēja nosargāt pilsētu, taču Manšteins atteicās, jo negribēja atkārtot 6.armijas kļūdas kaujā pie Staļingradas. Vācieši sākot pamest pilsētu, krievi uzsāka savu uzbrukumu.

Pēc vācu spēku sagrāves, iniciatīva Dienvidu frontē pilnībā pārgāja krievu rokās. Operācija "Citadele" bija pēdējais lielais trešā Reiha uzbrukums. Vācieši atkāpās pāri Donas upei, aiz sevis nodedzinot visus ciemus, labības laukus un aizvedot iedzīvotājus spaidu darbos uz Vāciju.

Pēc Kurskas kaujas notika arī citas cīņas Ukrainā, Baltkrievijā un Baltijas valstīs, krieviem padzenot vāciešus un atkārtoti okupējot šīs zemes.

Laboja Vysainīks, labots 7x

Lasītāju vērtējums: 4.15 (10 balsis)

Raahe Raahe Ġσ Ғเηlαηđ ツ Karma: 607

+1 #1 13.03.2012. 21:11

Ir labi. =]

profils galerija

Hibs Hibs šķībs Karma: 4095

+3 #2 13.03.2012. 23:33

Interesants raksts, taču vairākos brīžos nepameta sajūta, ka autors simpatizē Sarkanajai Armijai. Manuprāt, vēstures rakstos jāievēro neitrāla nostāja. connie_mini_huh.gif

  • 0

    Whisper @ 14.03.2012. 00:02 atbildēja:

    Vispār centos neitrāli turēties, bet varbūt. Man ir iekšēja nepatika pret fašismu, jo vecvecāki bija iesaistīti karā sarkanās armijas pusē.

  • 0

    Whisper @ 14.03.2012. 00:04 atbildēja:

    Arī tulkots bija no krievu valodas avota, būtu vācu valodas, domāju, būtu pretēji.

  • 0

    Whisper @ 14.03.2012. 00:11 atbildēja:

    Tik nedomājiet, ka man nepatika pret vāciešiem. Tā tas nemaz nav. Pret jebkuru cilvēku, neatkarībā no tautības, kurš sevi sauc par nacistu, fašistu, hitlerieti (skinhederu) utt.

  • 0

    Vysainīks @ 21.03.2012. 19:00 atbildēja:

    Divās vietām pārrakstīju neitrālāk, vai ir vēl kāda vieta, kur, tavuprāt, neitralitāte nav pilnībā ievērota?

profils galerija

throttle throttle whrrrrr Karma: 1469

0 #3 21.03.2012. 19:26

Prasītos arī kādi avoti, no kurienes informācija ņemta, tulkota, bildes jau diezvai taisījāt. Izlasīju visu, interesanti. Kur palika tās aviobumbas, kuras tika turētas slepenībā? smile_mini.gif

  • 0

    Whisper @ 21.03.2012. 20:55 atbildēja:

    Tās aviobomas darbojās gandrīz tāpat kā kumulatīvas lodes priekš SU.

profils galerija

kambyz kambyz Swag overload Karma: 1941

-1 #4 21.03.2012. 20:20

Komunisms <<< Fašisms. 

Vismaz pēc idioloģijas sad_mini.gif  

  • 0

    Wanted @ 21.03.2012. 20:21 atbildēja:

    Bet vācieši bija nacisti :/

  • +1

    *Zoth @ 21.07.2013. 22:59 atbildēja:

    Ka tik kaut ko ierakstīt. Tur nebija ne fašistu, ne komunistu. Tur bija nacisti un sociālisti. Nākamreiz padomā, ko raksti, lai nesanāk kā tagad-paliec par muļķi.

profils galerija

Susuris Susuris Quitted Karma: 2305

+1 #5 21.03.2012. 20:38

Pk3rRus izveidojis tik daudz vēsturisku rakstu no Sarkanās armijas skatpunkta, ka tā vien gribas pašam kautko uzrakstīt, tik drusku citādi, arī vairāk par vāciešiem.

  • 0

    Whisper @ 21.03.2012. 21:00 atbildēja:

    Cik vien varu turos neitrāli, jo neuzskatu vāciešus par zem-tautu vai ko tamlīdzīgu. Te laikam tā sanāk, jo sarkanā armija spēlē jau to galveno lomu - uzbrucējs. Bet līdz 1942. gadam vairāk ir ko rakstīt tieši no vācu puses. Ik-sevišķi par jaunajiem tankiem un tanku taktikām.

profils galerija

*ArnoldsK ArnoldsK シ) (ツ Karma: 1452

0 #6 21.03.2012. 20:45

[b]lūdzu uztaisi šo par 9 klases vēsturi jo es visu gadu nogulēju + skolotāja tik barās uz citiem[/b] Tipa par Otro pasaules kadu Latvijā un pasaulē... Kristāla nakts, Aukstais karš, Hitlers, Ēbreju izsūtīšana. etc PL0x

profils galerija

Janis JK Janis JK Lietpratējs Karma: 154

0 #7 23.03.2012. 09:31

Tak liec spokos, ja vien jau neesi ielicis. Ja tavs mērķis ir informēt un ieinteresēt pēc iespējas vairāk lasītājus, tad te nav jēga likt. Ja būtu iespēja pierādīt cik cilvēki šo raksti ir izlasījuši līdz pusei, tad varētu derēt ka vairāk kā 50% neizlasīja.

  • 0

    purawskis @ 23.03.2012. 09:38 atbildēja:

    spokos jau notiek tas pats

  • 0

    Persepolis @ 23.03.2012. 16:50 atbildēja:

    Spokos ir daudz debīlu cilvēku, kas ieraudzīs garo tekstu un ieliks -

profils galerija

Skats no malas Skats no malas
Grupa: Viesi

#8 23.03.2012. 13:24

Netīšām izlasīju visumā plašo aprakstu un ieinteresēja komentāri.
Piekrītu komentētājiem, ka viegli var saprast, ka cilvēks simpatizē bijušās PSRS Sarkanajai armijai. Tādā stilā rakstīja padomju vēsturnieki pirms 60 gadiem, bet kāpēc tā jāraksta XXI gadsimtā, man nav skaidrs?

Vysainīks Vysainīks Anno 2005 Karma: 1928

+3 #9 23.03.2012. 17:32

Labi, cilvēki, viena lieta ir gudri spriedelēt par to, ka rakstā nav ievērota neitralitāte, autoram simpatizējot sarkanie un tā tālāk, taču uz manu jautājumu par to, kuŗas tieši vietas Jums nepatīk, atbildes tā arī nav...

profils galerija

Sturmgevers Sturmgevers Jauniņais Karma: 4

+2 #10 21.07.2013. 20:15

Varbūt nepamanijāt interesantu lietu. Pēc visiem kara mākslas likumiem, uzbrucējam nepieciešams vismaz 3x lielāks spēku daudzums, lai sekmīgi uzbruktu.  Palasiet vēlreiz skaitļus, un sapratīsiet, ka kārtējo reizi vāciešu kara māksla ir bijusi netveramos augstumos...vispār vēsturisks fakts, ka kaujās ar vienādu spēku daudzumu, sarkanarmija parasti dabūja trūkties.

  • 0

    The Loner @ 22.07.2013. 18:38 atbildēja:

    Kāds brīnums, krieviem jau lāga nebija virsnieku, neprata karot. Gandrīz visus apšāva tīrīšanās. Vietā salika visādus grāmatvežus, skolotājus u.t.t. Rezultāts redzams.

profils galerija

Ielogojies vai izveido profilu, lai komentētu!