Iesākumā gribu pieminēt, ka raksts būs divās daļās. Otrajā daļā būs skatāmas pilī atrastās senlietas. Taču šajā daļā būs īss apraksts par pils vēsturi un ceļojums pa pili, tajā iekļaujot informāciju par to, kur atradās pagalms, aka u.t.t balstoties uz arheologu atrastiem pierādījumiem.

Pils vēsture

Valmieras ordeņa pils celta kā pirmais Livonijas ordeņa nocietinājums Gaujas labajā krastā 13.gadsimtā. Pils būvēta militāriem nolūkiem stratēģiski izdevīgā vietā uz trīsstūrveidīga paugura, ko veido augstais Gaujas krasts un Rātsupītes dziļā grava. Pils būves tika pielāgotas paugura konfigurācijai, tāpēc pils ārējie aizsargmūri veido izstieptu četrstūri - austrumos sienas gaŗums ir stipri mazāks nekā rietumu sienai, bet dienvidos mūŗa līnija ir tāda pati kā kraujai gar Gaujas krastu, proti, ar ieliekumu. Pils vairākas reizes ir tikusi pārbūvēta, paplašināta un nostiprināta.

1702.gadā Ziemeļu kaŗa laikā pili nodedzināja. Līdz mūsdienām saglabājušies tikai nelieli ārējā mūra fragmenti, bet Gaujā redzami nodedzinātā tilta trīs ledlauži, ko tautā sauc par āžiem.

No Baltazara Rusova hronikas var izsecināt, ka pils uzcelta pusgadsimtu vēlāk, Livonijas ordeņmestra Vilekīna fon Endorpa (1281-1287) laikā: "1281.gadā Vilandē ievēlēja par mestri Vilhelmu Šurborgu, jeb Endorfu. Viņš veda lielus kaŗus ar leišiem, šamaišiem un zemgaļiem, un uzcēla Svētā kalna pili Zemgalē un trīs pilis: Valmieru, Burtniekus un Trikātu. Beidzot zemgaļi viņu kādā kaujā uzvarēja un nokāva kopā ar 33 ordeņbrāļiem." Savukārt Vartberges Hermaņa Livonijas hronika liecina, ka 1282.gadā tika uzcelta Valmieras baznīca. Tātad var secināt, ka pils celta vai nu vienlaicīgi ar baznīcu, vai arī vēlāk. Tomēr parasti vispirms cēla pili un tad tikai baznīcu. Ordeņa brāļiem pils bija nepieciešama gan kā atbalsta punkts vietējo tautu pakļaušanai, gan kā nocietināta dzīves vieta un pārvaldes centrs. Livonijas ordeņa augstākā amatpersona bija ordeņmestrs, bet ordeņa kodolu veidoja mūki – bruņinieki. Ordeņa brāļi, stājoties ordenī, deva paklausības, šķīstības un nabadzības zvērestu, kā arī zvērestu cīnīties pret neticīgajiem. Mestra rezidence bija Rīgas pils, bet vēlāk - Cēsu pils. Nocietinātās mūŗa pilis bija ordeņa militārais balsts. Livonijas ordeņvalsts bija sadalīta vairākos apgabalos, ko pārvaldīja komturi, kuŗi pārstāvēja militāro varu, vai fogti, kuŗi pārstāvēja civilo, tiesas varu. Komtura pienākums bija gādāt par ordeņa brāļu uzturu, apbruņojumu (ieročiem, bruņām) un disciplīnu.

Aplenkuma gadījumā pilī bija jābūt pietiekamām pārtikas, ūdens un malkas rezervēm. Apgabala centrs bija stipra nocietināta pils, bet komturejā varēja būt vairākas pilis. Kopumā, Livonijas ordenim piederēja vairāk par 60 pilīm. Āraišu, Valmieras, Cēsu, Burtnieku, Lugažu un Trikātas pils ietilpa Cēsu komturejā un bija mestra tiešā pakļautībā. Sākotnēji ordeņa karaspēka pamatu veidoja smagā bruņinieku kavalērija, bet 15. gadsimta beigās  - 16. gadsimta sākumā stāvoklis mainījās – palielinājās kājnieku loma. Pēc tam armiju veidoja profesionāli algotņi (Landsknetchte), kas karoja tā pusē, kas maksāja. Pēc kara karaspēks tika reformēts. Pēc Livonijas valstiņu sabrukšanas 16. gadsimta beigās Valmieras pilī dzīvoja tās iekarotāji – poļu, zviedru garnizona kareivji. Pēc Igaunijas viduslaiku piļu pētnieka Armīna Tūlses domām, 13. gadsimtā vispirms vācieši Valmierā uzcēluši pagaidu koka nocietinājumus un tikai vēlāk sākuši būvēt mūra pili. Ja tiešām koka nocietinājumi pastāvējuši jau agrāk, kļūst skaidrs, kāpēc mūra pili un baznīcu cēla vienlaicīgi. Diemžēl arī arheoloģiskie izrakumi pagaidām nav precizējuši pils celšanas laiku. Tāpat arī varam tikai minēt, kāda tā toreiz izskatījusies.

Arheoloģiskie pētījumi pils austrumu daļā, vietā, kur šobrīd atrodas Valmieras muzejs, dziļos izrakumos vēl nav veikti un saglabājušies koka nocietinājumi nav atrasti.

Pili cēla vācu meistari, bet galvenais darbaspēks bija vietējie iedzīvotāji – latgaļi. Grūtais piespiedu darbs vēl ilgi saglabājās tautas atmiņā un tika pārstāstīts teikās.

Lūk, viena no tām:

„Valmieras pils kad celta, darbā bijis jāiet arī sievietēm. Mātēm atļauts bērnus zīdīt: puikas divreiz dienā un meitenes tikai vienu reizi. Un pašiem strādniekiem devuši tikai pusdienu paēst. Tad pat, kad pils celta, braukuši apkārt ar mucām un visiem rītos bijis jādod piens, vienalga, vai bijusi viena, vai divas govis. Ar pienu esot mīcījušo kaļķus, tādēļ arī vecais mūris tik stipri turoties.”

Kur, kas pilī atradās.

 No kādreiz dižās, nepieejamās, apsargātās pils, nu ir pāri palikušas tikai drupas.

Par pils kādreizējo izskatu var spriest tikai pēc esošajiem aizsargmūriem, kā arī arheologu atsegtajām dzīvojamo korpusu sienām un pagrabiem.

Ieeja pilī

 Nokļūšanu līdz vārtiem apgrūtināja 30 metrus platais un 5, 5 metrus dziļais aizsarggtāvis, kas savienoja Gauju un Rātsupīti, iespējams, senatnē bija pilns ar ūdeni. Aizsarggrāvi nolīdzināja tikai 16. gadsimta beigās. Grāvi pils priekšā atraka arheologi, veicot izrakumus vietā starp pils mūriem un baznīcu. Kā jau viduslaiku pilij, arī šai bija nolaižams tilts pār aizsarggrāvi. Izrakumos tika atrasti daži nolaižamā tilta balsti, kas apstiprina, ka tāds bijis.

 Zemāk redzamajā maketā attēlota pils ar nolaižamu ieejas tiltu.

1. priekšpils

Apkārt ir 2m biezas un 10m augstas pils aizsargsienas, kas mūrētas no lieliem laukakmeņiem, starpas pieķīlējot ar granīta šķembām un dolomīta fragmentiem, visu sasaistot ar kaķa javu. Gar aizsargmūriem uzbūvēti regulāri četrstūrveida pagrabi, kurus izmantoja kā noliktavas un amatnieku darbnīcas. Vēl gar aizsargmūriem atradās dzīvojamie un saimnieciski korpusi.

Pagalmi

Tajā laikā (16. gadsimtā) pilī bija 2 pagalmi – priekšpils pagalms un galvenās pils pagalms. Abus pagalmus atdalīja mūra Sķērssiena, kas atzīmēta visos pils plānos, bet līdz šim precīza tās atrašanās vieta nav zināma. Arheologiem izdevās uziet sienas ziemeļu galu, kas zem zemes bija saglabājies 1, 25 m augstumā. Siena bijusi 2m bieza un tikpat augsta kā pils aizsargmūri. Aiz šķērssienas atradās galvenā pils daļa, kur varēja nokļūt pa nelieliem vārtiem. 1. priekšpils pagalms bija glīti bruģēts, tajā bija izveidoti noteku grāvīši, lai izvairītos no plūdiem.

Pagalma vidū bija liela piltuvveida aka, kuras diametrs bija 2 metri, bet sienas ieslīpi izliktas ar lieliem akmeņiem. Arheologiem izdevās izpētīt aku 4 metru dziļumā, bet kopējais dziļums pārsniedza 7 metrus. Otra tāda atrasta tikai Cēsu Riekstu kalnā – tai bija no akmeņiem izlikta apmale. Pēc 17. gadsimta apraksta ir zināms, ka akai bijusi pārsedze, kas turējusies uz sešiem stabiem.

Dienvidrietumu korpuss un zāle, kurā notika landtāgi

Dienvidrietumu dzīvojamais korpuss bija izbūvēts gar pils rietumu aizsargmūri. Mūra sienā vēl mūsdienās var redzēt korpusa otrā stāva logu ailas. Arheoloģiskajos izrakumos tika atsegta korpusa ziemeļu daļa ar sienām, kas saglabājušās tikai 0, 5 – 1 metra augstumā. Korpusa ziemeļu daļas kreisajā pusē tika atsegti divi pakāpieni no kāpnēm, kas vedušas uz korpusa otro stāvu. Tās bija šauras, mūrī iebūvētas kāpnes. Korpusa otrajā stāvā bijušas vairākas telpas un vismaz divas velvētas zāle: pret baznīcu vērsta liela zāle ar trīs logiem un zaļu podiņu krāsni un zāle, kas vērsta pret Gauju, ar četriem, vairāk kārt dalītiem logiem. Tieši šajā zālē 15. un 16. gadsimtā, iespējams notikuši landtāgi. Landtāgu parasti sasauca ordeņmestrs  kopā ar arhibīskapu visbiežāk Valmierā, retāk Valkā. Tā kā Valmiera atradās gandrīz Livonijas ģeogrāfiskajā centrā, tad vienlīdz ātri pilī varēja nokļūt gan no Rēveles (Tallinas) vai Rīgas, gan no Tērbatas (Tartu), Sāmsalas – Vīkas (Sāremā - Lēnemā) vai Kurzemes bīskapijas. Nocietinātā pils ar vairākiem dzīvojamiem korpusiem un saimniecības ēkām bija labi piemērota šādiem pasākumiem. Landtāgu veidoja četras kūrijas: pirmā – Rīgas arhibīskaps un visi Livonijas bīskapi, otrā – Livonijas ordenis, kuru pārstāvēja ordeņmestrs ar padomniekiem, trešā – visu Livonijas valstu vasaļu pārstāvji, ceturtā – Rīgas, Tērbatas, Tallinas un citu pilsētu rātskungi. Katrai kūrijai bija viena balss, un lēmumus varēja pieņemt tikai vienbalsīgi. Sēdes ilga no trim līdz septiņām dienām. Valmieras pilī tika pieņemti daudz Livonijas vēsturē savrīgi lēmumi iekšpolitikā un ārpolitikā. 1554. gadā reformācijas laikā tieši Valmierā landtāgs apstiprināja Lutera mācības oficiālo statusu un pasludināja evaņģēlisko luterāņu ticības brīvību Livonijā.

Pie dienvidrietumu korpusa austrumu sienas, arheologi atsedza nelielu piebūvi. Tās sienas sākotnēji bijušas 1 metru biezas. Vēlāk piebūves ziemeļu un dienvidu sienas no ārpuses tikušas apmūrētas, tādējādi to biezums sasniedzis pat 1, 8 metrus.

Laboja Visumnieks, labots 1x