Starp mūsu draugiem vai paziņām noteikti ir vismaz viens "tas" cilvēks, kurš labi (at)pazīst interneta, konkrētāk - YouTube zvaigzni Stjuartu Ašenu (Stuart Ashen) - cilvēku, kurš ar lielisku britu humoru uz sava necilā un nodriskātā dīvāna, savos iknedēļas video apskata tās lietas, kurām citi cilvēki met līkumu vai labākajā gadījumā - par tām šķībi pavīpsnā, proti, izcili draņķīgu viltotu konsoļu klonus, aizdomīgi vecu pārtiku un smieklīgi neglītas un lētas rotaļlietas, kuras mēs pilnīgi noteikti negribētu dāvināt saviem bērniem.

Ašens ir savu darbību Youtube uzsāka 2006. gadā un jau ir savācis vairāk kā vienu miljonu sekotājus. Sevi dēvē par britu idiotu nepiemērotā uzvalkā. Citiem vārdiem sakot - par komiķi.

Grāmatas saturā ieskatīšos no robustus-vulgaris geimera, robustus-vulgaris grāmatu lasītāja un vienkārša cilvēka skatupunkta - te nebūs valodas lietojuma, dziļāko zemapziņas psihosinhrofazatronu rosināto emociju atstāsts. Viss būs vienkārši, ticiet man.


Grāmatas gaišā puse

Grāmata ir ieturēta vieglā, britiem raksturīgā humora manierē, izmantojot vienkāršu un gandrīz jebkuram saprotamu angļu valodu, kas ļauj izbaudīt tās saturu arī cilvēkiem, kuri ar spēlēm vai grāmatā aprakstīto industrijas ēru nav pazīstami - datoriķu terminoloģija, protams, tiek izmantota, bet ļoti minimāli un tikai tādos gadījumos, kad savādāk patiešām nevar. Un tas tiešām priecē.

Kadrs no grāmatas

Stjuarts Ašens savā briesmīgo spēļu sarakstā ir iekļāvis patiešām tādus darbus, kurus neviens arī nebūs ne dzirdējis, ne redzējis, bet kuru autentiskums un eksistence ir neapstrīdama. Grāmatā nav iekļautas tādas leģendāras draņķības kā "Superman" Nintendo 64 un E.T. Atari 2600 platformām, jo par tām ir vēl labāki eksemplāri, kas ir pelnījuši savu slavas mirkli.

Bez īsiem ieskatiem konkrēto spēļu izcelsmē un tapšanas procesā, Ašens, lai papildinātu lasītāju pieredzi ir iekļāvis arī vairāku sabiedrībā varbūt mazāk zināmu, taču noteikti kompetentu cilvēku no spēļizstrādes industrijas aizkulisēm viedokļus un savas dzīves pieredzes ar sliktām spēlēm, kuras lasot, nereti var vilkt paralēles ar saviem neveiksmīgajiem pirkumiem, ko jebkurš no mumss ir piedzīvojis kaut kādā formā un vilšanās pakāpē.

Kadrs no grāmatas

Tāpat grāmatā atradīsim arī nelielus ieskatus tā laika spēļu industrijā notiekošajā, ļaujot sīkāk un smalkāk saprast, kāpēc ir tapušas šādas spēles un kā tās ir tikušas līdz reālai publicēšanai (izdošanai).

Terrible Old Games You've Probably Never Heard Of ir ieturētas ļoti krāsainā un bagātīgi ilustrētā formā, sarakstīta lieliem skaistiem burtiem un īpaši izceltiem faktiem, kas šo mazo grāmatiņu padara īpaši viegli uztveramu pat ekstremālos apstākļos kā sabiedriskajā transportā uz vietējas nozīmes ceļiem.

 

Grāmatas tumšā puse

Ir vairākas problēmas, kas grāmatu nošķir no dokumentālas un nopietnas (cik vien tāda var būt par sliktām spēlēm) literatūras:

Pirmkārt, grāmatā veiktais ieskats katrā spēlē ir ļoti virspusējs - ir vērojamas zināmas joku tendences, kas norāda uz autora vēlmi drīzāk nodarboties ar jebko citu, nevis konkrētās spēles spēlēšanu. Atskati uz spēles tehnisko izpildījumu nereti ir pārāk tēlaini un izplūduši metaforās, lai vispār saprastu, kā tas reāli izpaužas praksē. Protams, smieklīgi, bet bieži par apskatīto nepasaka neko konkrētu kā vien to, ka tā ir slikta.

Kadrs no grāmatas

Otrkārt, grāmatā ir aplūkotas pārsvarā Lielbritānijā iznākušas spēles, kuras dienasgaismu nav ieraudzījušas nekur citur, kas faktiski nozīmē, ka grāmata ir par konkrētas valsts, ne globāli briesmīgajām spēlēm. Problēma nebūtu tieši šajā faktā kā tādā, bet ir zināmas "sajūtas", ka tas netiek minēts ne grāmatas aprakstā, ne paša Stjuarta resursos.

Treškārt, grāmatas piekto daļu sastāda crowfunding pateicības, kas jau tā paplāno materiālu padara mākslīgi biezāku. Un atkal - problēma nav pašā faktā, ka tāds saraksts te ir iekļauts, bet gan tajā, ka tā eksistence netiek izcelta (un netiek piedāvāta grāmatas versija bez šīm pateicībām). Un nepārprotiet mani - pateicības ir vajadzīga un noderīga lieta, bet, ja es neesmu bijis "viens no viņiem", man tās būs vienkārši izniekotas padsmit lapas par kurām es esmu samaksājis.

Kadrs no grāmatas

Ceturtkārt, saturiski grāmata varētu nešķist interesanta cilvēkiem, kuri nav redzējuši vai dzirdējuši Stjuarta Ašena veidotos video - bieži vien sevi pieķeru lasot jokus "Ašena balsī un intonācijā", kas nereti "glābj" konkrētus jokus vai pat veselas rindkopas. Ļoti vispārinot - grāmata ir vairāk paredzēta autora faniem, nevis parastam garāmgājējam-lasītājam.

 

Nobeigums un slēdziens

S. Ašens ir veicis nosacīti interesantu ieguldījumu spēļu industrijas uzjautrinoši tumšās puses izpētē un dokumentēšanā, kuru veido tādi projekti, kuri liks ne vienam vien no jums pārdomāt savus "sliktas spēles" standartus, pat neskatoties uz to, ka visas minētās spēles ir no laikiem, kad NES spēļu iekārtas vēl nebija ieraudzījušas dienasgaismu.

Pēc grāmatas izlasīšanas (to darīju ļoti lēnām, pa dažām lapām dienā - esmu nesteidzīgs/slinks lasītājs) es neesmu atklājis sev jaunu Ameriku, bet gan pamatīgi izzinājis kāda bija spēļu industrija laikā, kad vēl pats šūpojos fāterim kulē. Un, kā izrādās, daudzas lietas kā toreiz, tā arī tagad ir gandrīz identiskas - starp pērlēm un nenoslīpētiem dimantiem ir arī pamatīgas purduļu bumbas, kuras pamanās nonākt pircēju rokās.

Neskatoties uz visai sālīto cenu (aptuveni 10 Eiro Amazon tīklā) un specifisko tematu, grāmata noteikti ir pelnījusi vietu to geimeru plauktos, kuri nav sveši ar Stjuarta Ašena radošumu YouTube vietnē un kurus vienkārši interesē videospēļu vēsture kopumā.

Laboja mad, labots 1x