Pirmā nodarbe šajā nedēļā bija slēpņošana. Šoreiz galamērķis bija Jūrmala. Brauciens uz Jūrmalu tika veikts ar riteņiem. Slēpņot es braucu kopā ar Mjau un manu bijušo skolas biedru. Sākumā man nācās mīties no Centra uz Zasulauku pie skola biedra – Kārļa. Visbeidzot mēs arī satikāmies un braucām uz pirmo slēpni. 1) Slēpnis bija paslēpts kāda caurumā, kur pašam bez jebkāda aprīkojuma piekļūt ir visai grūti. Tā kā slēpnis bija jāatrod tikai man, bet Kārlis jau bija atradis, viņš man pateica slēpņa atrašanās vietu. Lai gan es neesmu īpaši par to, ka man pasaka priekšā, tomēr laiks koda papēžos un bija jāminas tālāk. Visbeidzot arī nonācām pie otrā slēpņa. 2) Slēpnis bija diez gan grūts. Sākumā bija 5 mēģinājumi uzlīst augšā ar pievilkšanos, taču attālums bija pamatīgs un nesanāca, tad nu atmetām ar roku un braucām uz nākamo. 3) Nākamais bija ļoti viegls slēpnis, taču diez gan oriģināli paslēpts. Tuvākie slēpņi bija izmeklēti un laiks bija doties tālāk.
Geocaching
- 0
Viss ceļš bija saplānots un doma bija virzītes gar dzelzceļu pa velo celiņu. Pēc tam mēs devāmies uz Zolitūdi, atradām šausmīgu „Shit slēpni”, kā arī bijām atrisinājuši Mystery Slēpni, kurš izrādījās bija vēlviena mana skolasbiedra izliktais slēpnis. Slēpnis bija augsta staba virsotnē, un tomēr es nespēju uzlīst... Nākamais slēpnis noveda pie bīstamas vietas, kur pat katra kļūme var novest pie visai sāpīga un kas to lai zina – nāvejoša kritiena? Lai nu kā, mans garums tur galīgi nederēja un es tur nevarēju ielīst. Visbeidzot sākās garais ceļš pa Jūrmalas šoseju.
- 0
. Minoties es ieraudzīju stirnu, kas skrēja gar savannveidīgu zāli, kas atradās šosejas otrā pusē. Bija interesanti paskatīties, ko viņa dara, jo nebiju stirnas redzējis savvaļā jau ~5 gadus? Neskatoties uz to es vēl gandrīz notriecu stārķi, kas var teikt, ka stāvēja uz baltās malējās šosejas līnijas. Par spīti visam – Stirnām, stārķiem, un Mjau nepārtrauktajiem zvaniem – Kur tu esi? Davaj brauc uz majoriem? Beidzot bijām pārvarējuši visu un nonācām pie Lielupes slēpņa. Jāsaka, ka garums mani atkal pievīla un es atsitu savu galvu pret zīmi. Lai vai kā, es tur netālu biju dzīvojis, taču tieši to vietu nebiju apmeklējis.
- 0
. Vieta bija skaista un gaiss pavisam cits ar priežu piedevu. Jā, esmu dabas mīlnieks un man šausmīgi patīk vietas, kurās ir svaigs gaiss, labs skats un dažādas vietas, ko papētīt. Beidzot tikām pāri tiltam un aizbraucām pie akvaparka. Bijām nogājuši pie slēpņa zem tilta. Tad nu visbeidzot arī atminās Mjau, kurš arī atrada šo slēpni. Beidzot sākās ceļš pa īsto Jūrmalu. Sākumā aizbraucām uz bulduru dārzkopības vidusskolu. Vieta bija ārkārtīgi skaista ar puķudobēm un vispār ar kopto teritoriju. Slēpnis bija viegls, taču domāju, ka tas ir vairāk skatam, ko man arī vajadzēja.
- 0
Braucām uz nākamo slēpni, kurš bija augstu tornī, man pašam nav pārāk bail no augstuma, taču dažādu iemeslu dēļ manā vietā Mjau uzrāpās un paķēra slēpni, tiesa – lejā bija skaistas piebildes – lec lejā, nekas taču nenotiks!, Met slēpni lejā, pēc tam uzkāpsi un atkal kāpsi augšā! Pa ceļam bija daudzi slēpņi, taču ne tik interesanti kā gribētos.
- 0
Braucām uz nākamo slēpni, kas bija pie jūras. Slēpnis nebija nekas īpašs, taču nogurums un karstums darīja savu – es vēlējos nereāli peldēties! Kārdinājums palika vēl lielāks un es ielecu ūdenī, kaut gan nebija līdzi peldēšanas tērps... Diemžēl Mjau nepeldējās un čatojās ar Ivaru pa telefonu. Drīz vien slēpņi mūs noveda pie Dzintara parka skatu torņa. Šis bija visoriģinālākais slēpnis, kādu jebkad biju pagaidām atradis. Lai saskatītu slēpni vajadzēja labu domāšanu un acīgumu. Biju lepns, ka es atradu to diez gan ātri, jo sāku pavērot konstrukcijas atšķirības.
- 0
Smiekli sanāca par to, ka Mjau to slēpni bija meklējis vairākas reizes un neatrada. Visbeidzot Mjau aizbrauca, taču mums ar Kārli bija tāls ceļš priekšā. Bijām izbraukājuši Jūrmalu, lai gan es dzīvoju arī Jūrmalā, 80% vietās nekad nebiju bijis. Daba šeit bija patiešām skaista, bet ne visur. Prieks, ka Jūrmala ļoti atbalsta riteņbraucējus. Mums ar Kārli pasākums ieilga līdz pusnaktij un bijām mājas tikai ap vieniem naktī. Pēdējais slēpnis bija interesants – bija jālien dūņu pārpilnā un netīrā, akmeņainā ūdeni, taču nekā neatradām.
