Sveiki krabji
Sākšu ar to, ka piektdien 6os agrā rīta stundā atgriezos no Ankaras un Safranbolu. Nu gāja jau nu baigi jauki. Visādā ziņā sūdzēties nevar.
Vispirms jāmin, ka biļetešu izmaksas no Gaziantepas līdz Ankarai un no Ankaras līdz Safranbolu, kā arī atpakaļ tiek atmaksātas, jo gala mērķī Safranbolu noritēja brīvpra'tīgo projektu vidustermiņa apmācības.  Tā nu sanāca stirpi lētāk apskatīt pasauli.
Ankara bija interesanta. Tūrisma objektus iespējams apskatīt vienā dienā, bet ne tur tā sāls. 1. dienā ieradāmies Ankarā agrā rīta stundā, kad saulīte knapi uzlēkusi bija. Grupas sastāvs: es - latvietis, Artioms - moldāvs, Inga - latviete, Anita - Spāniete, Anna - poliete. Skats no autoostas - man neredzēts. Tā nu mēs sastapām Spānietes Anitas turku draugu Mihaelu (nejaukt ar Šūmaheru), kurš mūs laipni izvadāja pa pāris interesantiem objektiem - milzīga izmēra mošeju un neatkarīgā Turcijas izveidotāja Ataturka mauzaleju (jā, apmēram kā Ļeņina mauzalejs Maskavā). Ja runājam par Ataturku, tad tas čalis mani biedē. Viņa portreti ir visur (ar to es domāju VISUR - kafejnīcās veikalos sabiedriskās iestādēs). Nu darījis viņš ir daudz laba Turcijas labā, bet nu baigais kults viņam te. Sarkanie Turcijas karogi arī ir visur. Un turklāt vēl cenzūra (NAV YOUTUBE!!!). Nu nemāku teikt, bet kaut ko jau nu stipri atgādina...  Kad pa savām darīšanām aiziet Artioms un Mihales ar Anitu, trijatā  (es, Inga un Anna) dodamies paklaiņot pa naksnīgo uncilvēku pilno centru. Visādu mantu pārdevēji ir uz katra stūra un visu ko var pa lēto dabūt. Nopirku pāris aproces,  kas kopā latos izmaksāja nedaudz zem 2.5, kamēr Latvijā tas būtu....
2. dienā trijatā izgājām brīvsolī pa Ankaru, jo no mūsu 2 pelnrušķītēm, kas nepaspēja uz pusnakts ķirbi (lasīt - metro) agrā rīta stundā mājā pārradās vien Artioms, kamēr Anita turpināja mīt savas takas. Tā kā Artioms gribēja čučēt, tā arī staigājām trijatā. Jāsaka - nenožēlojām. Cietokšņa drupas atradās kalna virsotnē, no kura pavērās lieliska panorāma uz visu pilsētu. Kas mani pārsteidza - ap cietokšņa drupām atradās ļoti nabadzīgs reģions (vēlāk uzzinājām, ka arī ļoti bīstams un ārzemnieki tur ir tikpat reti viesi, kā nauda Latvijas kasē). Mājoklīši saķepēti no kā vien var un turējās tā teikt uz puņķiem, turklāt saslieti tieši pie cietokšņa drupām. Tūristiem atvēlēts vien mazs stūrītis no visa kādreiz milzīgā cietokšņa. tā no no skumjā gala gājām ap kalnu. Atradām durvis, kas veda iekšā klintī zem cietokšņa, redzējām 2 vīrus, kas laboja jumtu. Viņi palūdza uztaisīt bildi ar viņiem, un mums ejot prom vēl dzirdējām viņu nobļaujoties.... "Heil Hitler"... Tālāk sastapām 3 bērnus, kurus padarījām laimīgus, jo nofotografējām un iedevām "hi-5" jeb "pieci". Viņi arī mums pārādīja ceļu uz tūristu cietokšņa daļu. Tur mūs gaidīja 2 meitenītes, kas mums itkā angliski izstāstīja cietokšņa vēsturi kā dzejoli, vien saprast īsti neko nevarēja. kamēr viena stāstīja, otra mēģināja teikt to pašu, bet saņēma dunku no pirmās. Tā teikt:"Nelien manā biznesā". Programmas nagla - jautājums Ingai:"Jesķ madam one lira?" Komentāri lieki. Bērni svešvalodas zin.
Protams, arī te bez sekotājiem neiztiek. Pie veikala gaidot meitenes, man pretī apsēdās turku meitene. Aizsmēķēja cigareti un klusēja. Sagaidīju meitenes un bridām lejup pa ielu. Nākamajā krustojumā apstājāmies un bijām nedaudz pārsteigti, kad jauniete pienāca klāt un teica:"I was just wandering - where are you from?" Tas, mani mīļie, saucās "folower"!
Kad pienāca krēsla, parkā izbraucām ar panorāmas ratu un tas bija vienkārši "waaaaaauuuu". Visur gaismas, viss skaists. Super.
Nākošā rītā pacēlām enkurus un laidām uz Safranbolu. Var pieminēt, ka Anita ieradās pēdējā brīdī. 
par Safranbolu. UNESCO Pasaules cilvēces mantojuma pilsēta kopš 1994 gada. Nemaz pēc Turcijas neizskatās. Ēkas visas baltas, atgādina kādu Eiropas kalnu ciematu. Apmēram 2000 ēkas ir kā pieminekļi. Kā zināms viņi te bez UNESCO atļaujas sienā pat naglu nevar iesist. un Visapkārt kalni, kalni, kalni... Tiesa - ēkas nav vienīgais iemesls kāpēc vieta ir slavena. Šī ir viena no retajām vietām pasaulē (Ja ne vienīgā!!!), kur aug safrāns. nenormāli dārga garšviela. Kilograms maksā 10000 dolāru.
Par vietu tas būtu viss. Tātad te noritēja vidutermiņa apmācības. Kopā bijām ja nemaldos 21, tajā skaitā 6 no Gaziantepas, kā arī kopā 3 latvieši. Nu jā - bija patiešām jauki. pirmās dienas vakarā man bija pāri 38 tepmeratūra un klepus sākās, no kura vaļā neesmu ticis vēl tagad. Citādā ziņā - super. Latvieši veiksmīgi iemācījām turkam dažas frāzes latviski. Piemēram - "Es dzīvoju Turcijā",  "Trakais trusis", "Šņabis ir?" "Ielej man glāzē sņabi", "Nu kas, tev žēl?". Stambulietis un Inga iemācīja arī nelabas lietas. *pilnā nopietnībā* Klausies, klausies, *paņemot rokās ūdens pudeli* paņem ūdeni *žestikulējot it kā raidot prom* ej ej ej ej ej un nomazgā savu pakaļu. Un pēc tam arī:"Paņem ūdeni, un ejam visi mazgāt manu pakaļu". Viņš pat saprata, kā pielietot valodu, tiesa - ne visai jaukā veidā, Labā lieta - smieklu deva garantēta. Kas lika aizdomāties? Viņš trīs dienās iemācījās vairāk latviešu valodu, kā ntie krievvalodīgie desmitgadēs...
Protams pienāca pēdējā diena, kad atgriezos mājās Gaziantepā. Piektdien veiksmīgi aiznesu labot kameru. Par displeja maiņu nāksies maksāt 85 liras, lai arī iepriekš bija runa par 70. 85 liras- apmēram 30 lati. Piecietīšu. Tā kā Artioms mājās pārradās vien svētdienas rītā, sestdienu izmantoju kārtīgai dzīvokļa tīrīšanai. rezultātā viss ir tīrs, priekšnams neizskatās kā noliktava, virtuves plauktos ir vairāk kārtības, dzīvojamā izstaba rada lielāku māju sajūtu. Sestdien sāku iznīcināt 2kg mandarīnu, kuru kopējā cena bija apmēram 50 santīmi. Tā viņi te maksā.
Svētdiena. Eh, laba diena. pusdienās kartupeļi ar sīpoliem un tomātu, vakarā pankūkas ar medu un piparmētru tēja. Gluži kā mājās un viss paša gatavots. Tā ka dzīve ir nedaudz gaišāka.
Ak jā - ir cerība, ka rīt beidzot sāksies aktīvs darbs.

Ak jā - rudzi ir gatavi