Jesus miniblogs

Pašpasludinātais mākslinieks Ilmārs Matuševičs uzrunāja mani uz ielas, un, iepriekš pabrīdinājis, ka nav ne bandīts, ne bomzis, atzinās, ka viņam paslīdējusi kāja un nepieciešami 38 santīmi, lai mazdēlam dzimšansdienā uzdāvātu peli. Saņēmis 25 santīmus, Matuševiča kungs izvirzīja pieņēmumu, ka pasaule ir apaļa, un, plati novēcinājis rokas, atvadījās no manis.

Onanē de Blazaks un I. Zvirtulis, norasojuši sīkām sviedru lāsītēm, uz laiku pārtrauca darbošanos ap lielo divroceni, un, galvas atmetuši, pacēla skatienus augšup uz aizzāģēto koku, kurā iekrampējies sēdēja Rodlands Vibrīds. Viņa uzacis bija saķepušas no sveķiem un dibens skuju sadurstīts, taču jaunais Vibrīds vēl aizvien bija jāteniski uzsēdies uz mezglainā zara un ar savām roķelēm apkampis rupjās mizas klāto stumbru.
"Kas lēni nāk, tas labi nāk," ieminējās Onanē de Blazaks.
"Un nākt viņam ir jānāk!" atņēma I. Zvirtulis, izskalodams muti un ieziezdams sūrstošos muskuļus ar smaršīgām eļļiņām.

Pavadījis vairākas stundas, kratoties koka kulbā, mans dibens iesāka truli stingt, tādēļ pasniedzos, satvēru dibenu un izcēlu to ārā no ratiem. Zirgs pavērās uz mani asinīm pieretējušām āčelēm un noņirdzās.

Lepni aizgriezies, sāku mīt putekļaino taku, dibenam manā azotē vāri čiepstot. Apkārt ziedēja šāvējgurķi un mētājās sarkano trūdošie ķermeņi. No saldenā trūdu un iekšu smārda man sametās šķērmi ap dūšu, un es krietnu laika sprīdi pavadīju, atbrīvojoties no vakardienas brokastīm.