Pazaudētās atmiņas [Nintendodude]

Sarakstīja Nintendodude
Tulkoja - Tinuviel

Es teiktu, ka sis ir RuneScape fanfic's (fanfiction). Tulkojuma kvalitāti nevaru garantēt, jo manu tulkojumu skaits ir gau˛ām mazs. Ceru, ka Jums patiks un Jūs sapratīsiet galveno domu. Stipri nesitiet. Patīkamu lasīsanu,
Tinuviel.

Ir tāda pasaule, zināma kā Runescape, fantastiska vieta piepildīta ar vispārsteidzosākajām lietām, kuras īstā pasaule nemaz nespētu būt. Runescape pasaule, kā da˛i domā, ir tikai spēle, kuru spēlētāji var nedaudz paspēlēt, kad kļūst garlaicīgi, nospiest to izlogosanās pogu pēdējo reizi... Skaisti uztaisīts stāsts, ne? Nav nekāda Runescape pasaule kā mēs to zinām... Nekad nebija un nekad nebūs... Bet vai tas tiesām spēj atturēt tevi no vēlmes uzzināt, kā tas viss pazuda? Nē, es tā nedomāju... Tāpēc tagad tu, pat ja teiksi, ka vien ‘izlasīsi’ stāstu, par to, kas īstenībā notika. Vai varbūt nenotika? Tu sapratīsi, ka es so stāstu stāstīsu cik labi vien varu atcerēties. Iespējams, es esmu pēdējais, kas izdzīvojis sajā izdomātajā pasaulē... Tātad, vai tu esi gatavs mācīties par pasauli pirms tās beigām?

Runescape pasaule bija plaukstosa vieta piepildīta ar cilvēkiem, monstriem un daudzām vietām ballītēm un dueļiem. Pati pasaule tika uzskatīta par parastu spēli, tāpēc, ka tu izskatījies kā Izdomāts spēlētājs, bet kurs var sajust īstas sāpes. Pamatā tu vari darīt kā vēlies, kamēr tu seko spēles ‘noteikumiem’. Tu vari paaugstināt lietas, sauktas par ‘prasmēm’, piemēram, zvejosana, derīgo izrakteņu raksana, sausana ar loku. Jo labāks līmenis, jo labāks tu esi tajā prasmē. Tu vari arī cīnīties un duelēties, prieka pēc vai trenējoties. Mantu skaits spēlē tāpat kā laiks iet uz augsu. No kādreiz labākajām bruņu metāla ‘adamantīna’, jaunās un uzlabotās ir ‘rūnmetāla’ bruņas, tagad gan labākās ir kļuvusas ‘drakona’ bruņas un ieroči. Pasaule auga un auga; nauda bija pāri 5 biljoniem tiem, kas topā. Tad pēksņi, vienā no lielākajām dienām pasaulē, kad Runescape pasaule pārstāja strādāt uz mū˛iem un tika izdzēsta ar nezināmiem avotiem. Viss, ko tā pateica, ja tu grasījies izlogoties, bija ‘Tu nevari aizbēgt no patiesības, kas padara aklu pasauli, ko redzi, sajūti un saod apkārt tev.’ Kad tā bija izdzēsta, visi spēlētāji, CPU un monstri, pat pēdējais zāles stiebrs, pazuda... Un nebija iespēja to atcerēties... Bet pirms pasaules izdzēsanas haosa, pēdējie lielo līmeņu spēlētāju spēki sadarbojās un uztaisīja pasaules portālu, tas ir, iznīcinātās pasaules... Portāls bija pazaudēts vairāk kā 700 gadus, lielākā daļa stāstu tika uzskatīti par vakara pasaciņām. Bet, es atradu portālu, pasaules izdzēsanai vajag apstāties... tāpēc es devos ceļojumā, kuram jūs nespētu ticēt vai arī man vārds nav... Bobs, pirmais cilvēku spēlētājs, kurs atjaunos iznīcināto pasauli.

Tu esi gandrīz iegājis pasaulē, zināma kā Runescape, pasaulē, kas bija pazaudēta dēļ kaut kā vēl ļaunāka nekā tas drakons, kas nogalināja tavu labāko draugu, kā viņi teica tajos laikos. Paķer sviestmaizi, nedaudz popkorna un apsēdies, kamēr es tev stāstīsu stāstu par to, kas īstenībā notika.

Kolīdz es nonācu pasaulē, Lumbrid˛ā, es nezināju ko lai domāju, tik ilgs laiks pagājis kops es redzēju kādu cērtam koku, kausējam metāla stieņus vai redzam kādu monstru, kurs no spēlētāja rokas tiek nogalināts. Es redzēju visbriesmīgāko ainavu kādu cilvēks vien var redzēt. Pasaule bija pārvērtusies pelnos, mājas bija sabrukusas, bet veikali bija izzagti un nodedzināti. Daudz mazi velnēni klaiņoja pa zemi, dedzinot lietas un radot postījumus. Ūdens bija netīrs, zivis bija uz sauszemes, lai mirtu tur, tās nevēlējās dzīvot toksiskā upē. Visi labības lauki bija pazudusi, vien sausa, cieta zeme klāja laukus. ˇogi un sētas bija salauztas un sadragātas, vecās vējdzirnavas iznīcinātas un lauksaimniecības zemes bez dzīvības.

Pati pils bija sausmīgā leņķī. Kad sāku iet uz pils pusi, baznīca izskatījās normāli, kapsēta joprojām bija tur, kur tai bija jābūt un cirvju veikals izskatījās, ka joprojām strādā. Es redzēju nelielu gaismiņu mājā tuvu veikalam, tāpēc devos turp. Atverot durvis uzmanīgi, nezinot uz ko cerēt, es pamanīju kādu stāvu stāvam tumsā, gaisma tik tikko izgaismoja tā seju. Viņs sāka nākt uz manu pusi, es kāpos atpakaļ, bet sapratu, ka durvis ir aizvērtas... Es domāju, ka nomirsu un atkal visu sāksu no Lumbrid˛as. Tiesi tad stāvs sāka runāt:
-Pagaidi, nebaidies, es esmu vēl viens cilvēku spēlētājs, kaut es izskatos pēc CPU zombija...-
Sistēma varbūt spēlēja jokus ar mani, tāpēc, ka tikai cilvēki varēja izskatīties pēc normāla CPU, nevis pēc zombija...
-Es runāju nopietni, es zinu par īsto pasauli, es zinu par tās izdzēsanu, es tikai neesmu aizbēdzis no pasaules pirms sākās haoss. Tāpēc es esmu zombijs. Ļaundaris, kurs so postu nodarīja, pamainīja programmu...-
Dubulta pārbaudīsana ātri, es pārvietoju savu roku pret spēlētāju. Parādījās ziņa – Rons (46 Līmenis), iet seit. Vēl divas iespējas. Es redzēju, ka sis zombijs ir spēlētājs, un es uzzināju vairāk par iznīcināto pasauli. Mēs ātri apmainījāmies ar informāciju, viņa pasaules zināsanas pret zināsanām par īsto pasauli.

Sanāca, ka nevar aizbēgt, ja ir ieslodzīti te. Viņi seit dzīvoja īstu dzīvi, viņu īstā dzīvība ir sasaistīta ar so dzīvi, ja viņi nomirs spēlē... Viņi nomirs prieks laba. Duelēsanās kļuva nelegāla, drīz visi spēlētāji kļuva tik ļoti noraizējusies, ka sāka pulcēt klanus un sāka noliegt noteikumus pasu spēkiem, taisot jaunus ieročus, piemēram, katapultas un bumbas. Pasaule kļuva me˛onīga, tādā veidā aizkavējot mākslīgi zaļās ainavas un lielo celtņu rasanos. Pasaulē katrs cilvēks, sieviete vai iesācējs bija pats par sevi. Da˛i izdzīvoja lielajā cīņā, daudzi bija ievainoti, bet neviens viņiem nepalīdzēja. Cilvēkiem maize un vīns bija ļoti maza maltīte. Da˛i varēja ēst, kamēr citi nevarēja. Bankas bija iznīcinātas un mantas noslēptas.

Brīvdienu mantas bija sadedzinātas lielā sārtā, lai pierādītu, ka mantkārība viņus samaitāja. Iespējams, mantkārība bija iemesls tam, ka da˛i cilvēka nevarēja dabūt pat vienu no sīm mantām. Domāja, ka ja tā persona nevar to dabūt, neviens nevar. Viss pārējais bija vien atmiņas. Joprojām bija bāra stāsti par drakona bruņām, kuras varētu mūs visus izglābt, bet tas joprojām bija tikai stāsts, uz kuru mēs cerējām. Cerējām, ka tas piepildīsies. Kolīdz es pametu iznīcināto ciemu Lumbrid˛u, es nonācu pie Al-Kharidas vārtiem. Sargi bija pazudusi, vārti satriekti un smiltis gāzās cauri lielajam mūrim. Es iesitu vārtiem, tie atvērās un es devos cauri tiem.

Atmiņas par iesācēju ciemu Lumbrid˛u palika aiz manis kolīdz sāku iet caur smilsainajām un karstajām Al-Kharidas kāpām. Karstā saule atspoguļojās smiltīs, tādejādi katrs solis bija sāpju pilns. Es varēju iet uz prieksu vien dēļ dīķa. Nogurums, slāpes un izsalkums pieņēmās spēkā. Staigāsana bija vienīgais kā iesācējam tikt cauri so zemi. Pēksņi manā prātā iezagās cerība. Tur bija Al-Kharidas pilsēta, joprojām noslēpumaini labā stāvoklī, izskatījās, ka nekas nav mainījies. Es sāku meklēt pavedienus, lai uzzinātu ko vairāk par Runescape Pasaules izdzēsanu. Lielā Al-Kharidas pils bija perfektā stāvoklī, bet tā izskatījās pamesta un tuksa. Es devos ieksā lielajā pilī, augsā pa galvenajām trepēm un garām izsistai sienai, aiz kuras bija maza istaba ar nespodru sveci degam uz galda slepenajā istabā. Es pārmeklēju so vietu tikai lai atrastu da˛as saburzītas zīmītes... Es tās izgludināju cik nu labi varēju:

-Runescape Pilsētas Ziņu Dēļa Speciālais Paziņojums – Atsaucoties uz sakariem ar augosajiem hakeriem, mums vajag aizvērt lielāko daļu pasauļu, atstājot vien pasauli prieks P2P spēlētājiem, kuri pakļaujas spēles noteikumiem. Līdz ar to mūsu spēle kļūst aizvien mazāk populāra salīdzinot ar Īsto Pasauli. Izskatās, ka spēlei ir tikai divas iespējas. Vai nu mēs atļaujam spēlēt visiem spēlētājiem, ieskaitot hakerus, kuri var pārveidot sistēmu pēc pirmās vēlmes, vai arī pilnībā slēdzam spēli un neļaujam nevienam spēlēt so spēli. Mēs pateiksim savu izvēli vēlāk, nākamo mēnesi. Mēs ceram, ka tā būs mūsu visu izvēle.-

~Andrejs Govers, Jagex Kompānijas Radītājs un Prezidents.

-Runescape Pilsētas Ziņu Dēļa Speciālais Paziņojums – Kops pagājusā mēnesa izvēles aizvērt Runescape pavisam vai ļaut tai pastāvēt ir beidzot, mūsu izvēle beidzot ir zināma. Runescape paliks par interneta spēli daudzus mēnesus, līdz klajā varēs laist Runescape 2, kas iespējams kļūst par īstas dzīves stimulatoru. Mēs riskējam ar sevīm, jo hakeri ir gatavi uz visu. Bet mēs apņemamies labot visas situācijas, lai cik sliktas tās nebūtu. Mēs ceram, ka mūsu lēmums strādāt ar cilvēkiem un darīt viņus priecīgus pastāvēs labi un ilgi.-

~Andrejs Govers, Jagex Kompānijas Radītājs un Prezidents.

- Runescape Pilsētas Ziņu Dēļa Speciālais Paziņojums – Mēs dziļi atvainojamies mūsu spēlētājiem, ka nopietnā situācija ir parādījusi sevi. Izskatās, ka dīvains un nezināms vīruss, spēcīga Hakera radīts, ir inficējis visu Runescape pasauli. Mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos, lai apturētu hakerosanu, bet līdz sim nekas nav izdevies. Iespējams, mums nāksies ķerties pie spēlētāju ieviesanas spēlē, lai apturētu Hakeri. Mēs esam nosūtījusi prototipu RL Simulācijas ierīces mūsu stiprākajiem un uzticīgākajiem spēlētājiem. Sis panāks to, ka viņi pilnībā kļūs par daļu no Runescape un dosies ieksā spēlē, lai palīdzētu apturēt iebrukumu. Mēs nezinām, kur atrodas Hakeris. Visas izsekosanas ierīces pēksņi ir pārstājusas darboties. Mēs varam tikai minēt, ka Hakeris ir ieguvis vienu no prototipiem RL Simulācijas ierīcēm un iekļuvis spēlē, kas ir saprātīgākais veids kā to inficēt, proti, ieejot spēlē pats. Mēs ceram, ka sis Hakeris būs apstādināms un mūsu spēle atkal būs baudāma tūkstosiem spēlētāju.

~Andrejs Govers, Jagex Kompānijas Radītājs un Prezidents.

Zīmītes pateica vienu lietu, Hakeris ir pārņēmis vadību pār spēli un nepadosies viegli, bez cīņas. Es ceru, ka es varu izlabot so problēmu pirms pasaule ir zudusi uz mū˛iem. Kad pametu pili, dienvidrietumos parādījās savāda blāzma. Es nolēmu to apskatīt.

Izrādījās, ka blāzma nebija nekas vairāk par vecu daļu no spīdīga, purpursārta akmens atspīduma ūdenī. Es pārbaudīju savas datubāzes un atklāju, ka sis nebija parasts akmens. Sī bija aktuāla īsta Drakonakmens daļa. Sie akmeņi ir visstiprākie no visiem pieciem akmeņiem, ko tu apstrādāji. Es nolēmu to apstrādāt ar nelielu cirtni, kas atradās manā kabatā. Akmens beidzot bija apstrādāts un nu dārgakmens bija izmantojams kā amulets. Es ieliku to savā krājumā un devos meklēt jaunus pavedienus.

Diena pārtapa par nakti un smiltis kļuva vēsākas. Es sasniedzu mazu straumīti, gana sauru, lai to pārlektu. Es ātri pārskrēju otrā pusē un turpināju iet. Es nezinu kāpēc, bet es turpināju iet. Kaut kas vilka mani tuvāk un tuvāk tam. Kļuva aukstāks. Es nolēmu apstāties un atpūsties, nogurums darīja savu un drīz vien es aizmigu uz aukstās un cietās zemes.

Njā, jauki, jauki, lasiet angliski. Bet domāju, ka tulkosu tāpatās. Tātad - turpinājums.

Es lielāko nakts daļu, pamodos vien tad, kad liela un spo˛a gaisma iespīdēja mazā būdā. Es pārbaudīju ārpusi, ārā stipri sniga. Man nebija izvēles, tāpēc nācās palikt te, kamēr sniegputenis beigsies. Pēksņi es pamanīju mazu, ar rokām grebtu nūju, kas stāvēja uz zemes. Es paņēmu to kā ieroci. Mani pārņēma dīvaina sajūta. Kaut kas vilka mani pie zemes, ieksā grīdā. Drīz vien es tiku iesūkts savādā portālā grīdā un izmests lielā, ledainā alā. Es gāju pāri sasalusajai zemei uz trīs virzienu ieeju alā. Izskatījās, ka viena eja ved tumsā, otra beidzas pusceļā, bet pēdējās ejas galā mirdzēja maza gaismiņa. Vismaz tā izskatījās. Es devos pa pēdējo tuneli. Beidzot sasniedzu mazu, ovāla formas telpu. Pie griestiem bija gaisma. Pēksņi parādījās maza būtne un mani pamatīgi pārbiedēja. Būtne stādījās prieksā kā Karalis pazudusajai pilsētai Zanarisai. Tagad pilsēta bija sasaldēta, tas viennozīmīgi bija Hakera darbs. Karalis, arī CPU, uzvedās visai cilvēcīgi. Viņs parādīja emocijas, bēdas un pat smieklus. Mēs runājām naktīm vai dienām, vienalga kas tagad bija, par vecajiem, labajiem laikiem. Līdz beidzot atcerējos, ka man joprojām ir jāatrod Hakeris un viņs jāaptur. Karalis atvēra slepenu eju telpas ziemeļu pusē. Viņs teica, ka sī eja aizvedīs mani uz tālu vietu. Es iegāju ieksā, bet nezināju, ko darīt tālāk. Piepesi pasaule sāka griezties un es jutos tā, it kā tikko būtu nogājis tūkstos jūdzes. Man stipri sāpēja galva, bet Karalim bija taisnība, es atrados tiesi Faladoras Rūķu Raktuvēs. Bet, sīs nebija raktuves, sī bija liela krāsns! Izskatījās, ka pār raktuvēm bija gāzusies vulkāna lava. Ar Hakera palīdzību tas kalns bija sācis strādāt. Es brīdi pastaigāju apkārt censoties atrast kaut ko vai kādu. Es devos nedaudz uz dienvidiem līdz es pamanīju lielas dzelzs durvis un uz tām vārdus ‘Kalnraču Ģilde’. Tie bija uzrakstīti uz durvīm ar Zelta Krāsu. Es mēģināju atvērt durvīs līdz dzirdēju palīgā saucienu. Tas nāca no Ģildes iekspuses! Es grūdos un spiedos pret durvīm ar visu spēku, līdz durvis beidzot atvērās un es varēju iespraukties ieksā. Ģildē bija Zelta, Sudraba un citu akmeņu pārpilnība! Kalnrača sapnis, tā varētu teikt. Pasā galā es atradu Spēlētāju, kurs gulēja uz grīdas viss vienās skrambās un zilumos, drēbes saplēstas un viņa varenais Rūnmetāla Cirvis bija sķembās. Izskatījās, ka tas būtu izgājis cauri kādai grie˛amajai ierīcei. Es jautāju spēlētājam kurs to viņam ir izdarījis, bet tiklīdz viņs varēja atbildēt, viņs zaudēja samaņu, nokrita uz grīdas un izgaisa.

-Tas tev derēs par mācību, jo tu manā Ģildē iegāji bez atļaujas!- sacīja Tumsa balss.
–Kas tu esi?- es jautāju ar nelielu nenoteiktību balsī.
-Tu drīksti zināt, kas es esmu. Es esmu visstiprākais sajā pasaulē. Es esmu Hakeris kā tu esi dzirdējis. Es esmu Runescape Karalis un esmu pilnībā pārņēmis vadību pār pasauli, kamēr Runescape spēlētāji pilnībā kļuvusi par manām marionetēm.-
-Kāpēc tu to dari? Vai tas ir tāpēc, ka tu esi zemas klases iesācējs, kurs nevar dabūt nekādu respektēsanu pasaulē?-
-Muļķis, Runescape pasaule nav priekam, tai vajadzētu būt prieks cīnīsanās un cilvēku nogalināsanas Me˛onīgajā apgabalā. Man nepatika fakts, ka Runescape ir tik gļēva un nekad neiegāja Me˛onīgajā apgabalā. Tāpēc es nolēmu pārņemt vadību un padarīt pasauli me˛onīgu, tikt vaļā no bankām un likt katram būt pasam par sevi, kamēr tu būsi iesprostots spēlē mū˛am!-
-Bet tā ir tikai spēle! Tu situāciju padarīji tik sliktu, ka tagad, ja nogalini spēlētāju tu nogalini viņu arī Īstajā Pasaulē!-
-Kuram tas rūp, es gribu viņu mantas, viņiem ir jāsamaksā par savu gļēvumu visu so laiku.-
-Tu esi pārāk apsēsts, tev vajadzētu izlogoties un ļaut cilvēkiem atkal spēlēt!-
-Ha! Es nekad to nedarīsu, turklāt, kurs gan mani apturēs!-
-Es! Es esmu Bobs, Runescapiesu pasaules glābējs!-
-Muļķis, tu mirsi dēļ savas nekaunības...-
Hakeris izvilka savu lielo Rūnmetāla Divroku Zobenu un skriedams nāca man virsū. Pēksņi Drakonakmens sāka reaģēt un spīdēt. Es to izrāvu ārā un dārgakmens spo˛ā gaisma aizgrūda Hakeri līdz sienai un piespieda pie tās.
-Kas tas tāds? Nē... Tas nevar būt! Es domāju, ka iznīcināju visas Drakona Bruņas sen atpakaļ! Kur tu to atradi?!-
-Es nemū˛am neteiksu!-
Izskatījās, ka drakonakmens uzvarēja Hakeri un padarīja viņu nespēcīgu uz kādu brīdi. Tas varēja notikt vien kops Drakona bruņas sakropļoja ļaunumu glu˛i kā Sudrabliesmas asmens!
-Ak, es piebeigsu tevi citu dienu...-
Hakeris izteleportējās no Ģildes sarkanā liesmu virpulī.
-Eh? Kas tas?-
Izskatījās, ka es esmu atradis Rūnmetāla Cērti. Es varētu sarakt nedaudz rūdas un no tās ko uztaisīt. Es paņēmu gabalu zelta tīrradņa un gabalu ogļu. Es uzrāpos pa trepēm, lai apskatītos Faladoru.

Kad Kalnraču Ģildes durvis aiz manis aizvērās, es devos ieksā lielajā pilsētā. Izskatījās, arī seit viss notiek, pat spēlētāji bija! Bija daudzi lielie līmeņu spēlētāji, kuri staigāja apkārt, runājās viens ar otru vai vienkārsi dzīvojās. Es piegāju pie kāda no spēlētājiem un jautāju, kāpēc sī pilsēta ir pilna ar dzīvību. Viņs pateica, ka pirms krietna brī˛a visi palikusie spēlētāji nolēmusi paslēpties un izmantot savus spēkus lai visus pasargātu. Viņi izlēma dzīvot seit, jo kops ‘Biedru’ dienām sī bija ļoti ra˛īga pilsēta. Vislielāko līmeņu Magi uztaisīja speciālas lodes, lai palīdzētu Meistariem Amatniekiem. Bija četru Runescapiesu Elementu lodes: Ūdens, Zemes, Uguns un Gaisa. Visu sakausējot kopā radās liela Barjera apkārt pilsētai, kas neļauj Hakeriem ieiet. Pilsēta atjaunojās un atkal tika apdzīvota, un nokļuva līdz sādam līmenim. Diem˛ēl Barjera kļūst vājāka un viņi dara visu, ko vien var, lai to salabotu.

Es staigāju apkārt pa pilsētu, iegūstot ēdienu, daloties stāstos un, vissvarīgākais, meklējot vēl Drakona Bruņas. Man sanāca dzirdēt baumas, ka vecajā Varoņu Ģildē ir Drakona Ierocis. Es nolēmu sagatavot nedaudz ēdiena un doties projām no pilsētas. Pirms es aizgāju, es atradu mazu krāsni, kur varētu savas rūdas sakausēt. Es uzmanīgi ieliku savu zelta tīrradni krāsnī un ārā izleca zelta gabals. Nākamais, uz galda netālu no manis atradās auklas ritulis un amuletu forma. Es ātri uztaisīju Drakonakmeņa Amuletu. Es to uzliku un izskrēju no pilsētas, atvadoties vien no da˛iem cilvēkiem, kuri palīdzēja man atjaunot manus spēkus.

Es skrēju gan laukiem cik vien ātri varēju, skrēju gan veco Dorika smēdi un cauri ‘Biedru vārtiem’. Es jutu savādu spiedienu apkārt man. Liekas, ka ļaunums aptvēra mani visur, kur vien pagriezos. Es paskrēju garām da˛ām vecām Druīdu drupām un augsā lielajā ielejas kalnā. Tur bija brīnisķīgs skats. Es varēju redzēt plaso ziemeļu okeānu, bīstamo Me˛onības apgabalu un mierpilno Tavelriju un tur ir tā slavenā, gandrīz laika zoba neskartā Varoņu Ģilde. Es noskrēju no kalna un turpināju skriet līdz lielās celtnes prieksai. Es pagrūdu durvis vaļā un devos ieksā.

Kad es iegāju, uzreiz pamanīju strūklaku. Ātri to izmeklējot, es sapratu, ka varu izmantot Varoņa Strūklaku, lai uzlādētu savu Drakonakmens Amuletu. Es to iemērcu un spo˛a kosmiskas enerģijas gaisma uzplūda no ūdens un ienira ieksā Amuletā. Es to paņēmu, tas spīdēja ar mirdzosu gaismu. Es to uzvilku un jutu enerģiju ieplūstam manā ķermenī. Es jutos stiprāks. Enerģija apgaismoja lielāko Varoņu Ģildes daļu. Tiesi dēļ tā es varēju pamanīt mazu plaisu, pa kuru es varētu izlīst. Eja gāja uz prieksu, es joprojām dzinos ieksā atbaidosajā vietā. Beidzot es sasniedzu ejas beigas, tās izveda uz Varoņu Ģildes galotni. Tā izskatījās tik augstu, es varēju redzēt tikai mākoņus. Te bija mazs celiņs, pakuru tikt uz tuvējo torni. Kamēr gāju pa celiņu, es pamanīju trīs statujas, kuras bija novietotas pretējiem torņa galiem. Viena bija attēlots Saradomins zelta krāsā, otrā Zamorkas sudraba krāsā. Gutiksa figūra izskatījās zemāka par pārējiem diviem dieviem, gandrīz kā bailēs no to varenajiem spēkiem. Es devos cauri durvīm ieksā tornī.

Tornis bija izdekorēts gandrīz kā Svēta Baznīca, Runescapiesu Varoņu statujas bija novietotas netālo no diviem da˛ādiem altāriem. Es tuvojos Altāriem uzmanīgi. Vienam Altārim bija Saradomina Zvaigzne, bet otram Zamoraka Simbols. Es nolēmu izrādīt cieņu Saradominam, jo vēlējos, lai sī ļaunā zeme tiek atbrīvota no ļaunuma. Pēksņi tornī ieplūda tāda kā Dievu varenība. Drīz vien Spilgtā Kvēlojosā Cirvja figūra stāvēja man prieksā. Es to paķēru, un Spēks izdzisa. Es biju saņēmis Drakona Kaujas Cirvi no Saradomina kā vēl vienu cerību, lai apturētu so ļaunumu. Piepesi vēl viens ierocis stāvēja manā prieksā, tas bija Zobena formā.

Es nolēmu paķert arī so, bet varena balss no nekurienes teica man, lai neņemu, jo izskatās, ka zobens ir pilns tīra ļaunuma. Es ātri nolaidu roku un skrēju uz izejas pusi. Izgāju cauri plaisai un nu biju ārā no Varoņu Ģildes. Atkal savāds spēks lika doties tālāk uz rietumiem. Es paskatījās tālumā un redzēju Lielo Sniega Apklāto Kalnu. Es uzsāku skriet uz Kalna pusi, aizmirsdams par Ļauno Zobenu.