Pēdējā laikā esmu sācis nopietni apsvērt savu iespējamo nākotnes nodarbošanos un nākamo izglītības iestādi, kurā varētu mācīties pēc RV1ģ pabeigšanas.

Atceros, ka laika posmā no ~ 6. līdz ~ 8. klasei vēlējos kļūt par tulku. Un nevis parastu tulku, kas tulkotu dokumentus vai darītu kko tamlīdzīgu, bet gan sinhrono tulku. Tas ir cilvēks, kas, piemēram, runas laikā, ko ķīniešu vēstnieks saka savā dzimtajā valodā, momentā pārtulko runu uz kādu citu valodu, lai itāļu deputāts, kurš ne sūda nesaprot ķīniski, jau ar 2 sekunžu nokavēšanos dzirdētu runu savā dzimtajā valodā savās austiņās. Vēl precīzāk - es cerēju strādāt par šādu tulku eiroparlamentā Briselē. Šāda ideja man laikam radās, kad kāda mana skolotāja bija aizbraukusi uz turieni un pēc tam stāstīja mums, kā tur viss notiek (un, acīmredzot, arī pastāstīja par tiem tulkiem). Tajā laikā tur esot strādājuši 3 latvieši. Aptuveni 8. klasē ideju par sinhrono tulku es atmetu. Tam bija vairāki iemesli. Viens no tiem bija fakts, ka man nemaz tik labi nepadodas svešvalodas. Vienīgā, kuru labi māku un tiešām to apzinos ir angļu valoda. Vēl viens iemesls, kāpēc atmetu šo ideju bija manas ģimenes attieksme pret manu "lēmumu". Viņi uzskatīja, ka man būtu obligāti jākļūst par zinātnieku, jo man taču tik labi padodas eksaktās zinātnes. Tad nu lēnām samierinājos, ka es tiešām nekad nekļūšu par sinhrono tulku.

Nevarētu teikt, ka es biju izmisis jautājumā par nākotnes profesijas izvēli, tāpēc īpaši neuztraucos. Taču 9. klasē manā stundu sarakstā parādījās jauns priekšmets - rasēšana. Sākumā man šis priekšmets galīgi negāja no sirds, jo mums mācīja stulbu teoriju, kas nevienu tāpat neinteresēja. Taču vēlāk, kad mums tiešām sāka mācīt rasēt, es sapratu, ka tas man tiešām patīk un padodas. It kā saistīti ar to, it kā - ne, es kaut kad nonācu pie secinājuma, ka es gribu būt arhitekts. Šī profesija mani piesaistīja vairākos veidos. Viens no tiem - man būtu iespēja radīt kaut ko grandiozu un skaistu. Tas jau bija tāds laiks, kad es sapratu, ka nu jau nedaudz nopietnāk jāsāk apsvērt reālas nākotnes iespējas, tāpēc domāju - kas man jādara, lai varētu mācīties par arhitektu? Diemžēl drīz vien uzzināju, ka man būtu jāmāk zīmēt tiešām labi (ne tikai rasēt). Tas pilnībā iznīcināja manu vēlmi kļūt par arhitektu.

Bet tomēr tas nenozīmēja, ka man atkal nebija ne jausmas, par ko es vēlētos kļūt. Stāstot vecākiem, ka es, redz, kļūšot par arhitektu, mana māte kaut kad ieminējās, ka man vajadzētu kļūt nevis par arhitektu, bet gan par inženieri. Tajā laikā es tam pat nepievērsu īstu uzmanību. Taču, tā kā es tagad mācos IB programmā un principā tā programma paredz, ka tu jau 10. klases beigās aptuveni zini, ko tu mācīsies tālāk (nestāstīšu, kāpēc tā ir) es sapratu, ka man ir jāizlemj - ko tad īsti es mācīšos. Izlēmu uzzināt, ko aptuveni dara inženieris, un sapratu, ka tas lūk varētu būt kaut kas tāds, ko es varētu darīt, kas man patiktu un kas patiktu arī manai ģimenei.

Nu jau esmu 10. klases vidū un pēc pusgada man būs daudz maz jāzin, ko mācīšos tālāk. Esmu nonācis jau tik tālu, ka atlicis tikai izlemt - mācīties mehānisko inženieriju vai civilo inženieriju. Principā, mehāniskā inženierija ir dzinēji, turbīnas uml., bet civilā inženierija - ēkas, konstrukcijas utt. Šobrīd vairāk sliecos uz mehāniskās inženierijas mācīšanos, kas laikam mani arī vairāk interesē. Esmu diezgan droši jau izlēmis, ka mācīšos Anglijā.