Ievada vietā

"Reizēm uzzināt vai kaut kas ir īsts var vienīgi to iznīcinot.

Vai ziniet, ka reizēm nemaz nevajag daudz lai apskatītos uz lietām citādāk? Daži gan jau zin. Pavisam vienkārša iespēja. Lūk, ko nesen atklāju es. Jums ir vajadzīgas šādas lietas:

 

  1. Mūzikas atskaņotājs ar austiņām
  2. dziesmas, kuras jums patīk
  3. Vieta kur ir daudz cilvēku un tie kustas (piemēram starpbrīdis skolā)
Ko jūs darīsiet? Sameklējiet dziesmu, kura jums patīk. Tad uzlieciet austiņas un pagrieziet tik skaļi, lai jūs dzirdētu tikai mūziku, bet ne apkārtējos trokšņus. Kad tas viss ir - vērojiet cilvēkus. Jūs nevarēsiet spriest par viņiem pēc teksta un trokšņiem. Jūs redzēsiet sejas, kustības, mīmiku un jūs sajutīsiet katra cilvēka emocijas. Varbūt, jums tas neizdosies, bet man tas šķiet sasodīti aizraujoši.  Iespējams tāpēc, ka tas vienkārši ir savādāk. Jūs nedzirdat, jūs reizēm pat neredzat, bet jūs sajūtat visu kas ir apkārt.
Pirmā cēliena beigas.
Priekšskars.
   
   Atcerieties? Es solīju vēlreiz pafilozofēt par Ziemassvētkiem. Nupat laikam būtu laiks to darīt. Reizēm ir velnišķīgi dīvaina sajūta pavērot cilvēku izturēšanos pirms ziemassvētkiem. Katram ir sava ziemassvētku sajūta. Dažiem tie asociējas ar dāvanām, dažiem ar masu iepirkšanos, vēl kādam ar sniegu un citam ar ģimenes kopības sajūtu. Tas viss ir OK, bet es tomēr nesaprotu kāpēc ir tādas absurdas situācijas, kad viens bērns kauc, ka viņam par maz dāvanu, kamēr blakus, citam bērnam māte skaidro, ka viņiem šogad nepietiks naudiņas dāvanām. Un tad ir vēl kas jocīgāks - bērns mammu samīļo un pasaka viņai, ka būs labi un galvenais, ka visa ģimene ziemassvētkos būs kopā. Tajā pašā laikā niķīgajam bērnam mamma nopērk vēl kādu dāvanu, lai viņš beigtu niķoties. Domājat, ka tas ir tikai izdomājums? Nē, tā ir reāla situācija un es nešaubos, ka tā notiek bieži. Tāpat vai lielajās eglītes ir smuki, kad vienam bērnam visi tantes onkuļi brāļi un māsas sagāž kaudzi dāvanu it kā sakot "redz kā mēs varam". Citiem bērniem taču sāp sirsniņas. Atmodināju emocijas? Nē? Neesmu diez ko pārsteigts. Reizēm mēs tādus "sīkumus" nepamanām un apr tiem neaizdomājamies.
Otrā cēliena beigas.
Priekšskars.
Atlaides? Es teiktu ņirgāšanās. Ir redzēts, ka pirms ziemassvētkiem veikali paceļ cenas un tad uzliek atlaides. Principā cena nemainās, bet visi iekrīt uz to "O atlaides, jāpērk, noteikti jāpērk". Cilvēku muļķošana visai neglītā veidā. Vai arī uzlikt 75% atlaides, bet izrādās ka 75% ir tikai 1 vai 2 precēm. Savā ziņā var vilkt paralēles ar ntajiem tv šoviem un spēlēm. Tie teksti "Balsojiet, viss ir tikai jūsu rokās, varbūt tieši jums palaimēsies, varbūt tieši jūsu balss visu izšķirs". Tam visam gribas pielikt klāt apmēram tādu tekstu:"Balsojiet, zvaniet, balsojiet! Aizmirstiet par komunālajiem maksājumiem, aizmirstiet par ēdienu, aizmirstiet kredītus, bet turpiniet balsot". Stulbi? Bet tā tiešām ir.
Trešā cēliena beigas.
Priekšskars.
 -Aplausi-
Priekšā iziet aktieris un paklanās, saņem ziedus, atgriežas aizkulises. Sākas balsu murdoņa, soļu skaņa. Mirkli vēlāk zālē iestājas klusums. Viens vienīgs cilvēks ieklausās tajā un izbauda to. Pēc apkārtējās pasaules trokšņiem nekā labāka vairs nav.
Pēcvārds
Pēcvārda vietā veltiet minūti savas dzīves, lai ieklausītos klusumā.
P.S. Rudzi ir gatavi, bet rudzu nav.

 

Laboja Styrnucis, labots 1x