[Niggah] Melnā domāšana

Nezinu kas ar mani notika. Laikam uznāca kkādi melnie, bet sagribējās kko uzrakstīt.

Tātad, vēlējos pastāstīt kā viena notikuma rezultāts izmainīja manu domāšanu.

Pirms pāris mēnešiem divi draugi sāka trenēties vieglatlētikā. Es protams kā neīpaš skraidīšanas mīlis viņiem skandināju to ka no tā nav nekādas jēgas, tā ir tīrākā sevis dzīšana utt... bet pēc 1 dienas mani uzskati mainījās.

Vairāk kā nedēļu atpakaļ jeb 9. martā skolā sporta skolotāja pateica ka man būs jāiet uz vieglatlētikas sacensībām starp skolām. Protams piekritu, kaut arī zemapziņā domāju ka starp citiem būšu 0. Pieteikts biju uz 3soli, tāllekšanu - no vietas. Tā kā nekur netrenējos, tikai tik cik uz kādu zālīti, protams prātā skanēja viens - esmu 0
Pienākot 5dienas rītam piekāpu pie kl. biedra, un gājām uz Arēna ''Saldus'' kur viss notika. Ņirgājāmies par sevi kā mūs pazemos... satikām pārējos, apskatījām norises grafiku, un tieši lekšanas bija pēdējās :/ Lieka spriedze :S
Kad ~ puse jau bija pagājusi, skatījos uz citiem skolasbiedriem kuri jau tikuši pazemoti, mazliet pasmējos par viņiem, bet tad nāca mana kārta. Pirmā bija tāllekšana. Lecu viens no pēdējiem. Bazarējot ar 1 pazīstamo vēl uzzināju ka starp visiem lēcējiem ir 2 vieglatlēti, biju sašutis, jo jutu ka mani pazemos vēl vairāk ://
Kad izlecām, itkā visi tika finālā. Lecām atkal. Itkā īpaši neveicās, vieglatlēti mani ownoja, taču nesaprotamā kārtā paliku 3., kaut arī man pašam liekas ka vajadzēja būt 4. vai 5. Aizlecu: 2, 82

Pēc šī sanāca maza pauzīte, jo tāllekšanu leca meitenes. Tikmēr noskaņojos un 3soļlekšanu. Protams ieguvis 3. vietu garastāvoklis bija uzlabojies. Tad murgs sākās. Bija jālec pirmajam. Lecu, nekas īpašs. Pārējiem - tas pats. Lēcieniem skrienot, sāku iegrimt sevī, koncentrēties, tad 1 lecienu aizlecu taka slimiķis - 8, 40
Pats biju šokā, jo skolā lecu knapi 8 metrus. Pēc šī leciena biju pirmajā vietā, bet vēl jau bija jālec arī citiem. Pienāca vieglatlētu kārta. Viens traki iekarsis, nevēlējies zaudēt necilas skolas audzēknim aizleca 8, 57, taču otrs neaizleca ne tik kā es, huh. Tajā paliku 2.
Sacensību beigās labākos apbalvoja ar diplomiem, tad jutos gandarīts ka starp daudzo Saldus rajona skolām esmu tīri labi izsities. No mūsu skolas ar vēl vienu meiteni bijām vienīgie kas kaut kur iegūst godalgotu vietu. Pēc šī visa man viss mainījās. Ar nākamās nedēļas sākumu sarunāju aiziet līdz draugiem un viņu treniņu, un pieteicos. Tagad esmu sācis trenēties vieglatlētikā, kaut arī pirms kāda laika biju pret to. Vot kā vienas nieka sacensības var mainīt uzskatus un darbības.  Paldies ja lasījāt( ja lasījāt )

Varbūt ja kāds vēlas, arī varētu citiem exiešiem pastāstīt kā nokļuvuši līdz savam sportaveidam kurā trenējas

Laboja Niggah, labots 1x