Lai gan no visām astoņām Saules sistēmas planētām tik krāšņs pavasaris sastopams tikai uz Zemes, arī uz citām planētām un to pavadoņiem pienāk ziemas valdīšanas gals. Noskaidrosim, kāds ir pavasaris uz citām planētām.

Šogad Latvijā ziema visai negribīgi atdeva vietu pavasarim. Bet saule kāpj arvien augstāk, un skaidri redzams, ka pavasaris ir klāt! Putni atlidojuši, sniegs atkāpies un ledus gabali izcīnījuši ceļu uz jūru.
Gadalaiku maiņa ir atkarīga galvenokārt no diviem faktoriem — planētas vai pavadoņa griešanās ass slīpuma un attāluma no Saules. Tā kā Zemes orbīta ap Sauli ir tuvāka ideālam aplim, mūsu planētas gadījumā gadalaikus nosaka Zemes ass slīpums. Veneras un Jupitera ass slīpums ir niecīgs — 3 grādi, ja salīdzinām ar Zemes 23, 5 grādiem. Arī orbītas nav izstieptas. Tādēļ gadalaiku maiņa uz šīm planētām tikpat kā nav novērojama.

Uz Marsa nav peļķu
Savukārt Marsam izdevies apvienot abus faktorus — tam ir gan samērā izstiepta orbīta, gan nedaudz slīpāk novietota rotācijas ass attiecībā pret plakni, kurā planēta riņķo ap Sauli. Tādēļ uz šīs mazās planētas gadalaiku maiņa ir visai pamanāma.
Lai arī Marss atrodas vēl tālāk no Saules nekā Zeme, siltie pavasara saules stari ir pietiekami, lai kausētu ledu arī uz sarkanās planētas. Tur ziemā atmosfērā esošais oglekļa dioksīds nosēžas polārajos apvidos, palielinot sausā ledus slāni par 1–2 m. Tas klāj dziļāk apslēptos ūdens ledus krājumus. Marsa ziemā atmosfēras spiediens samazinās, gaiss kļūst retinātāks. Pavasarī, kad viens no poliem ir pagriezts pret Sauli, sākas sausā ledus kušana. Tomēr gumijniekus uz sarkano planētu varat līdzi neņemt, jo peļķes tur neveidojas. Ledus uzreiz pārvēršas gāzē, kas atgriežas atmosfērā. Atmosfēras spiediens pieaug, tā kļūst blīvāka.

Greznie putekļu zīmējumi
Tā kā uz Marsa pavasaris nevar izpausties, plaucējot pumpurus un dzenot asnus, uz tuksnešainās planētas virsmas top neparasti zīmējumi — vēdekļi, zirnekļi un pat koki. Kā tie rodas? Saulei sildot caurspīdīgo sausā ledus slāni, visvairāk uzkarst zem ledus esošie putekļi, jo tie ir tumšāki. Tāpēc ledus kūst no apakšas, veidojot plūstošu gāzi, kas meklē spraugu izplūšanai. Gāze nes līdzi putekļu daļiņas, kuras pa spraugām nonāk virspusē. Valdošie vēji tās aizpūš noteiktā virzienā, veidojot vēdekļiem līdzīgus zīmējumus. Bieži vien ledus kušana izraisa smilšu nogruvumus.
Vēl viens no pavasara vēstnešiem uz Marsa ir putekļu vētras. Saules stariem sildot planētas virsmu, rodas gaisa kustība jeb vējš, kas putekļu daļiņas paceļ augšup. Marsa atmosfēra ir ārkārtīgi retināta (tā ir tikai 1% no Zemes atmosfēras blīvuma jūras līmenī), un atmosfērā nonāk tikai vissmalkākās putekļu daļiņas, kas pēc izmēriem līdzinās tām, no kurām veidoti dūmi. Ja cilvēks kādreiz nolems apdzīvot Marsu, viena no lielākajām problēmām, ar kuru nāksies cīnīties, būs tieši šie putekļi. Kā vari iedomāties, tik smalki graudiņi iekļūs it visur.

Urāna pavasarī -200°C
Pavasaris uz Urāna nāk krietni dramatiskāk. Tā kā šī planēta ap Sauli riņķo pa visai cirkulāru orbītu, gadalaiku maiņu nosaka ass slīpums, kas ir patiesi liels, — 82 grādi. Urāns ap Sauli virpuļo nevis kā balerīna, bet veļas uz priekšu kā bluķis. Tādēļ uz Urāna viens gadalaiks ilgst aptuveni 20 gadu.
Kopš 1781. gada 13. marta, kad Urāns tika atklāts, tas ir pietuvojies Saulei. Pēc ilgāka perioda ziemeļu puslodē atkal spīd saule, uzsildot atmosfēru. Pavasaris tur atnes ne tikai siltumu, bet arī cīruļputeņus. Siltums uz šīs tālās planētas ir visai nosacīts, jo tur valda aptuveni -200ºC liels aukstums, taču cīruļputeņi tur ir patiesi iespaidīgi. Milzīgajās vētrās vēja ātrums pārsniedz 800 km/h.

Vistālāk no Saules
Arī uz Neptūna pavasaris nav pārāk mīlīgs. Uz Saules sistēmas tālākās planētas nezied sniegpulkstenītes, nečivina saulē satupuši zvirbuļi un neviens nezviln parka soliņos. Tā visa tur vienkārši nav. Aptuveni 40 gadu ilgais pavasaris ir skarbs.
Neptūna gadalaiku maiņu nosaka planētas griešanās ass slīpums, kas ir nedaudz lielāks nekā Zemei — 29 grādi. Līdz ar to viena no puslodēm noteiktu laiku ir pavērsta pret Sauli un saņem lielāku siltuma daudzumu. Tieši tāpat kā uz Zemes, arī uz Neptūna vasara ziemeļu puslodē nozīmē to, ka dienvidu puslodē ir ziema, un otrādi. Tā kā Neptūns atrodas aptuveni 30 reižu tālāk no Saules nekā Zeme, gads jeb periods, kurā tas vienu reizi apriņķo apkārt Saulei, ir krietni vien garāks — aptuveni 165 Zemes gadi.
Pavasaros te plosās vētras, pūš skarbi vēji un veidojas mākoņi. Viens no svarīgākajiem jautājumiem, uz ko zinātnieki cer iegūt atbildes, — kā Saule, atrodoties tik tālu no Neptūna un spīdot aptuveni 900 reižu blāvāk nekā uz Zemes, spēj radīt šādas izmaiņas. Iespējams, Neptūna gadalaikus diriģē vēl kādi citi spēki, kas slēpjas zem blīvajiem metāna mākoņiem.

Titāns pavasarī pludo
Viens no neparastākajiem Saules sistēmas objektiem ir Saturna pavadonis Titāns, kuram raksturīga bieza atmosfēra un šķidrums uz virsmas. Tā kā vidējā temperatūra uz Titāna ir aptuveni -180ºC, ūdens šķidrā formā tur nevar pastāvēt. Tā vietā tur plūst metāna upes un krastus apskalo metāna ezeri.
Lai cik dīvaini tas šķistu, arī uz Titāna ir novērotas gadalaiku maiņas — viens gadalaiks gan tur ilgst aptuveni septiņus Zemes gadus. Pateicoties “Cassini” zondei, izdevies novērot pavasara iestāšanos planētas ziemeļu puslodē. Tur pavasari iezīmē pastiprināta mākoņu veidošanās un bagātīgas lietusgāzes. Iespējams, pavasaros uz Titāna ir pat plūdi.

                                                              Informācija ņemta no /Ilustrētā zinātne/