Biju šogad aizbraucis uz VI Stipro skrējienu Cinevilla kino pilsētiņā, pie Tukuma. Skrējiens norisa 4. maijā, Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienā. Piedalījos komandu skrējienā, un kopā bijām 4 cilvēki. Aizbraucot tur, lija lietus un bija diezgan auksti. Līdz startam bija jāgaida 4 stundas, bet apkārt tikai neapkurināti škūņi un teltis. Centāmies atrast kādu siltu telpu. Apkārt it kā daudz māju, bet tā ir kinopilsētiņa - nekas nav īsts, maketi vien. Kādu laiku mēģinājām iekļūt mājā ar uzrakstu "Bārs", līdz sapratām, ka arī šī celtne nav īsta, un paredzēta vienīgi kino filmēšanai...

Interesanta bija telts, kur sirmi vīri kamuflāžas drēbēs ar uzšuvēm demonstrēja ieročus - pistoles bija, revolveris bija, kā arī dažādas automātiskās šautenes. Bija iespējams katru paturēt rokās un izmēģināt šaušanas mehānismus.

Neilgi pirms starta (paedzēts plkst. 15:00) pārģērbāmies skriešanas tērpos, iesildījāmies un devāmies uz startu. Ieņēmām vietu un gaidījām. Gaidījām vēl. Nekas nenotika - sākām atdzist. Uz paaugstinājuma parādījās Raimonds Bergmanis. Viņš kaut ko stāstīja par apdomīgu skriešanu un drošību, bet neviens viņam nebija papūlējies iedot ne ruporu, ne kādu citu skaņu pastiprinošu ierīci. Uz tiem tūkstošiem skrējēju viņš diezgan velti izbļaustījās. Sāka krist krusa.

Nezinu, cik ilgi gaidījām, bet kādas 20 minūtes varētu mierīgi būt. Tad sākās skriešana - nekāds signāls īsti nebija, vienkārši pūlis sāka kustēties pa pļavu. Jau pašā sākumā neveiksmīgi iekāpu kādā kurmja bedrē tā, ka varētu izmežģīt potīti. Bet, nu, tomēr nesatraumējos.

Pirmie šķēršļi bija brišana cauri ūdens grāvjiem, rāpšanās augšup pa dubļu kalniem un skriešana cauri mežam. Mežā dubļi līdz potītēm, skriet grūti. Tā mērojām kādus 4 kilometrus. Briesmīgi gribējās dzert. Dubļi smagi, uz beigām nejaudāju paskriet un soļoju tāpat - nebija īpaši lēnāk. Otrā trases puse vairāk sastāvēja no mākslīgi radītiem šķēršļiem ar negariem pārskrējieniem pa vidu. Aizvien gribējās dzert, mēģināju dzert dubļaino ūdeni no grāvjiem. Kad bija jārāpjas pāri koka dēļu sienai, mums blakus kāds puisis no ~2 m augstuma ar nepatīkamu plakšķi nokrita plakaniski uz muguras lejā.

Komandas biedrene nez kur atrada pudeli ar nedaudz ūdens iekšā un iedeva man padzerties. Liels paldies, pašsajūta uzlabojās par 40%.

Turpinājām brist caur ūdeni, rāpties pa nogāzēm un līst caur tranšejām. Redzēju, kā turpat trases vidū mediķi pumpēja krūtis kādam folijas segā ievīstītam guļošajam. Skanēja runas, ka viņš neelpojot.

Pēdējā trases trešdaļā bija īpaši daudz ūdens baseinu. Āra temperatūra kādi 6 grādi (esmu arī dzirdējis, ka 4 C, gribētu uzzināt, cik patiesibā bija), un līdz krūtīm jābrien pa ūdeni. Kādā brīdī palika auksti un vairs nespējām sasildīties. Gaidot, kamēr priekšā esošie pārvarēs šķēršļus, kratīja drebuļi.

Interesants bija ūdens grāvis, kur varēji izvēlēties - ar rokām pa redeli pāriet tam pāri (tas, ko angliski dēvē par monkey bars), vai uzreiz brist caur ūdeni. Gandrīz visi skrējēji nedomājot devās ūdenī. Es saņēmos un izvēlējos redeli. Gandrīz jau pārgāju pāri, bija tikai divi stieņi palikuši līdz beigām, kad tvēriens atšļuka vaļā un kritu lejā. Problēma, ka biju jau gandrīz grāvim pāri, un zem manis īsti vairs nebija ūdens. Ar muguru atsitos pret zemi un atmuguriski iekritu grāvī. Labi, ka nesavainojos.

Tālāk bija īpaši daudz ūdens grāvju. Komandas biedrenei vairs nedarbojās pirksti un bija ļoti auksti. Biedrs viņu uz pleciem pārnesa pāri kādiem 8 grāvjiem, lai nebūtu jākāpj ūdenī. Kaut kur apkārt skanēja saucieni pēc ātrās palīdzības. Pats jutu, ka sāku mazliet širmēties no aukstuma. Man kļuva bail rāpties augšup pa tīklu, jo ķermenis labi neklausīja, un nezināju, vai pirksti kādā brīdī neatlaidīs virves. Kāds līdzskrējējs, kurš bija piedalījies pagājušajā skrējienā, teica, ka šis gads esot neredzēti bargs.

Dzirdēju, ka šķērslis "Stikla kalns" ir atcelts (turoties aiz virves, jākāpj slidenā sienā). Vēlāk ziņās izlasīju, ka atcelts tādēļ, ka virves esot plīsušas un cilvēki krituši zemē.

Pēdējos 300 trases metros jutu, ka kājas lēnām sāk raut krampjos. Katrā kājā pa diviem. Komandas biedrs nevarēja īsti paskriet un teica, ka viņam tāpat. Daudz gan vairs nebija palicis, un līdz finišam godam tikām.

Tur saņēmām tēju un atradām lielus ugunskurus, pie kuriem sildīties. Cilvēki stāvēja apkārt, un no viņiem mutuļiem vēlās tvaiks. Visi drebēja un raustījās. Stāvēju tuvu ugunij un ik pa laikam pārbaudīju, vai neesmu aizdedzies, jo citādi to tiešām nejustu. Apkārt zemessargi dalīja karstus dzērveņu dzērienus, kas bija ļoti garšīgi, bet sasildīties vienalga bija grūti.

Ar biedru devāmies mazgāties. Atradām kaut ko līdzīgu cūku silēm, kur tecēja auksts ūdens. Mazgāju rokas un secināju, ka zem dubļu kārtas tās ir zilas. Jutos it kā normāli, bet apkārtējie teica, lai dodos pie mediķiem. Tie teica, ka viss okei, bet lai es eju uz pirti sildīties. Pirts izrādījās divas istabas ar vairākiem elektriskajiem sildītājiem. Tur, segās ietinušies, neģīmī sēdēja nosalušie skrējēji. Izrādījās, ka arī siltu dušu te var dabūt, tikai jāpagaida rindā. Vienu brīdi ienāca kāds glābējs un teica, lai tie, kuri ir puslīdz veseli, iet prom, jo viņiem ir cilvēki, kuri vispār nevar pakustēties. Viens vīrs teica, ka tie, kas šo izturējuši, var droši pieteikties "Omegā", jo sliktāk vairs nevarot būt. Nomazgājos, un tad jau jutos pavisam labi.

Beigās varu teikt, ka šis bija viens no ekstremālākajiem mana mūža piedzīvojumiem. Vislielākais pārbaudījums tiešām bija aukstums, tā bija drusku par daudz. Tāpat jāpiemin tas, ka organizatori bija diezgan nolažojuši - aizkavētais starts, problēmas trasē un daudzie ļaudis, kurus visus nevarēja sasildīt. Beigās tomēr jūtos lepns par sevi, ka esmu šo pārbaudījumu izturējis. Veselība arī vēl pagaidām pieturās. Lūk, tā.

Laboja Susuris, labots 13x