Strādājam vells parāvis

     Pirms sāku savu stāstījumu, godīgi atzīšos - par Far Cry sēriju bija samērā tumša bilde, bet ne pilnīgi nekāda. Pirms vairākiem gadiem pamēģināju pirmo Far Cry sērijas spēli. Mani aizrāva skraidīšana pa džungļiem, bet vienā brīdī noriebās šaut riebīgus mutantus, kas spītīgi nemirst. Spēle palika neizieta - viena no retajām, ko iesāku, bet nepabeidzu. Kopš tā laika ir pagājuši vairāki gadi un iegimstot spēlē rodas jautājums - kāpēc šo spēli sauc par Far Cry, ja tajā no pirmās spēles ir tikai nosaukums?

      Bet ne par to ir stāsts. Es būšu riebīgs melis, ja teikšu, ka man bija viegli aizvērt spēli un sākt darīt ko citu. Spēles ievads - Holivudas trillera cienīgs. Protagonists Džeisons Broudijs (Jason Brody) ar saviem draugiem un abiem brāļiem ir devies atvaļinājumā uz eksotiskajām Rūka (Rook) salām. Ņemot vērā, ka salās principā valda pirāti - kas gan varētu noiet greizi? Izpletņlēkšana beidzas ar nonākšanu pirātu varā, kurus turklāt vada garīgi nelīdzsvarots līderis. Kad jau būsim noskatījušies multenīti, būs pienācis tavs laiks izbēgt un meklēt palīdzību džungļos.

Jāatzīst, ka ietilpšanu FPS žanrā spēle attaisno līdz pēdējam. Viena no retajām tavām iespējām uzzināt kā tu izskaties ir pašā sākumā, kur Džeisons ir redzams telefonā uzņemtajā video. Nepievērsi uzmanību? Pats vainīgs. No šī punkta viss notiks tikai no pirmās personas skatpunkta - pārvietošanās ar auto, filmiņu skatīšanās, miršana utt. Vienīgais izņēmums - atsevišķās halucinācijas, kurās tomēr parādās miglains Džeisona atveids. Vai tas ir slikti? Es teiktu, ka nē, ja neskaita transportlīdzekļu vadīšanu, kas ir diezgan riebīga. Varbūt es nemācēju, bet braucot iespējams skatīties tikai taisni uz priekšu. Kopumā līdz pat noteiktam punktam spēlē (kuru savukārt jūs sapratīsiet paši) ir viegli iejusties tēlā un empatizēt Džeisona piedzīvojumiem.

     Atgriežoties pie sižeta - jā, tu džungļos atrodi palīdzību pie rakjat (Rakyat) tautas pārstāvjiem, kas tevi aptetovējot padara tevi par varenu džungļu karotāju - interesants risinājums, kas piešķir spēlei arī daļu mistikas. Respektīvi tu, pildot misijas, iegūsti pieredzi, dabū prasmju punktus (skill points) un izlieto tos, lai iegūtu vairāk vai mazāk noderīgas prasmes - nogalināšanu ar nazi dažādos veidos, vairāk dzīvības punktu un tā tālāk. Daudzu prasmju reālā noderībā ir diskutējama, bet neliela rpg piedeva daudziem (tajā skaitā man) tīri labi iet pie sirds.  Jāsaka, ka spēles veidotāji ir pacentušies radīt iespaidu, ka tu spēlē centies izdzīvot ar dabas palīdzību. Vajag saārstēties? Nocērt pāris zālītes un radi medicīnu. Gribi nēsāt vairāk ieročus un patronas? Nogalini mežacūkas, haizivis, kazas, komodo varānus un tīģerus, nodīrā tos un izgatavo to, kas tev nepieciešams.

Runājot par ieročiem, to klāsts ir absolūti pietiekošs -nedz par daudz nedz par maz, turklāt visticamāk lielāko daļu tu arī paspēsi spēles gaitā vismaz nedaudz izmantot. Turklāt tie nav tikai vienkārši šaujamieroči - tu vari iegūt arī loku (kuram vēlāk var izgatavot degošas un sprāgstošas bultas, kas to padara par diezgan jautru mantiņu), ugunsmetēju un pat signālraķeti. Tāpat tie ir nedaudz uzlabojami (klusinātāji, optiskie tēmekļi, lielākas aptveres, krāsojumi). Ieročus iespējams gan iegādāt, gan arī saņemt par brīvu, ja esi uzkāpis pietiekoši daudz radio torņos. Šķiet, ka Ubisoft'am ļoti iepatikusies šī ideja kā atklāt spēlētājam karti. Un, līdzīgi kā Assassins Creed sērijas spēlēs, jau pēc pirmā torņa man piegriezās tajos kāpt, bet spēles veidotāji šķiet īpaši pacentušies, lai katrs nākošais tornis kristu uz nerviem vēl vairāk - vairāk iespēju nokrist, vairāk jādomā kā tajā uzkāpt.

Bez torņiem  nākas iekarot arī pirātu (un vēlāk arī nopietnu militāristu) nometnes, kas jau ir maķenīt interesantāk un ne mazāk noderīgi. Katra iekarotā nometne tev nodrošina papildus ātrās pārvietošanās (caur karti) punktu, atklāj pāris vienkāršas misijas kā arī ir lieliska iespēja iegūt labu daudzumu pieredzes punktu atkarībā no tā cik klusi tu paveic darbu. Ja nu tev ar tavu klusināto snaipera šauteni, loku un nazi pietiek, lai iztīrītu nometni absolūti nemanāmi (kas pat nav pārāk sarežģiti), tad cepums tev. Arī tad, ja tu tiec atklāts, tev ir iespēja iegūt maķenīt lielāku daudzumu pieredzes, ja paspēj atslēgt signalizācijas pirms tiek izsaukti papildspēki un pat tādā gadījumā pieredze ir pietiekoši liela. Par ko es esmu pateicīgs spēles veidotājiem - nometnes atšķiras diezgan pamatīgi, tādēļ to tīrīšana nav tik garlaicīga, kā tā būtu nometņu "copy - paste" dizainēšanas gadījumā.

Iespējams mīļākā šīs spēles sastāvdaļa (vismaz uz kādu brīdi) pavisam noteikti man bija džungļi. Sasodīts - tie ir dzīvi. Čūskas, putni, varāni, tīģeri - tas viss ir ne vien dzīvs, bet arī nogalējams, detalizēts un vizuāli pievilcīgs. Ņem rokās loku un sajūties maķenīt pirmatnējs. Arī flora neliek vilties un rada iespaidu, ka tiešām esi izgājis kārtīgā tropu pastaigā. Turklāt dzīvnieki varbūt arī noderīgi, jo tie uzbrūk ne vien tev, bet arī "sliktajiem puišiem".

Vēl pēdējo reizi atgriezīšos pie stāsta. Ir lietas, kas nešķiet loģiskas. Piemēram, tu tiec lūgts aizsargāt salas iedzīvotājus, bet šķiet, ka to, ja neskaita pirātus, "rakyat" karotājus un militāristus tikpat kā nav, kas nedaudz atmērdē floras un faunas radīto dzīvo pasauli. Tāpat šķiet nedaudz dīvaini, ka vienkāršākā spēles daļa ir "bosu" nogalināšana. Uz ekrāna uzlec paziņojumi - "labais klikšķis, kreisais klikšķis, spaidi "space" pogu". Vairs nav sasnieguma sajūtas. Savukārt, ja tu ceri, ka šajā plašajā pasaulē tev būs iespēja pildīt daudz dažādas blakusmisijas, tev taisnība ir tikai daļēji. To tiešām ir daudz,  bet tās ir vienveidīgas, pēc noteiktiem šabloniem - piegādā medicīnu, nogalini ļauno, nogalini dzīvniekus, kas nedaudz atvēsina iekarsušo galvu, pēc samērā interesantā (un tomēr paredzamā) galvenā stāsta. Kad galvenā stāsta līnija ir izspēlēta ieslēdzas absolūta tukšuma sajūta, kas ir identiska tam, ko sajutu pēc Assassin's Creed: Revelations izspēlēšanas - ne mazākās velmes atgriezties spēlē, lai izpildītu palikušās blakus misijas un savāktu nesavāktās mantas. Tas vienkārši šķiet ārprātīgi garlaicīgi. Kā labo lietu noteikti var minēt arī protagonista individuālu attīstību gan raksturā, gan attiecībās ar citiem, kas, lai kā tas skanētu, liek aizdomāties tālāk par degungalu. Piemēram, kā gan es rīkotos tādā situācijā, kas man būtu galvenās vērtības? Kopumā, kā jau iepriekš minēts - stāsts līdz pašām beigām ir labs, bet par beigām jau var diskutēt.

Kopsavilkums 

Spēle spēj sevī ievilkt uz vairākām stundām, lai beigās liktu tev justies kā izmestam no laivas. Darbības vide acīm ir ļoti baudāma un patīkami atdzīvina brīžiem garlaicīgo laiku ārpus galvenā stāsta. Ir savas kaitinošās lietas, kas rada grūti pārvarāmu vēlmi triekt pelīti pret sienu, taču tādu ir pietiekoši maz. Gaisotne spēlē ir samērā drūma, tai par labu nenāk arī atsevišķi neveiklie joki, bet vismaz spīd saule. FPS sandbox tipa spēļu cienītājiem šī spēle tīri labi varētu iet pie sirds, taču man labāk patika tas pats Just Cause 2, kurā starp citu man bija patīkami atgriezties arī pēc spēles piebeigšanas, bet tā jau ir gaumes lieta. Katrā ziņā būs interesanti redzēt ko piedāvās franšīzes ceturtā daļa, kuras darbības vieta būs Himalaji, bet pārvietoties varēšot arī ar ziloņiem.

Gala vērtējums: 8

Laboja Styrnucis, labots 25x