21. gadsimts. 20 gadi pēc neatkarības atgūšanas, bet...

Tikko izlasīju Māra Ruka grāmatu "Spridzinātāji", kurā stāstīts par traģisko 1997. gada 6. jūnija mēģinājumu uzspridzināt t.s. "uzvaras" pieminekli. Tautā pazīstams arī kā "krāniņš", piemineklis kādiem mistiskiem "atbrīvotājiem", kļūdaini dēvēts arī par obelisku (kura definīcijai tas īsti neatbilst). Lai arī grāmata kopumā ir lasāma, pietrūka kārtīgi pamatotu faktu, tāpat arī grāmatas aizmugurē uzdotie jautājumi lielā mērā palika neatbildēti.

Bet ne par to ir stāsts. Grāmatu izlasīt bija vērtīgi kaut vai tāpēc, lai uzzinātu kāds farss ap to lietu izvērsās un kāds absurds ir šī veidojuma eksistence.

1997. gada Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas atzinums: par pieminekli tā atzīst tikai objektu, kas pārsniedzis 50 gadu vecumu (šis objekts atklāts 1985. gadā) un tam jābūt īpaši nozīmīgam kultūrvēsturē. Faktiski tā BIJA zaļā gaisma nojaukšanai...

1997. gadā kauna staba uzturēšanai piešķirti 26 819 LS. Salīdzinājumam Brīvības piemineklim un Brāļu kapu ansamblim kopā 40 tūkstoši. Jautājums, kāda velna pēc par Latvijas nodokļu maksātāju naudu būtu jāuztur, nebaidīšos šī vārda, okupantu ķēmīgais veidojums?

Par citātiem no 1997.-2000. gada S. Ēlertes laikraksta "Diena" izdevumiem es pat neizteikšos. Protams, nauda un kāre pēc cieņas dara daudz.

Tas ko es gribu pateikt - kauns ir par to vien, ka šis kauna stabs tur stāv. Vietā, kur 1940. gada bija plānots uzsākt vērienīga stadiona (kas pārspētu pat Berlīnes olimpisko stadionu), dziesmu svētku estrādes un citu būvju celšanu. Šim mērķim bija saziedoti 8 miljoni. Diemžēl nāca okupācija, un man ir nospļauties par to, ko te visi pēdējā laikā solidāri sākuši vervelēt, ka "nebija okupācija, bet bija kaut kas cits". Atbrīvotāji ieiet zemē, atbrīvo un aiziet prom. Šajā gadījumā "atbrīvotāji" palika te un tas diezgan konkrēti norāda uz okupāciju. Par okupāciju runājot. Izvilkums no 1949. gada 12. augusta Ženēvā vienas pieņemtās konvencijas 49. pantā teiktā:" Okupācijas vara nevar pārvietot uz okupēto teritoriju savus iedzīvotājus". Kas notika Latvijā - neizteikšos.

Protams, es nesaku, ka visiem tagad jābrauc prom un vēl nez ko. Lieliski būtu, ja cilvēki beidzot iemācītos cienīt šo valsti, beigt čīkstēt par to, ka viņiem tiek ierobežotas cilvēktiesības (kas ir pilnīgs absurds) un censties iemācīties latviešu valodu, nevis fantazēt par 2. valsts valodu, kas visiem zināms ar laiku vien izspiedīs latviešu valodu. Cik aprobežotam domās vai izteikumos ir jābūt cilvēkam, lai teiktu, ka visi mācēs 2 valodas, ja pat tagad liela daļa krievvalodīgo, kas 20 gadus nodzīvojuši atjaunotajā Latvijas Republikā, nespēj salikt kopā 2 vārdus oficiālajā valsts valodā. Nu nevajag tik naivi blefot. 

Te vēl gribētu pieminēt - mana turku valodas vieslektore no Turcijas latviski runā daudz labāk kā iepriekšminētās personas, taču viņa Latvijā nav pavadījusi pat ne pusi un pat ne ceturto daļu no šo personu laika.

Beigās vēl gribu piebilst tekstu, kas atrodams grāmatas ievadā.

"Nav nekas sevišķs būt vienam no 10 miljoniem ņujorkiešu, 80 miljoniem vāciešu vai 140 miljoniem Krievijā mītošo krievvalodīgo ļaužu. Bet būt vienam no 1.3 miljoniem latviešu ir ekskluzīvi. Īpaši. Un dažos vēstures posmos arī īpaši grūti. Dažādu iemeslu dēļ.

Būt latvietim ir atbildība, nevis vārga skaņa, pienākums - nevis aizmirstama nejaušība."

Valsti jau neveido sviestaini politiķi, kuri bez mums nebūtu nekas. Leposimies ar to, kas esam un ticēsim, ka reiz tiešām pienāks diena, kad drūmās "krāniņa" zvaigznes vairs nevērsies pār Rīgu. Diena, kad nebūs jāuztraucas par valodas saglabāšanu. Diena, kad apzināsimies, kāds gods ir būt latvietim.

https://www.youtube.com/watch?v=XvALtGanrRI

https://www.youtube.com/watch?v=PMGJqpIV4PY

Laboja Styrnucis, labots 1x