Pwnanizor miniblogs

Jānis Sudrabkalns. Padomju cilvēks.
Tu esi iznācis no kauju liesmām
Kā apskaidrots. Vēl prātā vakars tāls
Ar rūgtām ciešanām un nāves briesmām,
Vēl sūrme dvēselē kā rētā sāls.

Bet staru vainags apvij tavu pieri,
Un acīs vizuļo jau laimīgs smaids.
Tik esi gaišs, tik esi atkal mierīgs,
Cik vētrains, svelmains bij pret zvēriem naids.

Par baltām ugunīm, kas krāsnīs zvēro,
Kā rūda vecā pasaule tur kūst, -
Tu vienam mērķim savus darbus mēro,
Cik gaiša, brīva ļaužu saime kļūst.


Kāda ir šī dzejoļa galvenā doma un sociālistiskā reālisma izpausmes tajā!