BluePrints miniblogs

Esmu beidzot dabūjis garumzīmes. Šo rakstīju kādu stundu, jo neesmu pieradis.

Tad nu tā. Biju ar pacančikiem aizgājis uzkapāt futbolu. Bijām jau arodskolas padomju laika futbola laukumā, kur jau spēlēja 4 sīkie ar reperu cepurēm un ''swag'' džemperiem. Pirmie vārdi, kas izskanēja ārā no viņu zīdaiņu mutītēm bija ''pis*s prom urļiki vai mans bratans jūs sasitīs'', mēs nedomājot pieteicām strelku, jo gadi ir tikai skatilis un nepilnu 3min laikā šie gulēja un lūdzās lai nesitam. Ok, sarunājām lai viss čiki, bet pēc 10min jau pie laukuma piebrauca nojāts BMW bez izspūtēja un ar tetovējuma veida uzlīmēm, no kura izskāpa tie paši sīkie un divi ~25 gadus veci svaru zāles žurkas. Dzirdējām jau kā viens sīkais saka ''rekur ir tie urlas, kuri mūs atsita''. Mums bija tikai viena doma - bēgt, jo vienmēr dabūnam pa gūžu. Tad nu skrējām kur katrs var. Sīkie saleca mašīnā un dzīnās man pakaļ, jo es biju galvenais runātājs. Nekur tālu neizbēgu, biju iedzīts stūrī, kur viņi mani bija ielenkuši. Sarāvos kā kāpurs un cerēju uz labāko. Tad sīkie mani sāki spārdīt, kamēr bračkas noskatījās cigaretes kūpinādami kā es mokos. Pēc ~25min ilgām mocībām viņi aizbrauca. Es atnācu mājās galīgi zils un noklāts ar dubļiem. Tas bija drausmīgi.