faits1 miniblogs

  • faits1
    0

    faits1 13.11.2013. 23:16

    Kāds neatminās kā sauca Raiņa epifāniju, kur viņš izteicās pa pieturzīmēm? Un vai internetā viņu var atrast?

    • The Loner
      0

      The Loner 13.11.2013. 23:18 #

      Raiņa epifāniju? Rainis epifānijas rakstīja?

    • The Loner
      0

      The Loner 13.11.2013. 23:23 #

      Nekas, Rainis arī jāmīl.

      • Hibs
        0

        Hibs 13.11.2013. 23:24 #

        Galu galā viņš gribēja celt varenu valsti!

    • faits1
      +2

      faits1 13.11.2013. 23:28 #

      Tā vien pa laikam ir vērts pārlasīt daudzpunktes daļu. Tā ir vienkārši perfekti noraksturota

      "Daudzpunkts ir muļķīgs un naivs. Daudzpunkts ir skolnieču mīlestības vēstuļu zīme, pubertātes zīme. Daudzpunkts ir stosteklis, kam trūkst vārdu. Debilais daudzpunkts, infantīlais daudz­punkts. Jo prāts īsāks, jo daudzpunkts garāks. Ja puisis raksta meitenei vēstuli ar daudzpunktiem, tad paskatieties, vai viņam nav tetovējumi uz rokas: čūska, sirds vai plika sieviete. Ja rakstnieks raksta ar daudzpunktiem, tad ziniet, ka viņš vēl nav rakstnieks. Daudzpunktu izspiež pieaugušo pieturas zīmes" I.Ziedonis

      • The Loner
        0

        The Loner 13.11.2013. 23:31 #

        Ziedoņa epifānijas var lasīt un pārlasīt gandrīz vai visu laiku. Mana lielā mīlestība.
        Jā, pašreiz pašam piesprausta piestraude ar Ziedoni wink_mini.gif

        • Hibs
          0

          Hibs 13.11.2013. 23:34 #

          Mana māte arī ir stāvā sajūsmā par Ziedoņa epifānijām. Mani gan tā līdz galam neaizķēra.
           Visspožākais latviešu literatūrā šķita Blaumaņa noveles. Jo īpaši man patika Andriksons.

    • The Loner
      +1

      The Loner 13.11.2013. 23:33 #

      Nu kā lai nemīl!

      Uzvelciet baltu kreklu un rakstiet no rītiem. Rakstiet jaunībā. Mīlestību līdz vecumam saglabā retais. Uzvelciet baltu kreklu un rociet zemi. Uzvelciet baltu kreklu un notīriet kurpes savai mātei.
      Uzvelciet baltu kreklu, kad jums nav viesu. Palieciet viens. Priecājieties par sevi. „Palicis viens, es jutos bezgala satraukts, it kā pēkšņi iekļuvis izcilu, slavenu, skaistu cilvēku sabiedrībā,” sacīja kāds gudrais.
      Uzvelciet baltu kreklu un rakstiet jaunībai. Viņa atnāk ar taureni bizē. Viņa ir soprāns vidusskolas korī. Un viņai ir baltas kurpes. Kaut kas ir noticis. Kaut kas ir noticis ar lazdām. Tu piesit, un lazdas nokūp zelta putekļos. Vai agrāk arī tā bija?
      Vai tu esi meties saules priekšā ceļos? Es, skaistais tatārs, to darīju Ai-Petrī virsotnē vējā un sniegā, un blakus bija saule manas skaistās tatārietes acīs. O, lielā saule, pateicies manam tēvam un manai mātei, kas man deva mīlošu sirdi! Pateicies viņas tēvam un mātei! Mums ir siltas rokas, mēs atmodinājām viens otru, mēs atsildījām viens otru, mēs kļuvām redzīgie.
      Cik ilgi? Cik ilgi mēs būsim redzīgie? Kamēr Grīgs nospēlēs Solveigas pasaku? Kamēr laši kāps pret Amūras straumi, dzīsies Usūrijas strautos un atstās zelta ikrus smiltīs?
      Tev ir caurspīdīgi pirksti, es redzu tiem cauri sauli un asiņu pulsēšanu. Sudraba laši un zelta ikri ir tavās asinīs. Cik ilgi?
      Uzvelciet baltu kreklu, kamēr jūs esat jauni. Un rociet zemi. Rociet zemi, kā neviens pirms jums to nav racis. Pasaule ir siltuma izslāpusi. Bet mīlestību līdz vecumam saglabā retais. Jums ir siltas rokas, bet kādam ir nosalušas. Kurš kuram pieies pirmais?