Rādīt spoileri
2. Aizsardzība pret koroziju Visbieţāk izstrādājumus no korozijas pasargā, izolējot tos no apkārtējās vides ietekmes (krāsojot, lakojot, pārklājot ar gumiju, plastmasām, vai metāla virsmas eļļojot). Virsmas var pārklāt arī ar citiem metāliem (niķeli, hromu), kam ir lielāka izturība pret koroziju. Ir arī elektroķīmiskās aizsardzības metodes (aizsargājamajam metāla izstrādājumam - piemēram, kuģa korpusam - piestiprina aktīvāka metāla plāksnes, kuras korodē un sairst, bet tērauda korpuss tajā laikā nebojājas). Šādam mērķim var lietot, piemēram, cinku. Sevišķi lielas konstrukcijas pasargā no korozijas, laiţot tām cauri nelielu līdzstrāvu ar pretēju virzienu tai strāvai, kura rodas elektroķīmiskās korozijas procesā [7.]. Izstrādājumus pret rūsēšanu var aizsargāt, neļaujot tiem saskarties ar gaisu vai gaisu un ūdeni. Šajā nolūkā praksē lieto vairākas metodes.
1. Dzels izstrādājumus krāso. Krāsu uzklāj, vai nu to uzsmidzinot, uznesot ar otu, vai arī priekšmetu iegremdējot krāsā. Krāsas plēvīte neļauj skābeklim un ūdenim saskarties ar dzelzi. Ja plēvīte tiek bojāta, sākas rūsēšana. 2. Emalja. Emalja ir stiklveida masa (glazējums), ar kuru augstā temperatūrā pārklāj metālu un lieto aizsardzībai pret koroziju. Lai panāktu labāku rezultātu, emaljas sastāvam pievieno speciālu piedevu, kura paaugstina emaljas izturību. Raţošanas procesā emaljas masu uzklāj metāla virsmai, un karsē 860°C temperatūrā. Pie šādas temperatūras emalja kūst, un pārklāj metāla virsmu, aizpildot nelīdzenumus [2.]. 3. Dzelzs izstrādājumus var pārklāt ar eļļu vai smērvielām. Arī šajā gadījumā gaiss un ūdens nevar saskarties ar dzelzi un tā nerūsē. Šī ir laba metode kustošos mehānismu aizsargāšanai pret koroziju. 4. Dzelzs izstrādājumu var pārklāt ar cinka, niķeļa, hroma vai citu metālu kārtiņu. Aizsargkārtiľu var iegūt galvanizācijas procesā. Cinka kārtiľu var uzklāt, cinku uzsmidzinot vai priekšmetu iegremdējot izkausētā cinkā. Ja cinka kārtiľa tiek bojāta, dzelzs tomēr nerūsē, jo vispirms korodē cinks. Cinks kā aktīvs elements tātad tērē sevi gan no apakšas, reaģējot ar rūsu (ja tā jau veidojusies), gan no virspuses saskarē ar atmosfēru un lietus ūdeľiem. 5. Dzelzs aizsargāšanai var izmantot anodisko (protektora) aizsardzību. To lieto kuģiem un piestātnēm, kur tērauda konstrukcijas saskaras ar jūras ūdeni. Ja tēraudam piestiprina magnija gabalu (anods), korodē magnijs, bet tērauds paliek neskarts. 6. Katoda aizsardzība. Lieto pazemes cauruļu (gāzes, naftas vadu, ūdensvadu) aizsardzībai pret zemes koroziju. Uz vada saliek negatīvo potenciālu. Kā anodu lieto maz šķīstošus metālus, ka arī melnā metāla atkritumus, kurus ievieto gruntī vada tuvumā. Elektriskais potenciāls ir 1,2…1,5 V. Atkarībā no izolācijas kvalitātes viena ierīce var aizsargāt posmu no 1 līdz 20 km. Esošās aizsardzības metodes pret koroziju var iedalīt divās grupās: pasīvās un aktīvās. Pasīvās aizsardzības metodes – daţādi pārklājumi. Plaši izmantojamie izolācijas materiāli ir bituma-minerālu un bituma-gumijas mastikas. Gāzes vadu aizsardzībai lieto arī plastmasas lentes materiālus, kas ir pārklāti ar ielīmēto slāni. Pie aktīvam aizsardzības metodēm pieskaita katoda un protektora aizsardzību un elektrisko drenāţu [5.].
