Kordiljera ziemeļu ekspedīcija

Kādu dienu Kordiljers nolēma doties ekspedīcijā uz Džīlinoras ziemeļiem, konkrētāk uz Trollweiss! Tā nu viņš sāka gatavoties - no savas mājas skapja izcēla silto, ar vilnu izšūto lidotāju jaku un mežcirtēja ausaini. Ceļotājs uzvilka arī jaka ādas spalvainās bikses, kas labi aizturēja siltumu. Neiztrūkstoši bija kāpšanas zābaki, bez kuriem pārvietoties pa klintīm nebūtu iespējams.

Protams, vajadzēja arī pārtikas krājumus - divus termosus, pilnus ar tēju, somiņu, kurā tika ielikta kūka, viens banāns un trijstūrveida sviestmaize. Ceļotājs Kordiljers paķēra arī pāris gabalus tunča.

Līdzi tika ņemti ugunskuršanas piederumi un ceļotāja komplekts, spieķis, uz kura atspiesties, un neparedzētiem gadījumiem - zobens Ekskaliburs, kas spēja tā lietotājam atgriezt nedaudz dzīvības.

Kordiljers devās uz Burtorpas pilsētu, kur apciemoja pazīstamo kalēju Dunstanu. Dunstans pielika Kordiljera zābakiem tā saucamos "kaķus" - dzelkšņus, lai kājas uz ledus neslīdētu. Pie viena tika pagatvotas jaukas ragutiņas, ar kurām pārvietoties pa sniegu. Kordiljers ievaskoja ragavas, un bija gatavs ceļam.

Izgājis uz tekas ziemeļos no pilsētas, Kordiljers nonāca līdz ceļu sadalījumam - uz austrumiem teka bija šaurāka un stāvāka, bet uz rietumu ceļa mētājās sadragāti skeleti un ievainots kareivis.

Kordiljers nolēma labāk neriskēt, un izvēlējās austrumu ceļu. Teka izbeidzās pie kādas kalnu mītnes namdurvīm. Kordiljers iegāja iekšā, atvainojās pārsteigtajam saimniekam, un fiksi izmetās ārā pa otrām durvīm, turpinādams ceļu kalnos. Savā ceļā Kordiljers nevienu nesastapa, vienīgo kustību izraisīja kalnu kazas. Vairākas reizes nācās pārvarēt dažādus šķēršļus, piemēram, akmeņu nogruvumus.

Pēkšņi starp klintīm iznira primitīvi vārtiņi. Atdarījis tos, ceļinieks nonāca tādā kā sava veida arēnā, kuras centrā stāvēja milzīgs trollis ar vēl milzīgāku koku azotē!

Negribēdams izjust šī troļļu tēviņa spēku, Kordiljers laidās ārā no troļļu arēnas. Aiz izejas atradās daži citi troļļi, kas gan nebija tik spēcīgi kā iepriekšredzētais, taču viņi uzbruka Kordiljeram. Domādams, ka nokļūs patvērumā, Kordiljers ieskrēja kādā alā. Taču tā izrādījas kalnu troļļu mājvieta! Skriedams, ko nagi nes, Kordiljers izmuka pa otru alas izeju.

Sev priekšā ieraudzījis stāvu, zālēm apagušu klinti, Kordiljers nodomāja, ka cits nekas tas nevar būt, kā tikai Trollheim kalns. Tātad viņš nemaz nebija tik ļoti nomaldījies no sava iecerētā maršruta!

Taču Trollheim kalns bija bēdīgi pazīstams ar troļļiem, kas nogalināja nezumanīgus ceļotājus, no kalna kores metot tiem ar klintsbluķiem. Kordiljers negāja vis pa ceļinieku iestaigāto ērto ceļu, bet gan uzrāpās pa stāvu klints nogāzi augšup, un turpināja ceļu pa turieni, noraudzīdamies lejup uz troļļiem, kas viņu nemaz nepamanīja, jo viņi negaida, ka kāds cilvēks rāptos tik augstu kalnā.

Kordiljers rāmi apmeta līkumu troļļiem un nokāpa no kalna. Tālāk ceļš ved pa šauru aizu. Sākā pūst auksts vējš un varēja manīt, ka apkārtējās tumšās klintis pamazām apklājas ar baltu sniega segu. Drīz jau sāka puteņot, bet Kordiljers bija atbilstoši saģērbies un varēja turpināt ceļu.

Skatam pavērās apbrīnojami lāsteku vārti ar ledus troļļu ģimenīti pie tiem. Ledus troļļi bija varenāki par kalnu troļļiem, jo tiem patstāvīgi nācās dzīvot salā un sniegā, tāpēc viņu apmatojums bija biezāks, bet paši spēcīgāki un veiklāki.

Kordiljers atstāja vārtus mierā, tā vietā viņš izvēlējās otru ceļu. Sals pieņēmās un sāka kniebt vaigos. Pēkšņi visa Kordiljera enerģija apsīka, un viņš jutās stipri novārdzis. Tādu iespaidu aukstums atstāj uz cilvēkiem. Ja pārāk ilgu laiku pavadi šādos apstākļos, tu nosalsti līdz nāvei. Kordiljers juta, ka pārvietojas aizvien lēnāk un lēnāk. Zobs uz zoba vairs neturējās, un viņš sāka pārvilkties ar ledus kārtiņu.

Caur blīvi krītošajām sniegpārslām viņš  pēkšņi saskatīja eju klintī. Glābiņš! Prom no sniegputeņa noteikti izdosies sasildīties! Kordiljers ielīda alā un, mazliet atguvis spēkus, nokratīja sniegu un ledu no sava ķermeņa.

Ceļš vijās uz priekšu. Piepeši kaut kas balts sakustējās Kordiljeram tepat pie sāniem. Tikai ne to! Kordiljers bija ieskrējis vēl vienā troļļu midzenī! Cerēdams, ka arī šim ir otra izeja, ceļotājs metās uz priekšu, censdamies izvairīties no smagajiem sitieniem, kas pār viņu bira. Alas sienā ieraudzījis plaisu, Kordiljers, lieki nedomādams, metās tanī iekšā. Stīvēdamies un spraukdamies, viņš tomēr pusdzīvs iztika otrā pusē, kur par viņu lielākie ledus troļļi nespēja sekot.

Skatam pavērās burvīgs, saules apspīdēts, piesnidzis klajums - Trollweiss virsotne. Kordiljers nocirta koku un iekūra uguni, lai sasildītos.

Kordiljers ielēja sev tēju un atguva spēkus, apēdot pāris zivis. Par nelaimi, uguns pievilināja arī plēsoņas. Balts vilks tecēja virsū nogurušajam Kordiljeram!

Nekas cits neatlika, kā paķert savu ceļotāja nūju un bliezt vilkam starp acīm. Tādu pretestību negaidījis, vilks iežmiedza asti starp kājām un aizmuka. Pēc brītiņa, dzirdēdams vilkus sasaucamies, Kordiljers izlēma, ka prātīgāk būtu iet prom no savas atpūtas vietas, citādi drīz viņam uz kakla būs vesels vilku bars.

Slēpdamies aiz apsnigušiem akmeņiem, Kordiljers pret kaut ko atsita kāju. Palūkojies, kas tas par nolāpītu draņķi, viņš ieraudzīja safīru! Izrādās, ka ceļojums nav bijis veltīgs!

Starp klintsbluķiem kaut kas pakustējās, un Kordiljers nespēja ticēt savām acīm! Viņa priekšā stāvēja pelēki tērpies punduris, kas gandrīz perfekti saplūda ar apkārtējo vidi! Izrādījās, tas arī ir pētnieks, tikai ko viņš īsti pēta, Kordiljeram tā arī neizdevās no pundura izvilināt. Ar acīm meklēdams vilkus, Kordiljers devās tālāk.

Pēkšņi sniegotajā klajumā pavīdēja alas mute!

Protama lieta, ka Kordiljers, kā jau pētnieks, devās iekšā! Nonācis pusaizgruvušā tunelī, Kordiljers maldījās pa daudzajiem sazarojumiem, kamēr eja beidzās tādā kā... pagrabā!

Uzkāpis pa trepē augšup, ceļotājs nonāca kādā briesmīgā akmens muižā, izrotātā ar galvaskausiem, bruņām un ieročiem. Tajā neviena nebija, tāpēc Kordiljers, kā jau pētniekam klājas, nolēma mazlie papētīt.

Tikai vienas durvis bijas vaļā, bet istabā aiz tām nekā pārlieku interesanta nebija, tādēļ Kordiljers steidzās pēc iespējas ātrāk prom, bīdamies no pils saimnieka atgriešanās. Caur pazemes ejām atgriezies Trollweiss kalnā, Kordiljers nonāca pie sniegotas nogāzes. Priekšā nebija daudz šķēršļu, tāpēc Kordiljers nolēma beidzot likt lietā savas ragutiņas!

Nobraucis labu gabaliņu, Kordiljers jau aizsapņojās, kad pēkšņi zeme zem kājām izbeidzās un Kordiljers nojaucās lejā no kraujas, par mata tiesu izglābdamies no kokiem un akmeņiem apakšā.

Iegāzies kupenā, Kordiljers vispirms padomāja, vai kaut kas nav lauzts, bet, stipras sāpes nejuzdams, viņš piecēlās un apskatīja ragavas. Tām bija pārlūzusi sliece, bet nekas tāds, ko Dunstans ar savām zelta rokām nespētu salabot. Blakus bija kārtējā ala. Kordiljeram bija slikta pieredze ar šīm alām, bet cita ceļa nerazdams, viņš tomēr devās iekšā. Protmas - ala bija pieblīvēta ar troļļiem, bet šķita, ka tiem bija citas lietas, par ko uztraukties, jo kāds bruņinieks visu laiku tos dūra ar sarkanu dunci. Kordiljers klusi un nemanīti izšmauca no alas un secināja, ka atrodas sev pazīstmajā Fremennikas provincē.

 

Mana pirmā addicted stāsta beigas!