Priekšvārds

\n

Sveiki, tā kā saņēmu salīdzinoši labas atsauksmes un diemžēl ciešu no izdomas trūkuma, atgriežos ar vēl vienu tā saukto \"top 10\" rakstu, šoreiz tikai par, manuprāt, vēstures diženākajiem kaŗavadoņiem un stratēģiem. Šī raksta veidošana, protams, ieilga vēl vairāk kā iepriekšējā, tāpēc esmu atvieglots, ka viss beidzot ir pabeigts. \"\"

\n

Tāpāt kā iepriekšējā rakstā aicinu cilvēkus diskutēt par to, kādam topam būtu jāizskatās jūsuprāt. \"wink_mini.gif\"

\n

Un jā, Kordiljer, tā kā es negribu varot valodu, dod tik ziņu, ja nu kaut kur tomēr ir sanācis misēties. \"smile_mini.gif\"

\n\n\n\n\n\n\n\n\n\n\n\n\n\n\n\n\n\n\n\n\n\n\n\n\n\n\n\n\n\n\n
\n

10. Georgijs Žukovs

\n
Georgijs Žukovs bija krievu ģenerālis, kuŗš Otrajā pasaules karā veda Sarkano armiju, iekaŗojot Hitlera kontrolē esošo Austrumeiropu un 1945. gadā tiekot līdz pat nacistiskās Vācijas galvaspilsētai - Berlīnei, kas noveda pie tā, ka beigu beigās Hitlers izdarīja pašnāvību un karš beidzās. Žukovam bija nozīmīga loma Padomju Savienības apvienošanā un paplašināšanā. Viņš nežēloja kaŗavīrus un sūtīja tos cīņā pat visneapskaužamākajos apstākļos, tādēļ arī PSRS izdevās izcīnīt daudzas spožas uzvaras, lai arī tika zaudētiem simtiem tūkstošu kaŗavīru dzīvību. Žukovs bija tas, kuŗš komandēja kaŗavīrus slavenajā Staļingradas kaujā, kas ar gandrīz 2 miljoni kritušajiem tiek uzskatīta par vienu no visu laiku asiņainākajām kaujām. Tajā viņš arī deva pavēli \"ne soli atpakaļ\", kas ģenerāļiem aizliedza atkāpties vai arī tie tiktu tiesāti kaŗa tribunālā. Vēl viena svarīga uzvara Žukova vadībā tika izcīnīta Kurskas kaujā. Viņa slavai augot tā pat sāka aizēnot pašu Staļinu, tādēļ pēc Otrā pasaules kaŗa beigām viņš tiek pazemināts amatā un turpmāko dzīvi pavadīja salīdzinoši mierīgi. \"\"
9. Huņņu Atilla
\n

Huņņu Atilla bija Huņņu impērijas vadonis. Viņš bija viens no bīstākajiem Rietumu un Austrumu Romas impērijas ienaidniekiem. Attila bija arī pazīstams ar savu nežēlību. Huņņi, ejot pāri Eiropai, bez žēlastības slepkavoja visus pēc kārtas, izvaroja sievietes, nodedzināja un izlaupīja apmetnes, kā arī nodarbojās ar spīdzināšanu, no kā izplatītākā bija upura locekļu piesiešana pie zirgiem, kuŗi pēc tam tika dzīti katrs savā virzienā. Vēsturnieki neuzskata to, ka viņš būtu bijis iedvesmojošs un gudrs kaŗavonis, bet drīzāk gan nežēlīgs barbars, kuŗš kontroli panāca nevis ar cieņu, bet baiļu un šausmu iedvešanu gan padotajos, gan pretiniekos. Atillas vadībā huņņi izveidoja impēriju, kas stiepās no Kaspijas jūras līdz mūsdienu Vācijas teritorijai. Viņš jau bija sācis Itālijas iekaŗošanu līdz 453. gadā pēc lielām dzīrēm noslēpumainā kārtā nomira. Par vienu no viņa nāves teorijām tiek uzskatīta iekšējā asiņošana, kuŗu izraisīja smaga pārdzeršanās. Huņņu valstij nebija lemts pastāvēt ilgi, nākamā gada laikā pēc Atillas nāves tā sabruka.

\n		\"\" 
8. Saladīns
Saladīns Rietumu pasaulei ir galvenokārt pazīstams kā Trešā krusta gājiena antivaronis, kamēr Tuvajos Austrumos viņš ir varonis, kuŗš no krustnešu nagiem atkaŗojis Jeruzalemi. Kurdu sultāns piedzima 13. gadsimtā, bērnībā viņu par kaŗavīru apmācīja viņa tēvocis un viņš sāk savu militāro karjeru apvienojot arābu spēkus. Tad viņš dodās uz Jeruzalemi, kuŗa atrodās krustnešu kontrolē un izcīna spožu uzvaru kaujā pie Hatinas, tādējādi praktiski pilnība iznīcinot krustnešu spēkus. Taču masveida kristiešu slaktiņi pilsētā nenotiek. Pēc šīs uzvaras Saladīns iekaŗo arī pārējās krustnešu valstiņas. Tomēr tad drīz vien ierodas Eiropas organizētā Trešā krusta gājiena karaspēks ar Ričardu I Lauvassirdi priekšgalā. Lai arī Saladīns tiek sakauts, angļu karalis bez sabiedrotajiem iekarot Jeruzalemi nespēj un tiek panākta vienošanās, ar kuru Jeruzaleme paliek musulmaņu rokās, krustnešiem saglabājot teritorijas pie Sīrijas-Palestīnas Vidusjūras piekrastes. Saladīns par spīti tam, ka bija krustnešu lielākais ienaidnieks iemantoja cieņu ar savu bruņnieciskumu un cēlsirdību.\"\"
7. Napoleons Bonaparts
\n

Napoleons bija viens no Franču revolūcijas ģenerāļiem. Ar laiku viņš ieguva pilnīgi kontroli par Francijas republiku un tika kronēts kā Francijas imperators. Vēlāk kļuva arī par Itālijas karali. 19. gadsimta pirmajā desmitgadē Francijas impērija militāri dominēja, iekarojot lielāko daļu kontinentālās Eiropas vai padarot valstis par no Francijas atkarīgām valstīm - vasaļvalstīm. Vērā ņemama ir 1805. gadā spožā uzvara kaujā pie Austerlicas, kur Napoleona spēki sakāva Austrijas un Krievijas karaspēkus. Tomēr 1812. gada neveiksmīgais iebrukums Krievijā bija pagrieziena punkts Napoleona liktenī. 1813. gadā viņš cieta sakāvi pret Sesto koalīciju, ko veidoja Austrija, Prūsija, Krievija, Apvienotā karaliste, Portugāle, Zviedrija un Spānija, kas pēc tam iebruka Francijā un izsūtīja viņu. Pēc mazāk kā gada atguva kontroli pār valsti, taču drīz vien cieta sakāvi Vaterlo kaujā, tiekot izsūtītam uz Svētās Helēnas Salu, kur 1821. gadā arī mira.

\n		 \"\"
6. Čingizhans
Čingizhans bija Mongoļu impērijas dibinātājs. Viņa valdīšanas laikā impērija kļuva arī par Āzijas centru. Tas tika sasniegts apvienojot daudzas Āzijas ziemeļaustrumus un daļu mūsdienu Ķīnas teritoriju apdzīvojošās ciltis. Mongoļu impērija atradās Eirāzijā, stiepjoties no Āzijas pašiem austrumiem, līdz Austrumeiropai un Tuvajiem Austrumiem. Tomēr daļu lauru impērijas izveidē pienākas arī viņam kalpojošajiem ģenerāļiem. Čingizhans sniedza tiem liela pašnoteikšanos, taču pretī sagaidīja stingru un neapšaubāmu uzticību. Tādēļ arī impērija varēja tik strauji izplesties, Čingizhanam karojot vienā frontē un viņa ģenerāļiem citās. Viņš, par piemēru ņemot līdzīgu ķīniešu modeli, izstrādāja arī piegādes un ziņnešu maršrutu, kas tika nosaukts par Jam. Tajā bija īpašas stacijas, kuŗās ziņneši varēja paēst un nomainīt nogurušos zirgus, jo mongoļu karaspēks bija ātrs un ziņnešiem vajadzēja būt vēl ātrākiem, vidēji dienā nojājot ap 300 kilometriem. Vēlāk šādi maršruti tika izveidoti visā impērijā. Pēc Čingizhana nāves impērija viņa dēlu un mazdēlu vidū tika sadalīta hanistēs. \"\"
5. Sun Dzi
\n

Ķīniešu ģenerālis Sun Dzi ir pirmās un vissarežģītākās militārās teorijas grāmatas \"Kara māksla\" autors. Par viņa dzīvi gan nekas daudz nav zināms, taču tiek uzskatīts, ka Sun Dzi bija prasmīgs karavadonis, kuŗš kalpoja U valsts vadonim Ho Ļujam. Pateicoties viņa uzvarām, U valsts pieņēmās varenībā un iekļāvās civilizēto Ķīnas, pār kuŗu valdīja Džou dinastijas valdnieki, teritoriju vidū, savukārt Ho Ļujujs tika atzīts par džuhou - starptautiski atzītas vasaļvalsts valdnieku. Viņa grāmatā \"Kara māksla\" tiek aprakstīta kara apgāde, spiegošana, stratēģija un taktika, visu lielā mērā saistot ar filozofiju. Grāmatā uzsvērtie nozīmīgākie punkti ir kara lielās izmaksas, kaujas neparedzamība, politiskas un militārās pārvaldes savstarpēja attiecība, kā arī nospiedošas un ātri iegūtas varas neefektivitāte. Ne tikai šī grāmata gadsimtiem ilgi ir ietekmējusi Āzijas militāro domāšanu, bet arī par pamatu ir ņēmuši tādi militāri stratēģi kā Napoleons, Mao Dzeduns, ģenerālis Normens Švarckofs jaunākais un Henrijs Kisindžers. Savu pielietojumu šī grāmata ir ieguvusi arī mūsdienās, Tokijas studentiem to adaptējot arī kā tekstu par biznesa stratēģiju.

\n		 \"\"
4. Hanibāls Barka
Hanibāls bija kartāgiešu karavadonis, kā arī izcils stratēģis, kuŗš izstrādāja taktiku apiešanai no flanga. Daudzas no viņa taktikām aizguva un vēlāk izmantoja arī viņa ienaidnieki. 218. gadā p.m.ē. viņš ar 46, 000 karavīru un 37 kara ziloņu lielu karaspēku dodas leģendārajā gājienā cauri Alpiem. Pārsteidzot romiešus nesagatavotus viņš caurstaigāja lielāko daļu Pireneju pussalu postot un izlaupot simtiem pilsētu, aiz sevis atstājot vien gruvešus. Tur viņš paliel gandrīz desmitgadi pēc Otrā pūniešu kara. Taču romiešu iebrukums Ziemeļāfrikā viņš piespiež atgriezties Kartāgā, kur kaujā pie Zamas viņu sakauj Scīpions, kuŗš pamatīgi izstudē Hanibāla lietoto taktiku un efektīvi to izmantoja pret viņu,  un kartāgieši ir spiesti noslēgt mieru. Septiņus gadus pēc sakāves, Hanibālam atkal iegūstot varu, Romiešu senāts viņu pieprasa izdot, taču Hanibāls sāk bēguļot līdz 183. vai 184. gadā p.m.ē. viņš noindējas, lai nenonāktu romiešu rokās. 146 p.m.ē Trešā pūniešu kara laikā romieši atriebjoties iebrūk Kartāgas valstī un pilnībā nodedzina tās galvasspilsētu Kartāgu.\"\" 
3. Kīrs Lielais
Kīrs Lielais bija Ahamenīdu Persijas impērijas dibinātājs, kuŗš iekarojot Mīdiju, Līdiju un Jaunbabiloniešu impēriju izveidoja karalisti, kas stiepās trijos kontinentos. Atšķirībā no pārējām dinastijām, karaliste pastāvēja ilgu laiku, galvenokārt pateicoties tieši Kīra izveidotajai spēcīgajai politiskajai infrastruktūrai. Daudzi viņu pielīdzina Aleksandram Lielajam. Iekarojot viņš ievēroja pakļauto tautu reliģiskās un kulturālās paražas, kas arī bija viens no viņa izveidotās impērijas ilgās pastāvēšanas iemesliem. Slavenākā kauja Kīram bija Babilonijas, kas bija tā laika diženakā pilsēta, iekarošana 539. gadā p.m.ē. Tā kā iepriekšējais valdnieks bija nenopulārs un tās karaliste jau bija norietā, iedzīvotāji padzirdējuši par viņa taisnīgumu viņam ar karaspēku ieejot pilsētā uzgavilēja. Viņš savu reputācija attaisnoja atbrīvojot vairāk kā 40, 000 ebreju un Babilonijas iedzīvotājus uzrunājot viņu pašu valodā. Trešajā vietā viņš ir arī tādēļ, ka bija ne tikai dižens karavadonis, bet arī gudrs un taisnīgs vadonis, kurš spēja apvienot atšķirīgas tautas.\"\"
2. Jūlijs Cēzars
Otrajā vietā aiz Aleksandra 10 diženāko vēstures karavadoņu un stratēģu rakstā ir Jūlijs. Jeb pilnā vārdā - Gajs Jūlijs Cēzars, Cēzars bija varens romiešu karavadonis un politiskais līderis. Viņa ietekme un vara bija milzīga, kas noveda pie tā, ka viņam savā valdīšanas laikā izdevās iekarot plašas zemes, tādējādi krietni paplašinot savus pārvaldījumus un izveidot vienu no pasaules vēstures lielākajām jebkad pastāvējušamajām valstīm. Cēzars arī tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgakajiem pasaules cilvēkiem vēsturē, kā arī viņam bija nozīmīga loma Romas republikas pārtapšanā par Romas impēriju. Pirms kļūšanas par diktatoru Cēzars guva ievērību vadot veiksmīgus iekarojumus Gallijā, Lielbritānijā un mūsdienu Vācijas teritorijā. Viņa pieaugošā vara sāka satraukt senātu, kuŗš viņam pieprasīja izformēt karaspēku. Taču Jūlijs pieprasījumu ne tikai vien noraidīja, bet pat devās uz Romu, kur sāka pilsoņu karu, kuŗā izvarēja, tādējādi izveidojot impēriju un ieceļot savi par diktatoru uz mūžu. 44. gadā 15. martā p.m.ē. viņš tiek nogalināts viņa drauga Marka Bruta sarīkotajā atentātā. Divas gadus pēc viņa nāves Senāts Cēzaru iesvēta kā vienu no romiešu dieviem.\"\"
\n

1. Aleksandrs Lielais

\n
\n

Aleksandrs Lielais, arī zināms kā Aleksandrs III bija seno grieķu Maķedonijas valdnieks, kurš valdīja no 336. gadam p.m.ē. līdz 323. gadam p.m.ē. Aleksandrs tiek uzskatīts par panākumiem visbagātāko karavadoni, kuŗam pieder arī nepārspēts uzvarēto kauju rekords. Tiek uzskatīts, ka viņš nav zaudējis nevienā pašā kaujā lai arī bieži vien stājās pretī pārspēkam. Līdz savas dzīves pēdējai dienai viņš bija iekarojis no Grieķijas līdz Indijai, kas bija lielākā daļa senajiem grieķiem zināmo zemju. Aleksandra vadībā grieķi atbrīvojās no persiešu jūga, tad, veicot iekarojumus, devās cauri Ēģiptei, kur nodibināja Aleksandriju, pēc tam iekaroja Tuvos Austrumus un beigās devās pakļaut arī Indiju. Viņš plānoja iekarot arī Arābiju, taču šo ieceri viņam neizdevās īstenot, 323. gada jūnijā saslimsot un nomirstot no malārijas. Aleksandra veiksmes pamatā bija lieliska karaspēka organizācija un disciplīna, falangas un jātnieku taktikas zināšanas, kā arī spēja iedvesmot savus karavīrus. Viņš arī bija pirmais, kuŗš karavīriem sāka mācīt dažādus kaŗalauka izvietojumus.

\n		\"\"
\n\n

Pēcvārds

\n

Veidojot šo rakstu, iedomājos arī Leonīdu un Spartaku, taču, manuprāt, šo cilvēku nozīme nebija īpaši liela. Leonīds slavu galvenokārt ieguva ar vienu kauju un Spartaka vergu sacelšanās lai arī bija salīdzinoši svarīga un reizē ar simbolisku lomu romiešu vēsturē, tā ilga vien 2 gadus. Šoreiz arī padomāju par iepriekš aizmirstajiem mongoļiem un Čingizhanu. Raksts ir krietni garāks nekā iepriekšējais, varbūt kādām liksies pat pārāk garš, taču par karavadoņiem arī ir daudz vairāk ko rakstīt. \"\"

\n

Rakstu aizliegts pārpublicēt citās tīmekļa vietnēs.

\n\n

Laboja Vysainīks, labots 6x

\n\n\n
\n \n \n \n \n

Laboja nezināms, labots 1x