2. pk laikā pirmo reizi karā sāka izmantot automātus. Tie bija domāti šaušanai apmēram līdz 200m-300m. Šajā rakstā tiks izskatīti 3 plašāk pielietotie automāti.

 

 

 

MP-40  saīsinājums no Maschinenpistole. Bija arī vairākas modifikācijas, MP-38, MP-38/40, MP-41. Tika izstrādāts 1938. gadā Vācijā. Kareivju apbruņojumā stājās 1939. MP-40 bija saliekams pleciņa, pret to nostājās vāciešu kājnieki, jo tas mazināja šaušanas precīzumu. Tāpēc vēlāk iznāca modifikācija MP-41, bet drīzumā to pārstāja ražot. Pateicoties, pilnam, šīs modifikācijas nosaukumam (М.Р.41, Patent Schmeisser C.G.Haenel, Suhl) šo ieroci sāka dēvēt par „šmaiseru” (to lietoja vairāk krievi, kr. val. Шмайсер) un vēlāk šo nosaukumu sāka pielietot arī pie citām automāta versijām.gadā. Šo ieroci arī plaši pielietoja krievi, kā trofejas, savu ieroču trūkuma dēļ. MP-40 ,pirmkārt, bija domāts tankisiem, motokājniekiem un desantniekiem, kā arī kājnieku oficieriem. Tuvāk kara beigām to sāka pielietot daudz plašāk.

MP-40 šāva ar brīvu aizveru un nekustīgu stobru. Atdeve bija stipra, salīdzinājumā ar šāviena spēku. Tāds ieroču būves paņēmiens saucas „šāviens uz izripošanas”. Bet un nepārtraukta uguns laikā MP-40 veda uz augšu un pa kreisi. Lielāka daļa MP-40 tika veidota no rūlēta un  lēta tērauda.

Lode:9 x 19 mm parabelums, tā svēra 7,45 – 8,1g un izlidošanas ātrums no stobra bija 396 m/s.

Mūsdienu ieroci uzi, kas satāv vairāku valstu kareivju apbruņojumā, taisa pēc MP-40 parauga.

 

 

PPŠa saīsinājums no pistole-pulimjots/ložmetējs Špaģina. Origināls, pilns nosaukums 7,62-мм пистолет-пулемёт образца 1941 года системы Шпагина (ППШ). Izstrādāja un sāka pielietot 1941. gadā PSRS. Pirmajā 2.pk pusē to nepielietoja plaši, jo trūka līdzekļu. (Vispār kopumā pēc statistikas vāciešiem bija 3 šaujam ieroči uz cilvēku, bet krieviem 3 cilvēkie uz stobru.) Otrajā kara pusē tas bija gandrīz vai katram sarkanās armijas kareivim. No apbruņojuma to noņēma 1951. gadā, to nomainija Kalašnikovs (tāds kuru mēs pazīstam šodien). PPŠa saglabāja šāviena tiešumu līdz pat 500m agrakajām versijām un 300m vēlākajām, bet lodes izlidojuma ātrums no stobra bija 550 m/s. (Attālums saīsinājās, jo saīsināja stobra garumu.) Gandrīz 2 reizes lielaki skaitļi nekā MP-40. Ložu aptveres bija no mazākās 35 līdz lielākāj 71 lode bungveida aptverē. Tas līdzinājās vairāk „roku ložmetējam”. Vācu kājnieki ļoti iemīlēja šo ieroci un ar prieku pielietoja tos, ja vien dabūja. Pie trūkumiem var piebilst tikai salidzinoši lielu izmēru un svaru.

Pēc veterānu atmiņām, kad viņi brauca uz tanka vai kādā mašīnā, vienmēr slēpa to zem pārsega-telts, lai putekļi un dubļi netrāpa. Savādāk varēja aizsisities buņdziņa ar putekļiem un šaušanas laikā pārtrūkt ložu piegāde stobrā. Bet tādas problēmas bija visiem tā laika automātiem.

 

Thomsons tika izstrādāts AVS vēl 1917. gadā un ražots līdz pat 1975. gadam. Sastāvēja gan ASV armijas, gan PSRS armijas, gan Lielbritānijas armijas apbruņojumā. Thomsons bija izstrādās priekš motopulkiem un bruņitehnikas ekipāžām. Tas bija mazs un viegls. Ar 20-30 mazā magazīnē un 50-100 bungveida magazīnē. Lodes kolibrs bija 11,43-mm. Šaušanas prezīzumu saglabāja līdz 100m un lodes izlidojuma ātrums no stobra bija 330 m/s. Nākamājās modifikācijās tam samazināja svaru.

Bet Ķīna ražoja nelicenzētas kopijas 60. gados, pielietoja paši un sūtija arī un Ziemeļvjetnamu.

 

Laboja Whisper, labots 4x