Edgars: Jautrs pasāciens pa tāliem ceļiem un dubļainām takām nekurienes vidū Tomam un viņa greizajam kompasam pēdās, caur niknu suņu un baisu nostāstu apvītiem pagalmiem un neapdzīvotām būdām, kā arī ar īgnu apsargu un to kariešu trauksmaino sirēnu vaimanāšanu kaut kur aiz muguras.

Sveicināti, eksieši! Pagājušās nedēļas nogalē, piektdien, tika sarīkots kārtējais eXs.lv slēpņotāju pasākums. Šoreiz tas norisinājās Mežciema un Juglas teritorijās. Protams, laiks tika superīgi pavadīts, kā jau vienmēr. Noteikti iesaku arī pārējiem šīs lapas biedriem pievienoties Geocaching grupai (https://exs.lv/group/91), lai zinātu par nākamajiem slēpņošanas pasākumiem (pirms tam gan kādam grupas modam aizrakstiet vēstulīti, kāpēc vēlaties pievienoties grupai, jo pasākumu bojātāji mums nav vajadzīgi). Lai nu kā, rakstā piedāvāju jums ieskatīties, kā mums veicās slēpņošanā. Starp citu, šoreiz blogs tiks sarakstīts, apvienojot vairāku cilvēku - manu, Toma (Ševija) kā pasākuma organizētāja un Edgara (burvja) kā slēpņošanas debitanta - viedokļus. Aiziet!

Var būt spoileri.
Var būt spoileri.
Var būt spoileri. 

Toms uz satikšanās vietu (Turkkebab) devās kopā ar Eināru (latvija18), pa ceļam ieskrienot Origo Rimi un nopērkot speķa pīrādziņus un e-talonus. Turkkebabā viņi satika Ģirtu (winw) un Edgaru, kuru sākumā neviens nepazina. Tikai pēc 5 min, kad Edgars pienāca pie slēpņotāju bariņa, viņi saprata, ka tas tomēr ir visiem zināmais eksietis.

Līdzīgs stāsts bija arī ar Kārli (mjau), kuru arī neviens nepazina. Kad Kārlis pienāca pie Turkkebab, eksieši viņu pamanīja, bet nenāca klāt. Laikam baidījās, jo Kārlis jau nu nebija kaut kāds skaliņš, bet gan būdīgs vīrs. Tomēr Kārlis arī izskatījās apjucis, it kā kādu gaidīdams, līdz brīdim, kad pienāca pie pārēja bara, sasveicinājās un pajautāja, vai kungi gadījumā nav no eXs.lv mājaslapas. Izrādījās, ka bija gan. Tā nu visi pēc vairāku minūšu atstatus stāvēšanas iepazinās un priecīgi gaidīja Jāni (Ridiculus). Drīz vien arī no viņa atnāca īsziņa, ka viņa tomēr nebūs. Eksiešu bariņš bija izbrīnīts, ka Jānis viņus tā piešņācis, tomēr viņi par to ilgi nedomāja un, lai lietderīgi sāktu izmantot laiku, devās uz autobusa pieturu, pēc kuras tos sagaidīja 35 min nogurdinošs brauciens no centra uz nekurienes pusi.

Kādā brīdī Toms izdomāja aizsūtīt Jānim īsziņu, jautājot neesamības iemeslu. Jānis atbildēja, ka vēlu (precīzāk, agri) aizgāja gulēt un nogulēja bez maz vai visu dienu, attiecīgi arī nokavējot pasākumu. Toms tomēr uzstāja, ka Jānis varētu pievienoties viņiem vēlāk, uz ko Jānis apstiprinoši atbildēja.

Kad beidzot eksieši nonāca galā (Kvēles ielas pieturā), viņi naski devās uz pirmo slēpni, ceļā zvanoties ar kavētāju Jāni, mēģinot sarunāt objektus, pie kuriem varētu visi tikties. Pirmais slēpnis, ko eksieši atrada bija Juglas memoriāls #1, kurš atradās vienā no diviem interesantajiem akmeņiem. Pēc tam biedri devās uz nākamo slēpni, kas bija Urban Climbing 2. Tas viņiem bija īsts pārbaudījums, jo, lai arī slēpņa augstums nebija liels, uzrāpties metāla konstrukcijā bija diezgan sarežģīti.

Sākumā Ģirts centās uzlīst konstrukcijā Džekija Čana stilā, bet beigu posms, kad bija jāpievelkas pie stieņa, tā arī nesanāca. Tomam apnika gaidīt un viņš ķērās vērsim pie ragiem. Pateicoties Ģirtam, Tomam izdevās aizķerties aiz stieņa un pa mazītiņām stutēties augšā, līdz brīdim, kad atkal zvanīja telefons. Protams, tas bija Jānis un visiem par to uznāca baigie smiekli, redzot Tomu tā karājamies un dzirdot telefonu zvanām. Maz trūka, lai Toms būtu nokritis zemē, tomēr, ar vienu roku pieturoties pie balsta, spēja atbildēt uz telefona zvanu. Izrādījās, ka Jānis bija jau turpat blakus, tāpēc viegli spēja atrast savus cīņas biedrus.

 

Līdz ko Jānis atnāca, sākās jociņi-spociņi par to, ka Toms uzrāpies augšā kādā dīvainā konstrukcijā. Protams Tomam izdevās atrast slēpni, pielogot visus biedrus, bet lejā.. Jā, lejā tikt bija mazliet grūtāk. Mazajam mērkaķēnam iemācīja aplobīt banānu, bet izmest mizu miskastē - nē. Toms jau bļāva, lai saucam ugunsdzēsējus, tomēr, pateicoties Jāņa koordinēšanai, izvērtās labi un, pateicoties Jāņa koordinēšanai, Tomam izdevās nolekt no tās konstrukcijas, nesalaužot nevienu pašu kaulu. 

Pēc tam piedzīvojumu meklētāji devās uz Velnezera pusi, lai atrastu tur esošo slēpni. Izrādījās, ka arī šoreiz slēpnis nebija gluži uz zemes, vienīgi šajā reizē šimpanzes lomā iejutās Jānis. Tā kā nebija pārāk augsts, tad arī nolīst varēja ļoti, ļoti viegli. Velnezera slēpnis rokā.

Nākamais slēpnis arī atradās pie ezera, tikai šoreiz cita - Dambjpurva ezera. Ap šo brīdi grupiņā valdīja jautrība un nu vairs neviens neklusēja, jo visi nolādēja Tomu. Ejot no iepriekšējā slēpņa, Toms, kā jau ierasts, izvadāja mūs pa peļķēm, dubļiem u.c. veida nemājīgām taciņām. Tomēr tālāk ceļš uz Dambjpurvezeru nebija nemaz tik traks. Nonākot vietā, redzējām dažus cilvēkus, un tieši slēpņa vietā - makšķernieku. Toms ieteica paskatīties makšķernieka maisiņā, jo varbūt slēpnis bija tur. Bet Jānis atbildēja, ka tā nu noteikti nav. Galu galā izrādījās, ka slēpnis atradās dažus metrus nostāk no krasta. Atpakaļceļā redzējām, kā cilvēki šūpojas, Jānim arī sagribējās jautrības, bet nolēma netraucēt jauniešus, jo viņš parasti dīvaini izskatās, veicot šāda veida darbības.

Tad sekoja pailga pastaiga pa mežu līdz nākamajm slēpnim. Pastaigas laikā mēģinājām apspriest dažādas teorijas un idejas. Viena no idejām bija par to, kā būtu, ja līdzīgi ielu nosaukumiem kartēs, arī debesīs būtu ielu uzraksti. Nu apmēram kā bildē.

Pēc dažādām sarunām iestājās klusums. Visi izbaudīja mežu, Jānis jau nu noteikti, staigāja ar savu Nokia mobilo telefonu un bildēja. Viņš pats teica, ka nebija domājis, ka mežs varētu viņam tik ļoti patikt!

Ceļotāji nonāca līdz nākamajam slēpnim (Četras debespuses) pēc vairāku minūšu ilgas iešanas. Slēpņa vietā jau atradās pārītis, kuram droši vien šķita dīvaini, ka pēkšņi parādījās 6 puiši un kaut ko aktīvi zemē meklēja. Norāde bija saknes, tāpēc tupus centāmies atrast slēpni saknēs. Pagāja pat vairāk laika, nekā bijām domājuši, tomēr beigās slēpnis bija rokās. Jānis pēc iepriekšējas šādu slēpņu pieredzes noteica, kur arī atradās šis slēpnis.

Pēc šī slēpņa atrašanās eksieši devās vairāku kilometru garā pastaigā caur mežu pa pavisam šauru taciņu. Arī šajā brīdī Jānis juta ekstāzi, jo laiks ārā bija perfekts, odi nesekoja un vispār.. tā pastaiga bija vienreizēja.

Izejot no meža devāmies uz dzīvnieku patversmi "Labās mājas". Toms, kā jau parasti GPS skatās pēc tam, kad esam nonākuši maglu uzmanībā, atrodoties nedaudz citā vietā, bet nu pēc tam ar GPS palīdzību aizgājām mazliet nostāk no patversmes un slēpnis bija rokā.

Pēc tam sekoja diezgan interesants lēmums par to, kā doties uz nākamo slēpni. Sapratām, ka ir divi varianti - vai nu iet caur līkumu, vai arī pa taisno cauri kaut kādām aizliegtajām teritorijām. Pirmajā reizē ienācām pie patversmes blakus esošajā automašīnu servisā un nonācām pie nosacīta strupceļa. Arī mašīna, kura grasījās doties prom no riepu servisa, ilgi mūs vēroja. Tad izgājām ārā. Jānis un Edgars uzstāja, ka būtu jāiet līkums, bet Toms un Ģirts jau nav mīkstie. Kopā ar Kārli viņi devās atpakaļ, līdz ko ar aizdomām pītā automašīna aizbrauca prom. Tie ātri vien izgāja cauri riepu servisam un nonāca iekšējā teritorijā. Jānis, Edgars un Einārs saprata, ka bez GPS nekur netiks, un, tā kā navigācijas ierīce atradās pie Toma, nācās viņiem sekot.

Jāmin, ka teritorijā varēja iekļūt pavisam vienkārši, jo vārtiņi nebija ciet, tomēr Jānis, kā jau huligāns, rāpās pāri žogam (lai gan "ieeja" atradās 10m tālāk).

Sapratām, ka esam tādā kā iekšējā teritorijā un zinājām, ka apkārt mums kaut kur ir arī žogs (jo tam vienmēr ir visi četri gali). Mūsu paredzējums bija pareizs. Pēc dažām minūtēm nonācām pie žoga pretējās puses, kurā bija augsti vārti. Arī te Jānis pārkāpa pāri vārtiem, Toms un Edgars viņam sekoja, kamēr pārējie atkal bija gudrāki un izgāja cauri būdiņai, kura atradās blakus lielajiem vārtiem. Durvis nebija aizslēgtas, un, izskatījās, ka tās nemaz nevarēja aizslēgt. Un tad pēkšņi pār mums nāca atklāsme, tā būdiņa bija Līņa daudzinātais pagrabiņš. Vienīgi nesapratām to, kāpēc nebija neviena cietumnieka. Laikam jau pa durvīm aizbēga prom.

Pēc tam jau izskatījās, ka sāk parādīties civilizācija, līdz pēkšņi Jānis atskārta, ka zina šo vietu. Turpat blakus dzīvoja Eduards (Hey_Pear). Diemžēl mobilais bija izlādējies, tāpēc nevarēja piezvanīt, lai iziet pretī, sasveicinās. Nācās vien no tāluma noskatīties uz viņa mājām.

Pēc tam jau arī sekoja tādi kā lauku ceļi. Protams, asfaltēti, bet sajūta, ka esi laukos, ne Rīgā. Miers, klusums.. Tas bija mazliet savādi, apzinoties, ka galvaspilsētas centrs atrodas tikai dažu km attālumā.

Vienu brīdi Einārs saņēma zvanu no kādas pretējā dzimuma būtnes, kā vēlāk izrādījās, arī eksietes. Kamēr viņš runāja, tapa ģeniālās ceļa hipsterbildes ar Jāni galvenajās lomās, kas vēlāk tiks arī apstrādātas un ieliktas vērtēt plašākai publikai. Pēc kāda laika Einārs sniedza telefonu Jānim, lai parunā ar to sievišķīgo būtni. Jānis, protams, pieņēma izaicinājumu un norunāja vairākas minūtes no vietas. Bija gan vispārīgas tēmas (par to, ko viņa tajā brīdī darīja), gan intīmās tēmas (kādā krāsā viņai ir drēbes; ļoti intīmi). Novēlēja viens otram jauku vakaru un sarunu izbeidza. Tā eksieši jau bija pavisam pietuvojušies nākamajam slēpnim.

Nākamais slēpnis bija Juglas tornis. Protams, arī te eksieši neiztika bez piedzīvojumiem. Tā kā piebilde par slēpņa atrašanās vietu eksiešus šausmināja, tad nācās lasīt komentārus. Principā bija tā, ka slēpnis varēja atrasties jebkur tornī - jebkurā stūrī, jebkurā stāvā, jebkurā veidā. Pagāja krietns laiciņš, līdz katrs stāvs tika izmeklēts vairākkārt. Jāmin, ka pats tornis bija slēgts un kāpt virsū nedrīkstēja. Tā kā terrain nebija diezgan liels skaitlis, Jānis turpināja meklēt kaut kur pie zemes. Kad Jānis atrada slēpni, pie torņa jau bija piebraukusi mežsardzes automašīna un teica, lai kāpjam no torņa nost. Tā nu eksieši nokāpa no torņa, pamanīja, ka Jānis jau ir atradis slēpni, ātri pielogoja un devās tālāk.

 Nākamais slēpnis bija Jugla TB hotel. Teikšu uzreiz, ka tas slēpnis mums nepadevās rokās. Eksieši vairāk kā stundu pavadīja tajos krūmos, izmeklēja katru kvadrātmetru, katru koku no apakšas līdz augšai, pārbaudīja katru caurumu un šķirbu, uzlīda visos iespējamos kokus, kur varēja un kur pat nevarēja uzlīst... bez panākumiem. Ir divi pieņēmumi, vai nu eksiešiem nav acu, vai arī slēpnis kārtējo reizi bija kaut kur nobāzts.

Pēc sakāves atzīšanas slēpņotāju bariņš devās tālāk uz nākamo slēpni. Tagad viņus sagaidīja garākais ceļš no viena slēpņa līdz otram šajā tūrē. Sākumā jau viss bija jauki un forši, bet tad sāka uzbrukt odi. Katrs aizsargājās, kā māk - Jānis uzvilka jaku ar kapuci, bet Edgars uzlika vējjaku uz kakla, Toms centās izpildīt karate cienīgus paņēmienus un atgaiņāt odus ar savām rokām. Kad jau odi daļēji norimās, Jānis sāka dziedāt dažādus meldiņus, mainot vārdus un iesaistot tajos eksiešu. Tā tapa dziesmiņa par Kārli, kas, jauns būdams, par līgavu ņēma to meiteni, kas pirmīt zvanīja. Dziesmā bija šāda rindiņa "Ne gadiņa nedzīvoja, sola Madars spamā ņemt." un šāda "Vēl daži spamotāji eksiņā uzturas.". Ja nu kāds vēl nesaprata, tad tika pārveidota dziesma "Ai, jel manu vieglu prātiņ".

Dziesmas pie dziesmām, bet, līdz ko bariņš eksiešu nonāca pie lielceļa, viņi šķīrās no vienīgā moderatora šajā pulkā - Edgara. Viņš sāka soļot uz māju pusi, bet pārējie - uz nākamā slēpņa pusi. Nākamais slēpnis bija Rīga-Stopiņi. Lai arī padaudz bija maglu, slēpņotāji ātri atrada slēpni un devās tālāk uz.. Rimi! Jā, nākamais punkts bija Rimi lielveikals, kas atradās turpat blakus. Ģirts nopirka maizi, bet Toms un Jānis nopirka pa ūdens pudelei.

Tad draiskie zēni devās uz nākamā slēpņa (Rīgas dārzeņi) pusi. Slēpņotājiem nācās iet garām kaut kādiem bagātnieku rajoniem, precīzāk vienam rajonam (Jaunie biķeri). Jāatzīst, ka Jānis uzreiz iemīlējās šajā vietā, ļoti sakopta un mājīga vieta, tomēr noteikti ne pa kabatai vēl kādus tuvākos gadus. Pēc tam, kad tika apiets bagātnieku rajons, tika uzņemtas kārtējās hipsterbildes. Drīz pēc tam tika atrasts arī slēpnis.

Nākamais slēpnis bija diezgan netālu. Tā nosaukums bija "Baltinava". Kā saka, atnāca, atrada, pielogoja, vienīgi šoreiz pielogot slēpni neizdevās, jo logbooks bija sagrauts. Uztaisījām bildi ar konteineri un devāmies tālāk. Pēdējais slēpnis ("Rimi" noliktava) arī atradās netālu. Tomēr, lai tur nokļūtu, nācās iziet cauri nātru laukam. Jānis pārējos biedrus, kam bija uzvilkti šorti, mierināja ar domu, ka nātres dzēliens ir veselīgs, kamēr tie, kuriem bija garās bikses, viegli pasmīkņāja par pārējiem. Lai slēpni iegūtu atkal bija jādodas augšā kokā. Toms centās uzrāpties, bet nesekmīgi, kamēr Jānis jau bija augšā. Pēc Jāņa uzlīdza Ģirts, bet pēc viņa ar atkārtotu mēģinājumu kokā uzrāpās Toms. Kokā bija uzbūvēta jauka platforma, bet pats interesantākais ir tas, ka slēpnī bija ceļotājkukainis. Tā kā Jānis pirmais atrada slēpni, viņš to paņēma sev, līdz atradīs, kurā slēpnī varētu ielikt šo žetonu. Jāmin, ka Jānim šis bija pirmais atrastais ceļotājkukainis. Protams, esot kokā, neizpalika arī Jāņa pozēšana. Šādu iespēju viņš vienkārši nevarēja laist garām!

Ar to arī slēpņošana bija beigusies. Paldies visiem, kas ieradās! Paldies arī Tomam par galveno organizatorisko darbu veikšanu. Jauki, ka Edgars arī atnāca, šī viņam bija pirmā slēpņošana mūžā. Lūk, ko viņš par to pats saka: "Šī man bija pirmā reize, un nenožēloju, ka piebiedrojos šai kompānijai. Visā procesā man pat vairāk simpatizēja pati garā pastaiga un nokļūšana vietās, kur vēl nebija būts, kaut gan Juglas teritorija man nav sveša, nekā pati slēpņu meklēšana (un arī tai nebija ne vainas). Neradis pie tik garām pastaigām, knapi aizkļuvu līdz mājām."

Kā redzat, pastaigas bija garas un nogurdinošas, bet tajā pat laikā patīkamas. Ceram, ka vasaras pasākumos mēs savāksim vienuviet arvien vairāk un vairāk slēpņotāju. smile_mini.gif

 

Kuru slēpni, kurš eksietis atrada pirmais (šajā tūrē)?

Nr. Slēpņa nosaukums Slēpņa atradējs
1.  Juglas memoriāls #1 Shevijs 
2. Urban climbing 2 Shevijs
3. Velnezers Ridiculus
4. Dambjpurva ezers Shevijs
5. Četras debespuses Ridiculus
6. Labās mājas winw
7. Juglas tornis Ridiculus
8. jugla TB hotel -
9. Rīga-Stopiņi mjau
10. Rīgas dārzeņi mjau
11. Baltinava mjau
12. "Rimi" noliktava Ridiculus

Aktīvākais slēpņotājs šoreiz bija Jānis (Ridiculus), bet stipri neatpalika arī Toms (shevijs) un Kārlis (mjau).

Mūsu pārgājiens:

  • Zaļais punkts - starta pozīcija;
  • Dzeltenais punkts - brīdis, kad pievienojas Jānis;
  • Rozā punkts - brīdis, kad pamet mūs Edgars;
  • Zilais punkts - beigu pozīcija.

Laboja Ridiculus, labots 3x