Kārtējo reizi iekavēts raksts (pagājis jau gandrīz mēnesis no pasākuma), bet vairāk kavēt nedrīkst. Piedāvāju ieskatu pirmajā eXs.lv divu dienu slēpņošanas pārgājienā. 

Bija 21. jūnija pēcpusdiena. 2 dienas līdz Līgo vakaram. Viduvējais latvietis jau būtu mājās, laukos vai kādā citā vietā un gatavotos Līgo svinēšanai - brūvētu alu, sietu sieru, liktu pagales ugunskurā vai pļavā uzslietu telti. Tomēr eksietis nav vidējais latvietis, un tieši pirms Jāņiem viņš devās slēpņošanā uz Upesciemu. Ar "viņš" es domāju septiņus atraktīvus jauniešus, kuri divas dienas pavadīja Upesciema mežā. Pasākumā piedalījās Toms (Shevijs), Jānis (Ridiculus), Modris (Static), Katrīna (Twī), Einārs (latvija18), Kārlis (mjau) un Edgars (burvis). Trasē pavadījām 2 dienas, jo tā sastāvēja no 97 dažādiem slēpņiem. Jā, vairāk vai mazāk tā bija tīra statistika, tomēr pārgājiens, manuprāt, arī sanāca fantastisks.

Vairums no mūsu bara tikās jau ierastajā vietā - pie stacijas laukuma "Turkkebab" - plkst. 15:00. Vienīgi es ar Kārli braucām no Purvciema puses. Man patīk kavēt, un tas, manuprāt, ir zināms visiem. Arī šoreiz neiztika bez kavēšanas. Protams, visam ir savi iemesli - man no rīta bija jābrauc no Vecmīlgrāvja uz Purvciemu, rokās nesot divus guļammaisus un divus paklājiņus, kā arī savu somu. Diezgan ekstrēms brauciens īstenībā. Pie tam mēs ar Kārli nospriedām, ka pārējie eksieši naudu būs sametuši vienā katlā un jau būs sapirkuši visiem ēdienu, tāpēc mums nenāksies tērēt savu laiku šādiem iepirkumiem, tomēr, kā vēlāk izrādījās, katrs bija par sevi. Tā nu mēs ar Kārli, viņus satiekot, ieskrējām veikalā un nopirkām ēdienu arī sev (galu galā visi tāpat dalījās, tāpēc šim rituālam es neredzēju jēgu). Uz autobusu beigās arī paspējām, tāpēc pārgājiens iesākās diezgan veiksmīgi.

Upesciemā mūs sagaidīja Dāvis (Dāvis_), bet nu galvenokārt tāpēc, ka es viņam biju parādā viņa aizsargu un florbola bumbiņu, ko biju atradis pēc florbola turnīra. Slēpņošanai Dāvis nepievienojās.

Manuprāt, tagad visi zina stāstu par Tomu un GPS. Arī šoreiz sākām iet uz nepareizo pusi, jo vadīja mūs Toms. Bet nu nav jau viņš galīgs topogrāfisks idiots, jo tomēr izveda mūs uz pareizā ceļa un drīz vien jau pirmais slēpnis bija rokās. Turpat blakus bija kaut kādi puiši, kuri it kā mūs pamācīja, uz kurieni iet, bet es stipri šaubos, vai viņi vispār zināja, ko mēs darām.

Pēc pirmā slēpņa devāmies tālāk pa lauku ceļiem. Un jau pēc pirmajiem slēpņiem sapratām, ka taka ir tīrākā statistika. Katrs nākamais slēpnis bija bezmaz vai vieglāks par iepriekšējo. Pie stabiem, kokiem, krūmos.. Pēc slēpņu atrašanas vienīgais gandarījums bija tas, ka mēs esam tuvāk pārgājiena beigām. Protams, nevar jau tā vienkārši sūdzēties. Pārgājien bija labs, un slēpņi bija labs šī pārgājiena bonuss. Jāmin, ka viens no pirmajiem slēpņiem bija nejauši atrasts slēpnis, kas pat nebija takas ietvaros. Tas atradās kaut kādās nelielās drupās, slēpņa konteineris arī bija citāds nekā takas slēpņiem. Lai to atrastu mēs arī mazliet pamocījāmies. Šis slēpnis, man personīgi patika.

Protams, paralēli slēpņu meklēšanai notika visādas izvirtības ar mežā esošajiem rīkiem. Es, piemēram, atradu lielu nolauztu koku, paņēmu to rokās un tēloju Gendalfu Kailo (#LOTR). Pēc tam es to izmantoju kā šķēpu, cenšoties nomedīt kādu no saviem biedriem. Tas man (diemžēl vai par laimi) neizdevās.

Bija daudz un dažādu kuriozu. Kā vienu no tiem var minēt slēpņu meklēšanu krūmos. Tā, piemēram, Toms, kamēr centās pielogot visus pārgājiena biedrus, palaida garām momentu, kad viņu bildēja. Galu galā izdevās bilde, kurā it kā viņš sēž un nokārtojas. Jā, bērnišķīgs humors, bet arī tāds ir vajadzīgs. Mums, piemēram, šī bilde šķita smieklīga. 

Mūsu pārgājiena lielākais pārsteigums bija Katrīnas aktivitāte. Sākumā tā nevainīgi atrada dažus slēpņus, tad atrada vairākus slēpņus pēc kārtas, bet pārgājiena beigās Katrīna bija aktīvākā meklētāja. It kā sīkums, bet negaidīti. Nu bet principā meitene ir nākamā bioloģe, tāpēc tas ir tikai pašsaprotami, ka apsteidza visus puišus šajā pārgājiena un ar sava piekūna aci slēpņus jau varēja manīt 100m attālumā. Nu labi, varbūt tas ir mazliet pārspīlēts, bet nu viņa bija ļoti acīga, tas gan.

Kā jau minēju, slēpņi bija diezgan neinteresanti. Ja jau cilvēks tos var pamanīt vairākus metrus (un es runāju par metriem divdesmit, trīsdesmit), tad tā ir tīrākā statistika. Protams, liels paldies takas autoram, jo pārgājiens tas nudien ir labs, bet slēpņi bija pārāk prasti. Varbūt otro taku var uztaisīt mazliet vieglāku, citādu, interesantāku. Tajā tomēr būtu mazāk slēpņu, mazāk darba, varētu izlikt spēku mazliet citā virzienā.

Lai nu kā, skati tomēr bija šī gājiena vērti. Es arvien biežāk novērtēju to dabu, kas ir mums apkārt, un šī taka nebija izņēmums. Meži, pļavas, taka – tas viss radīja tādu it kā mierīgu, bet tajā pat laikā enerģijas pilnu ainavu. Prieks skatīties bija.

 

Sākumā mēs neizpratām vienu piebildi (hint), kas skanēja „fir”. Tad mēs sapratām, ka ar to domāta egle, egles biezoknis. Jā, arī šāda piebilde bija pārāk bieži sastopama. Varbūt varēja izdomāt kaut ko citu. Bet nu es autoru nenopeļu, tikai iesaku kaut ko mainīt.

Pēc kāda laika mēs nonācām ciemā ar, iespējams, labāko nosaukumu – Makstenieki. Kaut kur blakus ciemam plūda Krievupe, bet pašā ciemā atradās slēpnis par godu slēpņotajam Spalvainais. Mēs cerējām tur arī atrast veikalu, bet uz pirmo acu uzmetienu neko neredzējām. Tad nu Toms devās izzināt apkārtni, kamēr pārējie atpūtās kādā no ciema krustojumiem, bildējās pie ceļa zīmēm un norādēm, kā arī strīdējās ar ciema suni, kurš uz mums nemitīgi rēja. Tas bija kaut kāds taksis, kurš pats no mums baidījās vairāk nekā mēs no viņa. Tomēr viņš nelikās mierā un visu laiku rēja un rēja, un rēja. Pēc kāda laika atnāca arī Toms, paziņojot, ka ciemā veikala nav. Tad nu visi domāja, ko nu darīt. Izdomāja, ka kādam jāiet pakaļ ūdenim un sērkociņiem. To lika izdarīt man, pasakot: „Jānis taču ir sociālākais no mums. Lai iet viņš!” Talkā ņēmu Eināru un devāmies meklēt ciemā ūdeni un sērkociņus.

Gājām gabaliņu un sapratām, ka nekur neviena nav, tomēr pēc kāda laika atradām arī sievieti, kura pļāva mauriņu, pajautājām, vai varam dabūt sērkociņus. Saņēmām pretī stingru „nē”, jo tagad ir karsts un mēs varētu izraisīt ugunsgrēku. Ilgi nestrīdoties, palūdzām ūdeni, par ko arī saņēmām 5l bunduli ar aukstu ūdeni. Šajā karstā dienā šķita, ka esam ieguvuši lielāko iespējamo balvu.

Pa  ceļam mēs arī sazinājāmies ar citiem eksiešiem. Piem., Viktoram (Zachītis) jautājām, kā viņš uzrakstīja eksāmenu, bet Indriķim (Wolverine) atbildējām uz viņa jautājumu, cik slēpņus esam atraduši. Kaut kāda zona jau tajos mežos bija atrodama, lai gan dažviet mežs izskatījās necaurejams.

Pie viena no slēpņiem atradām arī vecu, sagriezto riepu. Kā par brīnumu, tajā iekšā nebija ne miņas no pudelēm vai kādiem citiem atkritumiem. Riepa mums galu galā bija pat noderīga, jo ļāva uzņemt kārtīgu kopbildi, kas, manuprāt, nekad nav izdevusies, jo kāds vienmēr atradās kameras otrā pusē. Šoreiz, izmantojot riepu, ieslēdzām taimeri, nolikām nekustīgi kameru un skrējām ieņemt vietas. Tagad, lūk, jūs varat apskatīties uz katru šī pārgājiena komandas biedru.

Pēc tam sākās tāda kārtīga taisne pa zemes ceļu, kas atdalīja meža vienu pusi no meža otras puses. Taisnes laikā varējām atrast ne tikai vairākus slēpņus, bet arī kādas interesantas mantas, piemēram, vecas slidas, ar kurām mēs, protams, uztaisījām fotosesiju.

Tomēr visam pienāk gals. Tā arī mūsu pirmajai pārgājiena dienai pienāca gals, uzstādot jaunu dienas rekordu – 68 slēpņi vienā dienā. Ja godīgi, tad, ja gribētu un sāktu dienas sākumā, nevis vakarapusē, tad arī savāktu visus slēpņus un izietu taku vienā dienā. Bet nu bija arī labi tā, kā bija.

Kad jau saule rietēja, mums beidzot bija jāuzceļ arī telts. Sākumā šķita, ka šajā vietā bija jābūt kempingu vietai, ugunskuram, galdiņiem, soliņiem, bet nekā no tā nebija. Laikam blakus dīķis tomēr nebija Aklais ezers, kuru mēs cerējām sagaidīt. Uzcēlām trīs teltis – divas divvietīgās un vienu četrvietīgo. Kad tas bija izdarīts, vakariņojām un pielikām savus vēderus ar to, kas mums bija līdzi. Desas, mazāk gaļīgas desas, maize, cepumi, čipsi u.c. produkti. Kad paēdām centāmies uzspēlēt kluso telefonu, bet tas bija neveiksmīgi. Pēc tam es ieteicu spēlēt vienu citu spēli, ko arī nospēlējām līdz vieniem naktī. Daži, kuriem tika izskaidroti noteikumi (*khem* Modris *khem*), tos tāpat saprata tikai pēc spēles.

Nogulējām stundas trīs. Pēc tam sākās negaiss. Es ar Modri pamodos tieši pirms viena spēcīga zibens spēriena. Mums jau šķita, ka iespēra tieši tajā kokā, zem kura uzslējām telti. Tas bija diezgan bailīgi. Vēlāk tik spēcīgu spērienu vairs nesajutām, bet tas nenozīmēja, ka negaiss izbeidzās. Lija ilgi. Šķiet, ka pēdējās lāses izbeidzās kādos 6:00, pēc kā mēs vēl varējām pagulēt trīs stundas, jo bijām vienojušies, ka 9:00 modīsimies.

Tā nu, lūk, pēc 9:00 jau bijām augšā. Sākām vākt teltis, pabrokastojām un.. izdzērām vienīgos ūdens krājumus, kas mums bija palikuši. Tieši tā, mēs apzinājāmies, ka mums vēl palika 1/3 trases, bet mums ūdens vairs nebija. Tomēr, par laimi, mēs izturējām, un neviens no mums neizžuva.

Pēc tam, kad bijām savākuši telšu pilsētiņu, izdzēruši visu mūsu ūdeni un apēduši lielāko daļu ēdiena, devāmies tālāk takā. Man personīgi otrajā dienā veicās labāk (atrast slēpņus pirmajam) nekā pirmajā. Tomēr slēpņi nekļuva interesantāki. Tie paši mēģenveidīgie konteineri, piestiprināti pie koka acu līmenī. Iespējams, tāpēc, ka mēs jau bijām apguvuši treases īpatnības, atlikušo 1/3 trases veicām rekordātri – 2 stundās.

Protams, jautrību un interesantumu mēs nodrošinājām paši. Neiztika bez nu jau tradicionālā plankinga uz ceļa.

Trasi nobeidzām 12:00. Diezgan ātri, salīdzinot ar pirmo dienu. Galā izdomājām, ka mums nekādu veikalu nevajag un iepirksimies jau Rīgā. Tā nu visi salīda autobusā, kuru ilgi gaidīt nevajadzēja un devās mājās. Daļa slēpņotāju izkāpa 6. tramvaja galapunktā, bet daži turpināja ceļu līdz pēdējai pieturai. Es biju otrajā grupā. Izkāpām galapunktā, nopirkām beidzot padzerties un devāmies tālāk uz māju pusi.