Austrumu zeme #3

I - Tikšanās Ar Jūliju
II - Aiz Lombradijas Robežām
III - Templis
(Spiežat uz daļas, kuru vēlaties izlasīt, tas lai vieglāk)

 Jūlijam vēl nebija pat piecdesmit, taču viņš izskatījās vismaz simt gadus vecs. Viņš katru dienu sēdējā ārā pie savas mājas uz soliņa un skatījās tālumā. Ja tu uzdrošinājies un piegāji viņam priekšā, viņš tik un tā turpināja skatīties tālumā, it kā tev cauri. Jā, tās bija viņas koncetrēšanās spējas, bet diemžēl viņš vienmēr bija viegli aizkaitināms un īgns.
 Kad reiz es viņam prasīju, lai kaut ko viņš pastāsta par zemi Austrumos, jo tur neviens neuzdrošinājās doties, jau simts gadu, viņš man īgni atrūca:
-Tu nožēlojamais sausiņ, ļauj man sauļoties!
-Bet..mans brālis tur devās jau pirms mēneša, un vēl nav pārradies mājās. - centos viņu ieinteresēt.
-Jā, jā, melis!
Jau atmetu cerības, griezos uz projāmiešanu un Jūlijs uzsauca.
-Nāc man līdzi. Es tev pastāstīšu visu ko zinu.
Un tas pierāda, to ka Jūlijs nemaz nebija tik slikts vīrs, īstenībā, pat lāga večuks. Pārējās viņa īpašības un spējas uzzināju vēlāk, un paliku pie sava sprieduma.

 Jūlijs mani izveda cauri savam dārzam, protams, pa garāko ceļu, lai redzu visu, kas šeit aug un neaug nekur citur. Tas nebija parasts dārzs, jau izmērs pārsteidza, izskatījās, ka tālāko dārza malu sedz maza migliņa, bet tālāk migla sabiezēja aizvien blīvāka, līdz pārtapa tumsā. Tad pēkšņi, Jūlijs sāka stāstīt..
-Kas ir austrumos? Tu nezini, kas notiek ar ceļiniekiem, kas uzdrošinās doties uz austrumiem? Tur ikviens vispirms ceļā sastop tādu mingotsireta, un, ja neesi gatavs stāties tai pretī un cīnīties, tad... ņjam, sņak.. tā tevi aprij vienā kampienā. Jā, tā nav zeme, kurā tu labākajā gadījumā ceļojot satiec vienu krokodīlu, kamieli un ieraugi begemotu. Tur nevar tā vienkārši nokļūt..
-Tu runā tā, it kā tur būtu bijis.
-Es nezinu, kā tur tagad izskatās, un vai tur tagad nav vairākas siretas, bet es mācētu tur nokļūt, jo kas zina mērķi, zina arī ceļu.
-Tad kāpēc neviens no šejienes... un arī tu neesi tur devies?
-Kurš tev teicis, ka tur neviens nekad nav mēģinājis nokļūt? Noņem taču brilles, un Iztīri ausis!
-Nu, mans brālis tur devās, vairāk gan nezinu..
-Kādu kapakmeni izvēlēsies, apaļu vai kvadrātainu? - Jūlijs vēsi nosacīja.
Pēc tam es ar stīvu mēli teicu:
-Es došos meklēt savu brāli!-
Un Jūlijs bez mazākās vilcināšanās atbildēja.
-Ja tev paveiksies atradīsi kaulus.
Tā mēs jau bijām nonākuši lielajā Jūlija mājā..

##2##

Ar lielām pūlēm spēru kārtējo soli pa pakāpienu augšup, cik gan ilgi vēl būs jāiet.. Jūlija māja, un tas dīvainais dārzs bija tik kaitinošs, neviens normāls cilvēks neko tādu sev negribētu. Neuzdrošinādamies prasīt, kur mēs vispār esam, jo likās, ka tad Jūlijs izplūstu garās runās par savu vectēvu pagātni saistībā ar savas mājas vēsturi un visu mantoto īpašumu, kuru viņš viens pats apsaimnieko, nokļuvu kādā plašā istabā. Smagi atslīgu krēslā un paskatījos ārā pa logu. Ārā pavērās plašs skats uz Lombardiju, no šejienes viss bija redzams, kā nu ne, šī māja bija kā bāka. Skatījos uz attālo baznīcu, kur salašņu bars ar cirvju cirtieniem centās saskaldīt katedras zelta vārtiņus, kā mācītājs lādēdamies sauca palīgā, redzēju arī dažus kareivju bariņus, kuri cītīgi trennējās lokšaušanā, ceļu uz Andriju un zeltainos labības laukus. Visapkārt cilvēki kustējās, strādāja, skrēja, visi darīja savus ikdienas darbus. Mani no šīs interesantās nodarbes iztraucēja Jūlijs, kurš uz mani skatījās ar dusmīgām acīm. Nu ko gan es būšu izdarījis?
-Tu sēdi manā mīļākajā krēslā, un lūdzu padod brilles, kurām tu uzsēdies virsu - teica Jūlijs - kā jau redzi, ļoti izdevīga vieta pilsētas vērošanai, bet tā kā pie manis viesi nenāk bieži, sēdi un izbaudi skatu, kamēr tev stāstīšu par Austrumiem. Un tā viņš sāka stāstīt..

 Tas bija kāds karsts vasaras rīts. Es ar savu labāko draugu Kristiānu sēdējām pie strūklakas. Mums abiem todien bija tikai divdesmit gadu, Kristiāns bija savādnieks, vienmēr viņam bija kāda ideja ko darīt, bet todien mēs vienkārši sēdējām un pļāpājām. Lokšaušana jau bija apnikusi, to mums sāka mācīt no piecu gadu vecuma, prasmīgāko Lombardijas vīru bultām šķērslis nebija pat akmens. Mēs sadomājām apmest līkumu ap mežu un nomedīt kādu dzīvnieku. Drīz pēc tam, mēs jau bijām gatavi medībām. Es gāju pa priekšu, izejot ārā no pilsētas nācās vēl soļot piecas stundas uz Austrumu mežu. Vienmēr, kad devāmies uz Austrumiem, nemanīja nevienu dzīvu radībiņu, pat cilvēki šeit nelabprāt gāja. Zeme šeit bija sausa, te spēja augt tikai sīkstākie augi un daži sīciņi krūmi, apkārt nemanīja nevienu koku. Ceļš līdz mežam bija plašs klajums, kas kā likās nebeigsies, tikai pēc vairākiem noieietiem kilometriem varēja redzēt mežu. Kā klīda nostāsti, pa dienu nekas slikts šeit pie meža neatgadās, tapēc vienmēr ir jāpaspēj no tā iziet pirms saule norietējusi. Tā nu mēs jau bijām sasnieguši mežu, kad Kristiāns pēkšņi pamanīja kustību aiz kokiem. Mēs abi uzvilkām lokus un sākām prātot, kas gan šoreiz pa dzīvnieku gadīsies vakariņās. Tas nāca laukā, šķiet bija pamanījis mūs. Nezinu, kāpēc toreiz mēs vilcinājāmies un nešāvām... no meža iznāca tantiņa ar brūnu groziņu. Mēs abi saskatījāmies un gājām prasīt tantiņai, ko viņa dara tik tālu uz Austrumiem. Viņa mūs ieraudzījusi, ar roku kustībām, aicināja mūs mežā.

Jūlijs tālāk atveidoja dialogu.
-Tad tas, par ko stāsta Lombardijas bārā "Kronis" ir patiesība. - Kristiāns sacīja - Tātad neesam vienīgi, kas redz šo sieviņu.
-Viņa mūs grib ievest mežā - sacīja Jūlijs - Meža biezoknī un šajā malā kaut kas dīvains mitinās, vismaz tā runā, vai vajadzētu viņai sekot?
-Padomā, ko tik mēs šovakar varēsim pastāstīt Kronī. - ar degsmi sacīja Kristiāns.     -Jā, varēsim pastāstīt, ka Lombardijas Austumu robežu apdraud veca večiņa, kuras grozā var būt paslēptas mušmires. - Jūlijs ironizēja

Tā nu pēc ātras apspriedes mēs nolēmām doties viņai līdzi, abi bijām piedzīvojumu meklētāji un ne nieka nebaidījāmies. Iegājuši mežā, neredzējām nevienu taciņu, pa kuru varētu doties tālāk. Tantuks jau bija labu gabalu priekšā, un aši devās dziļāk. Šķita, ka viņa mežu pazīst, kā savus četrus labās rokas pirkstus, jā tie viņai bija tikai četri. Mežā nebija ne vēja plūsmiņas, bet zari kustējās un locijās. Tā kādu stundu gājuši, jau desmito reizi prasījām tantukam, kur viņa mūs ved, bet atbildi nesaņēmām, tikai dažus mājienus, ka drīz būsim galā. Manīju, ka Kristiāns pa laikam centās noteikt cik augstu pie debesīm ir saule, bet augstie koku stumbri un zaļās lapotnes aizsedza skatu. Diemžēl mums atlika tikai sekot, jo diezvai izdotos atrast ceļu atpakaļ. Mežš šķita sablībējies vēl ciešāks, un gaiss bija karsts. Bet tad, ar katru soli apkārt kļuva aizvien gaišāks. Pēkšņi koki atkāpās, un tālumā pavērās liels melnu koku mūris. Izskatījās, ka tas ir paliels nocietināts ciems. Debesis virs galvas mirdzēja skaidras un zilas. Atviegloti, ka beidzot nonākuši vietā kur nav koki un brikšņi, kopā ar tantuku iegājām ciematiņā. Uzreiz mums pretī skrēja, divi melnās drānās tērpti cilvēki, un nākamo ko atceros, gulēju uz zemes.

##3##

Kad atjēdzos bija jau tumšs, sākumā nesapratu kas noticis, bet tad lēnām atmiņā sāka ataust visi notikumi. Pavēros apkārt, ieraudzīju Kristiānu, kurš joprojām bezsamaņā gulēja zemē, tālāk redzēju no akmens veidotas velves, pelēku altāri un četras izejas, katru uz savu debesspusi. Pēc mirkļa centos piecelt Kristiānu, viņš atjēdzās pēc manas pirmās pļaukas pa viņa vaigu. Viņš ļāvās sašutumam, sapratis, ka viss nogajis greizi. Kristiāns pārskaities kliedza:
-Šī, velna sieviņa! Es viņai atriebšos! Un viņas ģimenei arī!
-Nomierinies, labāk noskaidrojam kur esam - es teicu.
Tā mēs abi sākām pētīt šo vietu, tagad pēc atjēgšanās un redzes pielāgošanās tumsai, pamanīju vairākas citas detaļas, arī tādas, kuras negribētu redzēt. Iekārtojums atgādinaja templi, pa vidu telpai bija galds ar savādiem zīmējumiem un plāksne ar iegravētu tekstu. Kristiāns skaļi lasīja:
-Tas, kurš šeit ieradies, stājas pretī pārbaudījumiem. Lai top slavēta Hora, šī meža sargātāja. Tev ir dotas divdesmit četras stundas un četras minūtes, lai paveiktu pirmo no tiem. Meklē ceļu laukā no meža.
-Tas, jau neko labu nevēsta. Kur ir mans loks un bultas? - uztraucās Kristiāns.
Pēkšņi pa lūku augšā iespīdēja pilnmēness, un tā gaisma krita uz galda iegravētās pirmās stundas.

-Laikam nedaudz kavējam - es teicu - neizskatās, ka tas ir joks.
Izskatījās, ka tas viss ir ticis plānots pirms tam, jo telpā atradām arī savus lokus, ūdeni un dunčus. Dunči bija savāda paskata, abi spīdēja zilganā krāsā, un izskatījās ļoti asi. Pie tā visa bija pielikta zīmīte, kurā bija rakstīts "Izglābiet mūs, izpildiet uzdevumus." Man tas viss nemaz nepatika, Kristiāns arī izskatījās domīgs. Kā gan mēs varam izkļūt ārā no meža, ja mēs nezinājām ne meža lielumu, ne kur atrodamies. Šie visi jautājumi rinķoja mūsu galvās. Tiklīdz izgājām ārā no tempļa pavērās iespaidīgs skats. Templis atradās augstu virs meža, līdz lejai bija kādi piecsimts pakāpieni, daudzi no tiem bija sadrupuši un vairākas citas ieejas. Tad mēs abi pavērāmies apkārt, un visapkārt bija mežs. Neskaitāmas tumšu koku galotnes.
-UPE!! Un LAIVAS! - Sauca Kristiāns, skrienot lejā pa kāpnēm.
Tā kā neredzējām citu izeju, metāmies laivās un sākām braucienu lejup pa upi.

Laboja throttle, labots 1x