Cīņa par Sevastopoli

Nometot bumbas 2. torpēdmīnu Melnās jūras pulka bombardieri TB-3 atgriezās uz Krimas aerodromu. Saskatīt savus rezultātus pilotiem traucēja zemie mākoņi, taču bumbas trāpija tieši mērķī. 1941. gada 15. jūlijā Rumānijas naftas glabātuves pēc sarkanās armijas aviācijas uzlidojuma dega ilgas 18 stundas. PSRS aviācijas uzbrukumi Konstancijā un Donajā sekoja viens pēc otra.
Pirmajos Zibenskara etapu punktos Krimas pussala netika ņemta vērā, bet padomju aviācijas aktivitātes dēļ Vācijas virspavēlniecībai nācās pārskatīt savu sākotnējo plānu. 1941. gadā 23. julijā Ādolfs Hitlers teica, ka tagad par pirmo un svarīgāko mērķi kļūst ieņemt Ukrainu un Krimu. Bet 12. augustā viņš jau pieprasīja ieņemt Krimu, kura savu aviācijas bāžu dēļ draudēja Rumānijas naftas ieguves vietām.
1941. gada vasarā padomju armijas cieta smagas sakāves vienu pēc otras. Bet dažas vietās sarkanā armija turējās pietiekami stingri.

   

Uzziņa: Tobrīd sarkanā foltē pie Sevastopoļa ietilpa: 

Floti komandēja 42 gadus vecais Filips Oktaborkis. Viņš savu karjeru uzsāka kā vienkāršs matrozis, revolūcijas laikā nomainīja uzvārdu no Ivanovs uz tam laikam vairāk atbilstošu.
Tolaik padomu pusē tika izdotas pavēles nekādā gadījumā neatdot aizsardzības robežas vai pilsētas, lai arī daudzas pavēles tā arī palika tikai uz papīra. Bet 1941. gada 5. augusā Staļina direktīva par Odesas noturēšanu un aizstāvēšanu līdz pēdējam mirklim tika izpildīta.
Vienu no galvenajām lomā aizstāvēšanā veica piejūras armija generāļa Safronova vadībā, kuru vēlāk nomainīja generālis Petrovs.
Uzziņa: Ivans Efimovičs Petrovs, Padomju savienības varonis, pabeidza junkeru skolu, dienestu RKKA (no kr.v. Рабо́че-крестья́нская Кра́сная а́рмия) uzsāka kā ierēdnis. Kad sākās 2. pasaules karš viņš jau bija ģenerālmajors un 25. Čepajevska strēlnieku divīzijas komandieris. Kopš 41. gada oktobra komandēja visu piejūras armiju.
Uz Odesu gāja 4. Rumānijas armija. Pirmās cīņas par pilsētu sākās 1941. gada 5.augustā. Rumāņju virspavēlniecība cerēja ātri un viegli ieņemt pilsētu. Bet sarkanarmieši un pilsētas iedzīvotāju īsā laika posmā izbūvēja vairākas aizsardzības līnijas.

 

 

  

Ieņemt Odesu rumāņiem neizdevās, bet caursitoties vairākām aizsardzības līnijām viņiem 13. augustā izdevās pilsētu bloķēt. Munīcijas un pārtikas pievešana odisiešiem uzgūlās uz sarkanās flotes pleciem. 4 padomju divīzijas stāvēja pretī 14 rumāņu divīzijām un 2 brigādēm, nedaudz vēlāk rumāņiem pievienojās vēl 3 divīzijas. Kopējs spēku pārsvars pret vācu un rumāņu armijas pusi a bija 1 pret 7.

Uzziņa: Sarkanās armijas sastavā tobrīd visā Sevastopolas frontē bija:

Tika izmantoti arī improvizēti tanki. Tie bija traktori, kurus apšuva ar metāla līstēm. Šos tankus apgādāja ar diviem kolibra 7,62 mm ložmetējiem. Tos ironiski saukāja par NI-1, jeb (no kr.v. на испуг, uz izbīli).
21. septembrī uzbrucējiem izdevās pietuvoties pie pēdējās aizsardzības līnijas, bet pie Fontonovkas pat izlausties tai cauri. No turienes vācu artilērija jau varēja aiznest pilsētas ostu un tuvākos jūras ceļus. Tas stipri apdraudēja Odesas aizsargus un tāpēc nākamajā dienā sarkanā armija veica kombinētu pretuzbrukumu.

 Gaisa, jūras desantinieki kopā ar sauszemes kājniekiem no trim virzieniem uzbruka vācu rumāņu pozīcijām. Pēc šī uzbrukuma divas rumāņu divīzijas tika pilnīgi iznīcinātas un vācu spēki tika atspiesti 5 līdz 8 km atpakaļ.

Piejūras armija cītīgi gatavojās ziemas kaujām, nocietinoties pozīcijās, kad no štāba atnāca pavēle evekuēties no Odesas uz Krimu. Tam par cēloni kalpoja notikumi Krimā, jo Manšteina armija forsēja Dņepru un bija jau nonācis pie Perekopas.
Izlaužoties cauri Perekopai vācu spēki atklāja sev ceļu pussalas ieņemšanai. Sarkanai armijai pa jūru izdevās bez zaudējumiem pārvest praktiski visu piejūras armiju, jeb 86 000 cilvēku un 15 000 civiliedzīvotāju. Frontes līnijā palika tikai piesegšanas grupas, kuras veidoja vietējie iedzīvotaji. Pēc cīņām šīs grupas pazuda starp pilsētas iedzīvotājiem. Uz pilsētas ielām karavīri izlīmēja plakātus ar uzrakstiem "Mēs atgriezīsimies!" un 16. oktobrī pēdējais padomju kuģis atsāja ostu.
Ap vakaru pilsētā ienāca vācu un rumāņu spēki. Kopā pilsētas aplenkšanas un ieņemšanas operācijā piedalījās 20 divīzijas. Kopējie zaudējumi bija 160 000 kareivju, 200 lidmašīnas un 100 tanki. Vācu puse ikdienu zaudēja 2200 cilvēku, savukārt padomju — 565 cilvēku. 4. Rumānijas armija pilnīgi zaudēja turpmāku cīņasspēju un tika izvesta atpakaļ uz Rumāniju, lai pārformētos.

Kolonas, kuras gāja uz Sevastopoli apstājās pie Bahčisorajas, te vāciešu jutās pilnīgi droši, jo fonte bija tālu no viņiem. Bet specīgi sprādzieni tieši zem kājām pacēla paniku starp vācu karavīriem. Pirmās lodes ielidoja tieši kollonu vidū un cisternās ar degvielu. Vācu pozīcijas tik tālu no frontes spēja sasniegt tikai 305mm kolibra lielgabali, ko vācu kareivji sauca par "Forti Maksims Gorkijs - 1".

 

Uzzina: 30. un 35. batareja, bija Sevastopola piekrastes aizsardzības sistēmas daļa. Katra no tām sastavēja no diviem torņiem ar diviem 305 mm lielgabaliem. Šo projektu vēl uzsāka 1913. gadā, bet būvniecība beidzās tikai 30. gados. Lielgabali spēja aizšaut lodi līdz pat 44 kilometru lielā attālumā. Pielādēšanas bija automatizēta, automātika darbojās ar vairākiem dīzeļa ģeneratoriem. Virszemē bija tikai torņu augšiene ar lielgabaliem zem biezas dzelzs kārtas, viss pārējais bija 130 m garš un 50m plats istabu un koridoru betona labirints, kurš tika cītīgi slēpts zem zemes un betona kārtas.
Vācu spēki jau tuvojās Sevastopola un padomju armijām nācās atkāpties gar jūru. Pilsētu Jargard noturēja tikai maza 11. sarkanās armijas divīzija, kuru pilnīgi sagraut vācu spēki varētu ar vienu rāvienu. Bet pilsēta ar 35. baterijas palīdzību nekrita vācu rokās ilgu laiku un aizkavēja uzbrukumu.
Sākās cīņas par Sevastopoli. Pilsētas aizsargpozīcijas iedalīja 4 sektoros. Civiliedzīvotāji glābās pa jūru. 6. novembrī no ostas izgāja kuģis ar 7 000 cilvēkiem uz klāja, 7. novembrī tam uzbruka vācu lidmašīna. Kuģis nogrima 4 minūšu laikā. No viesiem pasažieriem izgābties izdevās tikai 8. Tā kļuva par lielāko sarkānās flotes traģēdiju.
Vācu plānos bija uzsākt Sevastopola šturmu 8. decembrī un 4 dienu laikā to pilnīgi ieņemt. Bet stipru lietus dēļ sagatavosānāš aizkavējās un datums tikā vairākkārt pārnests. Galvenais uzbrukuma mērķis bija Ziemeļbuhta. Tolaik padomu armija uzskatīja, ka vācu spēki ies gar Jaltas šoseju (attēla ar dzeltenu trijstūri apzīmēta), jo apkārt ceļam bija plašas pļavas, kuras bija ērtas tanku ceļiem un cīņām. Bet Manšteina izpratnē bija pārgriezt pilsētas "vēnas", jeb ostu. Sevastopals pats saviem spēkiem nespēs ilgi nostāvēt, to labi saprata Manšteins.
Sarkanās armijas komadieri sagatavoja planu uz 19. decembri, lai uz visas pussalas izsēdinātu desantu un vairākas divīzijas ostās. Bet divas dienas pirms operacijas sākuma Vācijas kareivi uzsāka Sevastopola šturmu. Vācu galvenais uzbrukums tika realizēts tur, kur to negaidīja un aizsardzībā uzsākās krīze. Desantu un divīzijas, kuras tika gatavotas uzbrukumam no mugurpuses nācās steidzīgi pārmest uz pilsētu. 22. decembrī kaujā pievienojās arī flote. Kuģu lielgabali nepārstaja atklāt uguni 20 stunžu laikā, tas arī aizkaveja vācu uzbrukumu pie 305. forta. Daudzi forti tika uzcelti vēl Krimas kara laikā. Bet tie bija pietiekami labi nodietināti, lai pretoties arī tagad. Tākā foti tika celti augstumos, tie deva daudzas priekšrokas karavedībā, tāpēc vāciešiem nācās steidzīgi tos ieņemt. Viņu ceļa priekšā stajāš jūrnieki, cīņas bieži nonāca līdz pat tuvcīņām un "sveicināšanos ar sapieru lapstiņām", tā to ironiski sauca vācu kareivji. Manšteina uzbrukums stipri aizkavējās, bet Sevastopols varēja krist jebkurā brīdī. Tieši tāpēc sarkanā armija izmeta desantu pussalas otrā pusē pie Kirčas. Desantam izdevās ieņemt piejūras pozīcijas, bet iebrukt dziļāk pussalā nē. Krievu desantnieki uzsāka iebrukumu Feladelfijā, kur ceļā stājā Bonas. Tās ir no koka celts ūdens žogs, kurš neļauj ienaidniekam iebrukt buhtā. Bet nezinkāpēc vācieši atsāja bones atvērtas, iespējams aizmirsa par tām. Padomju desantnieki spēja netraucēti iebrukt pilsētā. Bet tā vietā kā bija ieplanots uz 19. demebri profesionālu jūrnieku un kareivju vietā, kuri tagad aizstāvēja Sevastopoļu, pie Filodelfijas izsēdās kareivji, kuri tika atlasīti Kaukāzā no vietējiem iedzīvotajiem un līdz šim nekad neredzējas kaujas un kuģus. Šī nakts ar iebrukumu no kugiem viņiem bija kā īstākais šoks. Bet neskatoties uz to, šokēti bija arī vācieši, kuri pilnīgi negaidīja te uzbrukumu. Neapmācītiem kareivjiem izdevās ieņemt pilsētu un visu Kerčas pussalu.
Manšteinam kļuva skaidrs, ka pozīcijas izcinītas ar lielu grūtumu pie Sevastopola ir jāatstāj, lai pārietu aizsardzībā no divām frontem. 42. gadā vācu spēkiem, kuri tika atsūtīti no Sevastopoļa izdevās atkarot Felodosiju. Padomju spēki atkapās pie Ak-manaja.
Līdz šim vācieši sūtija vienu torpēdnesējiznīcinātāju uzbrukumā, bet padomju kuģi bieži vien grozot stūri izvairījāš no visām nomestām torpedām. Tagad Vācijas aviācija sāka izmantot grupu uzlidojumus un padomju kuģi ar katru dienu grima ātrak un ātrāk. Divu mēnešu laikā vācu spēkiem izdevās iznīcināt 36% no padomju kravas kuģiem, kuri veda kravu uz Krimas fronti. Tas atstāja dziļas pēdas padomju aizsardzībā.
Tuvojās cīņas par Staļingrudu un Kaukāza naftu. Lai atbrīvotu un koncentrētu spēkus tiem uzbrukumiem Vilku miga deva pavēli likvidēt padomju pozīcijas Krimā un pie Severastopoļa.
Vācu spēkus papildināja pārmestā 22. tanku divīzija un daudzas lidmašīnas no Maskavas frontes. Operāciju nosauca "Trappenjagd".
Pie Kerčas padomju komandieris atdevas pavēli "ja nu kas" izrakt atkāpšanās un aizsardzības pozīcijas, ja gadījumā uzbrukums noies greizi. Frontes virspavelnieks ieraugot kareivjus rokam nepadevīgu, akmeņainu zemi pavēleja nomest lapstas un atpūsties, jo viņu gaida smags uzbrukums. Padomju speki planoja uzsakt uzbrukumu 20. maijā. Bet pa to laiku uz sarkanās armijas lidmašīnu ieskrejienceliņa nolaidās Horvātijas pilots, kurš izklāstījas vācu plānus, ka 10. maijā vācieši uzsāks savu uzbrukumu.
Pa Kerčas pussalu veda divi ceļi, pa lielāko arī izklāstījās sarkanās armijas spēki, kurā ietilpa 51. armija un 40% no visiem frontes tankiem, kuri ierakās un bija gatavi satikt Vācu spēkus. Otro ceļu aizstāvēja 63. armija, kura tika līdz šim stipri novājināta kaujās. Bet otrs virziens pat gandrīz netika ņemts vērā.

 

8. maijā vācu desants sāka izsēdināties krastā, padomju kareivji aizstāvejās ar ugunsmetējiem līdz kāmēr beidzās degviela. Tad jau vācu spēkiem izdevās nostiprināties krastā. Fontes centralā daļā sākās artsagatave. Vācu lielgabali šāvā pa Krimas nocietinajumu mīnu laukiem, tādā veidā veidojot tur gaiteņus sauszemes kareivjiem un tehnikai. Aviācija uznesa triecienu pa aizmuguri.
Vācieši virzijās uz priekšu praktiski nesatiekot pretestību. Tādēļ, ka virspavelnieks pažēloja sarkanarmiešus, kuri raka sev nocietinājumus. Sarkanā armija palika plika atklatā laukā zem vācu uguns. 9. maijā vācu spēki iemeta kaujā 22. tanku divīziju.

 Manšteins atkārtoja ubrukuma, kādu līdz šim bija jau vedis Francijā. Ieurbjoties padomju pozīcijās vinš pagrieza tankus pret 47. armiju nonākot tai mugurpusē. Likās, ka pēc pāris stundām viss kritīs vācu armijas rokās. Bet uzsakās tehnikas kaujas. Zem KV-1 šāvieniem vācu tanki sāka aizdegties viens pēc otra. Zibenskarš šajā brīdī aprāvās.

Tika izskatīts plans, lai atmestu sarkanās armijas spēkus uz Turku vāli, dabīgu aizsardzības līniju. Bet pats Staļins teica, ka ja sarkanā armija spēs vācu spēkus apturēt līdz Turku vālim, tas būs liels panākums. Noturēties līdz Turku valim krieviem nebija iespējams, tāpēc viņi pēc iespējas ātrāk centāš atkāpties. Bet vācu spēki, piesedzoties no padomju tanku paceltā putekļu mākoņa, ātri pietuvojās nenostiprinātam līdz galam padomju pozīcijām. Padomju kareivji saņēma pavēli atkāpties uz pedējo aizsardzības līniju pie Kerča.
Sarkanās armijas kolonas zaudēja cilvēkus un tehniku vienu pēc otra no vācu aviouzlidojumiem un bombordēšanas. Pēdējiem spēkiem un ar flotes palīdzību padomju spēkiem izdevās aizkavē vācu mašīnas uzbrukumu. Bet pie Kerča nebija labi nostiprinātu aizsardzības pozīciju kā pie Sevastopoļa un padomju armijai nācas atkāpties uz pašu pussalas malu, kad Vācijas kareivji ienāca pilsētā. Izglābties varēja tikai pa jūru. Savāca visas laivas, baržas un atlikušās motorlaivas. "Tjuļkin flot" kā to tolaik nosaica kareivji. Viens no kareivjiem aprakstīja to dienu: "Grūti ar vārdiem nodod, kas turnotika visapkārt. Zem ienaidnieka lielgabalu un šauteņu apšaudes karavīri centās pārpeldēt uz otro krastu ar ko pagadās, viens ar koka gabalu, cits ar automobīļa ripu. Staume tur ir ļoti stipra, gandrīz visus aiznesa uz jūru."
Izglābas tikai 140 000 kareivju, 150 000 tika nogalināti vai pazuda bezvēsts.

 

6. jūnijā vācu smagā artilērija no jauna atklāja uguni pa Sevastopoļu. Pēc piecām apšaudes dienām viens lādiņš trāpija 30. batarejas tornī, bet jau nākamajā rītā tas atkal darbojās. Bet darbojās tikai viens stobrs no diviem. Vēl viens lādiņš neuzsprāga un padomju specialisti spēja to izpetīt. Tas bija 2m garš 600mm kolibra lādinš kuru izlaida viens no diviem "Karliem".

 Šis 2t smagais lādiņš spēja caursist betona sienu līdz 3,5 m vai 450mm biezu tērauda brunojumu. Bet pa dienu izdarīja savu pirmo šāvienu "Dora". Šo nezvēru apkalpoja 500 cilvēku. Lai to piedzītu uz pozīciju bija nepieciešami divi paraleli dzelzceļi, 1000 sapieru un 1500 strādnieku.

 

 

Lai nomasķētu Doru, kalnā tika izveidots izgriezums, Doras salasīšana un sagatavošana apšaudei aizņēma 6 nedēļas. Tika izaisti 48 lādiņi, bet piefiksēts tikai viens veiksmīgs trāpijums pa munīcijas noliktavu, kura atradās 27m dziļumā. Pēc tā to demontēja uz aizveda pie Ļeņingrada. Uz to brīdi 11. vācu armijas satāvā iekļuva visu kolibru 785 vācu lielgabali un 112 rumāņu lielgabali. Nekad līdz šim vienā vietā nepielietoja tik daudz lielgabalu. Lielākā daļa mērķēja uz Ziemeļu buhtu. 4 dienu laikā vācu artileristi iztērēja 9% no visiem lādiniem, tas ir 2500 t.
Padomju kareivju kopskaits uz 1942. gada 6. jūniju bija 118 900, bet munīcijas viņiem katostrofāli trūka. Neuzstraukties par munīciju varēja tikai batarejas Nr 30. un 35. Līdz Krimas frontes sabrukuma padomju kuģi vairāk munīcijas pieveda tieši uz to, bet tagad pievērsās tik Sevastopoļam. Bet bija jau par vēlu. Kravas kuģi grima viens pēc otra no aviāciajs uzlidojumiem, bet karakuģi, spēdami aizstāveties no uzbrukumiem, nespēja atvest pietiekamu daudzumu munīcijas. Bēgt nebija kur un uz kā. 100 000 cilvēku vajadzēja vai nu uzvarēt vai krist.
7. jūnija rītā sākās artilerias apšaude. Karl izlaida 58 lādiņus pa 30. batareju, bet caursist bruņojumu tā arī neizdevās. Vācu kajniekiem izdevās tik tikai par 2 km. Tajā dienā Vācija zaudēja 2400 cilvēku, sarkanā armija ap 1500. Vācieši iztērēja 25% no savas municijas. Lādiņi tērējās, cilvēki krita, bet fronte nekustējās.
Nākamajā dienā sarkanā armija meta cīņā savas rezerves, 345. strelnieku divīziju un abas batarejas atklāja uguni. Vācu uzbrukums jau bija uz lūzuma robežas, bet arī padomju pusē situācija ar munīciju un cilvēkiem bija katostrofāla. Munīcija tērējās daudz ātrāk nekā to spēja pievest.
Nākamajā dienā Manšteins ieveda savus cilvēkus uz 365 augstumu, kur atradās forte. Ziemas uzbrukumā tieši tur apstajās vācu uzbrukums. Bet tagad 3 no 4 padomju lielkolibra zenītēm nedarbojās. Ģeneralis to aprakstīja kā svarīgu stratēgisku punktu un tāpēc viņam izdevās pierunāt Hitleru iedod viņam vēl 3 pulkus un nepārmest 8. aviācijas pulku uz Maskavas virziena.
17. jūnijā vācu spēki aplenca 30. batareju un jau drīz pienāca pie pašiem torņiem. 5 dienas jūrnieki aizstāvējās kotokombās. Batarejas komandieris Aleksandeērs (uzvārds un tur viss ir pareizi pierasktīts) pavēlēja uzspridzināt torņus. Drīzumā viņš un izdzīvojušie jūrnieki tika gūstā.

20. jūnijā vācu spēki ieņēma Sevastopola ziemeļu daļu un kā arī cerēja Manšteins, buhtā vairs nevarēja pienākt kuģi ar munīciju un pārtiku. Kreiseri, kuri pa dienu jau bija tuvumā, apgriezās un peldēja prom uz citam buhtām tālāk no pilsētas.

21. jūnijā savu darbibu uzsāka speicalā Maskavas aviogrupa ar 20 kravas lidmašīnam "Duglas". Aerodromā guleja tūkstošiem ievainoto, bet lidmašīna varēja ielikt tikai 25 cilvēkus. Pilots pats rādija ar pirkstu kurus ņemt. Simtiem acus viņu vēroja ar lūgu paņemt un pagābt.
Aviacija varēja atvest 10t municijas dienā, bet vajadzēja 100t. Novorosijskā bija milzīgs daudzums munīcijas, bet piegādāt to uz Sevastopolu ar katru dienu bija grūtāk un grūtāk. Bet pilsēta nepadevās.

Manšteinam vajadzetu pārmest spekus no ziemeļiem uz dienvidiem, bet tas aizņemtu vairakas dienas un dotu iespeju ienaidniekam atgūties un nostiprināties. Pa to laiku padomju kareivju buvēja ostu pie 35. batarejas, lai uzņemtu lielos kuģus. Un ja Manštein paņemtu šo pauzi, to izdotos pabeigt un saņemt munīciju ar cilvēkiem. Bet 29. junijā vācieši izveidojot dūmu piesegu no artilērijas, nolaida uz udeni 130 motorlaivas ar desantu un parpeldēja buhtu. Vienā lēcienā Manšteins tika padomju armijai aiz muguras. Vācu karevji ieņēma munīciju noliktavas, kas situāciju priekš sarkanāš armijas jūrniekiem padarīja kritisku.
Padomju virspavelniecība pieņēma lēmumu evakuēt augstāk stāvošos pēc amata. Viņi sēdās iekšā zemūdenēs un lidmašīnās savu kareivju acu priekšā. No puļa atskanēja ne tikai lamāšanās, bet arī izlaistu ložu rinda, kura trāpija vienā no komandieriem. Daudzi komandieri palika ar saviem cilvēkiem, zinot, ka dzīvot palika tikai dažas dienas vai pat stundas. Ģeneralis Petrovs zemudenē mēginājā nošauties, bet apkārtējie matroži un komandieri viņu aizturēja.
Šī evakuācija morāli nogalināja palikušos aizstāvjus. Tagad viņi jutās ne tikai nāvei lemti, bet arī pamesti. Kareivji sāka būvēt plostus, viens tika būvēts pat no automabīļa apšuves un 12 riepām. Daudzi grima no vācu lodēm, bet dažiem izdevās izkļūt. Izdzīvojošos pagrāba kuģi un aizveda uz Novorosijsku. Pilsēta Severastopoļ 1942. gadā pilnīgi nonāca Vācijas rokās uz diviem gadiem.

Rakstu aizliegts pārpublicēt jebkurā citā vietnē!

Laboja Whisper, labots 2x