Leitnanti un seržanti padomju formas tērpos brīvi savā starpā sarunājās vācu valodā. "Šodien mēs šķērsojām Āzijas un Eiropas robežu", teica viens no viņiem. Blakus sēdēja, sapieris vācu formas tērpā, vienā rokā turot skrūvgriezni, bet otrā rokā spridzekļa iedarbināšanas mehānismu. Šī rota piederēja sevišķam pulkam ar 800. numuru, pazīstams kā Branderburgs. Kareivji un virsnieki speciālo uzdevumu laikā bieži pārģērbās ienaidnieka formas tērpos. Tikko viņi nepieļāva Maničas dambja uzspridzināšanu. Viņiem likās, ka operācija ir beigusies sekmīgi, kad durvīs parādījās nepazīstams cilvēks, ģērbies sarkanās armijas formas tērpā. Viņš nepasakot ne vārda atklāja uguni no pistoles un, kad vācu kareivji krita, nepaspējot pat paņemt rokās savus ieročus, piegāja pie spridzekļa mehānisma un likvidēja dambi.
Vēsture nav saglabājusi šī krievu kareivja vārdu, kurš 1942. gada 27. jūlijā pie apdzīvotās vietas Vesjolij ar dambja uzspridzināšanu aizkavēja vācu tanku uzbrukumu. Upe Manič, aiz dambja bija ne platāka par 40m, kuru tanki varēja ātri pārbraukt, tagad izpletās līdz 3-4km. Vācu spēkiem nācās savus tankus ar plostu palīdzību, pa vienam pārmest uz otru krastu. Tas arī deva laiku Ziemeļkaukāza padomju armijai atkāpties. Bet tas bija tikai taktisks gājiens. Pēc Rostovas pie Donas pilsētas ieņemšanas, vācu armijas "A" grupas galvenie spēki vairs negāja pa iepriekš izvelēto maršrutu, bet gan pa taisno uz dambi.
Vācu armijai izdevās sasniegt Āziju, bet galvenie spēki cīnījās Eiropas frontē, pie Staļingradas. Tajā pašā dienā Ziemeļkaukāza frontes virspavēlnieks Budonnijs prasīja Staļinam atļauju pārmest spēkus uz Kaukāzu kalniem pie Tirik upes, kuri bija kā dabīgi aizsargi. Staļins to atļāva sakarā ar to, ka pēc daudzajām kaujām vācu armijai bija liels skaitliskais pārsvars. Kaut arī Staļins nākamajā dienā izdeva pavēli "Ne soli atpakaļ", tas neļāva aptumšināt virspavelniecības prātus. Kalni un upe bija labs pamats aizsardzības pozīcijām.
Pēc Zibenskara un kaujas par Maskavu izgāšanās, Vilku miga gatavoja jaunu zibenīgu triecienu pa Kaukāza naftas ieguves vietām. 1940. gadā no Baku 74% tika transportēti uz PSRS, 24% uz Grozdniju un Maikopu no visas kopējās naftas. Šis trieciens varēja atstāt PSRS bez degvielas.
Nafta vienmēr interesēja Hitleru. Viņš zināja naftas ieguvju vietu vēsturi, kā naftu iegūst un pārstādā. Hitlers bija praktiski slims ar to.

Paralēli operācijai "Blau" uz Kaukāzu pusi tika nosūtīta armijas "A" grupa kopā ar 1. tanku armiju, ar Evaldu von Kleistu priekšgalā. Kleists līdz šim veda savus tankus cauri Ukrainai un piedalījās daudzās smagās un lielās kaujās.

 

Uzziņa: Kaukāzu kalni ir izstiepušies uz 1200 līdz 1300 km no Kaspijas līdz Melnai jūrai. Tie ir kā dabisks vairogs, kuram tankiem grūti tikt pāri. Kalni dalās uz trīs reģionos: Austrumu, Centrālais un Ziemeļu Kaukāzs. 3200m virs jūras līmeņa vienmēr ir sniegs.
Kleists grasījās uzbrukt caur Ordžonekidze uz Tbilisi, Gruziju. Bet virspavelniecība atteica viņam dod atļauju un atsūtīja kalnu korpusu, lai uzbruktu Ziemeļu Kaukāzā. Hitlers pavēlēja ieņemt visu Melnās jūras piekrasti, lai ienaidnieks nespētu izmantot savu floti.
Aizsargiem trūka tanku, bet bija pārsvars lielgabalu skaitā. Kā arī padomju armijām te bija daudz lidlauku ar daudzām lidmašīnām.

1942. gada vasara padojmu aviācija stipri attīstījās. Tika organizētas gaisa armijas. Gaisa spēki sāka aktīvak sadarboties ar sauszemes karaspēku. Viens no cilvēkiem, kurš izdomāja un izplatīja jaunu sadarbošanās plānu starp gaisu un zemi bija Konstantīns Veršinins. Veršinins agrāk dienēja kā sausemes kareivis, bet 1930. gadā viņu pārveda uz aviācijas institūtu. No sākuma viņš to neatbalstīja, bet pakļāvās pavēlei. Lidojumu mākslu apguva jau būdams pieredzējošs kareivis. 
1942. gadā No Veršinina bija atkarīga visa Budonnova fronte, kuru vājāja vācu armijas. Viršina 4. gaisa flote bez žēlastības un ekonomijas bombordēja vācu kolonas, dodot iespēju sauszemes spēkiem atkāpties un nostiprināties. Lidmašīnas kļuva arī par sarkanarmiešu "acīm", kas ļāva izsekot vācu kollonu pārvietojumus un izvēlēties pareizāko ceļu atkāpšanai.
Kopā ar sauzemes spēkiem padomju karasēka daļas vājāja arī speciāli sagatavotās grupas kalnu kaujam grupas. Šajās grupās pārsvarā dienēja kareivji no Tīruļa un citiem kalnainiem reģioniem Vācijas vīri. Daudzi no viņiem bija kapuši Kaukāzu kalnos vēl pirms otrā pasaules kara.


Šīs kalnu daļās saņēma pavēli izrauties gar Elbrusu un ieņemt pozīcijas pie pilsētas Tbilisi. Bet līdz cilvēkiem nepaciešamu aukstumu iestāšanos palika tikai dažas nedēļas. Ja Vermahta kareivjiem izdosies izlausties cauri kalnu pārejām līdz Melnajai jūrai, tas sagraus padomju pozīcijas.

 

Padomju Aizkaukāza virspavēlniecība uzzskatīja, ka kalnu virsotnes ir dabīģi nepārvarami mūri un ka to aizstāvēšana nav nekāda prioritāte. Sarkanarmieši izvietoja savus spēkus gar pārejām, bet virsotnes un padziļinājumus piesedza tikai viens vai divi strelnieku bataljoni. Pēc šāda scenārija Kluhorsko pāreju aizstāvēja tikai viena strelnieku rota, bet blakus pāreju divas rotas un sapieru bataljons. Faktiski tika aizstāvēta tikai pārejas augšējā daļa, tā vietā, lai iznestu papildus pozīcijas uz vidējo un zemo augstumu. Netika pat organizēta izlūkošana uz kalnu ziemeļu daļas.
Aiz slikti aizsargātām pārejām stāvēja lielās rezerves. Bet tādas kaujasspēku pozīcija neatbilda kaujas lauka situācijai. Jo vācu spēki pie kalnu pārejām piegāja ātrāk nekā padomju galvenie spēki. Un visa sarkanarmiešu Melnās jūras flote bija jau uz mata tiesa. Bet izrauties vācu daļām pie jūras neizdevās.
Tālāk padomju virpavelniecība nomainīja aizsargātāju taktiku. Jau spetembrī izņemot pirmo ešeblonu un rezerves spēkus tikai izveidoti otrie ešebloni. Bet uz svarīgākām pārejām, aiz otrā ešeblona tika izvietotas artilērijas pozīcijas.

 

Bet uz pārejam, kuras daļeji kontrolēja vācu spēki sarkanarmieši nostiprinājās no dienvidu puses, kas būtiski apgrūtināja izsekošanu un aizsardzības līnijas izvietošanu atbilstoši situācijai.

 

15. augustā vācu spēki uznesa savu pirmo spēcīgu un nopietnu triecienu pa sarkanarmiešu pozīcijām. Vācu kalnu daļas, jeb tā saucamie Jāgeri, devās vairāku stundu klinšu kāpšanā ar ložmetējiem un mīnmetējiem pāri pleciem. Šis riskantais solis sevi atmaksāja, jo krievi Jāgerus sev aiz muguras un flangos negaidīja. Aplenktie centās cīņā vilkt laiku, bet nespēja sazināties ar štābu. Tādēļ situācija kļuva par kritisku. Par smagām cīņām padomju virspavelniecība uzzināja tikai pēc 48h kopš kaujas sākuma. Tajā pašā brīdī uz turienni devās lielas padomju armijas rezerves, kurās ietilpa pat NKVD daļu kareivji.
Pēc trīm dienām no Maskavas atnāca brīdinājums: "Vācijas kareivji ir labi apmācīti alpīnisti un centīsies izmantot apvedceļus caur klintīm, lai iziet mums mugurā vai flangos. Smagi kļūdās tie komandieri, kuri uzskata, ka kalni ir dabiski nepārvarami mūri. Necaurejams ceļš ir tikai, tas, kuru cītīgi aizstāv."
Bet šis brīdinājums uz to laiku, jau bija tikai situācijas apraksts. Padomju papildspēki pie Kluhorskas pārejas piegāja tikai pēc nedēļas kopš pirmā nopietnā vācu uzbrukuma. Vācu jāgeri uz to laiku nolaidās jau uz pārejas dienvidu pusi. Tālāk jāgeriem tikt neizdevās, bet arī padomju spēki nespēja tos atstumt atpakaļ.
Vācieši mainīja uzbrukuma kursu un 18. augustā ieņēma tūristu bāzes uz Elbrusa. Augstākā bija Prijut 11, 4130 metri virs jūras līmeņa. No šīs viesnīcas vācu kareivji devās uz pašu Elbrusa virsotni. 21. augustā virs kalna plivoja karogs ar svastiku. Vācu žurnalisti ātri izplatīja šo faktu, spiežot pasaulei domāt, ka PSRS jau palika bez naftas.
Uz karadarbību Elbrus neattiecās būtībā, bet pāreju ieņemšana vācu rokās, lika krieviem drebēt. 23. augustā tautas komisiāts Laurentijs Berija atstūma no komandēšanas 46. armijas virpavelnieku Vasiliju Sergackovu.

46. armija tolaik aizstāvēja PSRS robežu pie Turcijas un Melnās jūras un daļa no armijas Kaukāzu kalnugrēdu. Lai atkarotu Marhuskij pāreju, Sergackovs patvaļīgi noņēma spēkus no Turcijas robežas, kura tolaik nebija bīstama PSRS, un pavēlēja doties uz Kaukāzu kalniem. Kopumā nekāda barga soda Sergackovs nesaņēma, viņu tikai pazemināja dienestā līdz pulka komandierim.

 

1942. gadā vācu armijas zem Kleista pavelniecības tika līdz upei Tirik. Stāvi krasti un spēcīga upes straume bija stiprs šķērslis vāciešu priekšā. Drīzumā te uzsākās ilgas un naidīgas cīņas. Galveno sitienu uznesa 1. tanku armija uz pilsētas Malgobeg pusi.

Vācieši pārspēja padomju kareivjus tanku skaitā 4,2 reizes, bet lielgabalu skaitā 6,5 reizes. Septenbrī vācu spēki zem apšaudes uz plostiem pārpeldēja Tiriku un ieņēma placdarmu pie Malgobegas. Bet paplašināt un attīstīt uzbrukumu vāciešiem neizdevās. Bet padomju artilēristi no kalniem varēja apšaudīt visu placdarmu un tiltus pie tā. Kā arī Vermahta tankisti satikās ar prettanku aizsarggrāvi, kurš bija piepildīts ar naftu un aizdedzināts. Uguns sienas nedeva iespēju tankiem virzīties tālāk. Ap Molgobegu apdzīvotās vietas vairākas reizes dienā mainīja savus saimniekus. Slepeni vāciešiem izdevās pārmest pāri Tirikam 13. tanku divīziju un ar tās palīdzību ieņemt Molgobegu. Drīzumā pie vācu kājām krita arī pilsēta Eļhotova, bet te Vermahta kareivjiem nacās ieņemt aizsargpozīcijas un atteikties no tālākās virzības uz priekšu.Sakarā ar to, ka galvenie vācu gaisa spēki bija aizsūtīti uz Stalingradu, padomju piloti virs Kaukāzu kalniem varēja elpot pilnās krūtīs.

Padomju armijas nespēja pilnā mērā saņemt tankus no valsts dzīlēm, jo ceļi bija vācu rokās. Bet caur Irānu gāja viens no Lendlīza ceļiem, tāpēc Kaukāzā biežāk varēja redzēt britu vai amerikāņu tehniku.


Uzziņa: 1942. gadā no visa padomju Aizkaukāza tanku kopskaita britu un amerikāņu tanki aizņēma 42%, padomju vidējie tanki T-34 20%, smagie tanki KV-1 tikai 2% un vieglie tanki 36%. Britu un amerikāņu tanki spēja konkurēt tikai ar padomju vieglajiem tankiem. No vācu un padomju vidējiem tankiem tie stipri atpalika visos rādītājos.


Caur Irānu padomju piloti saņēma jaunos, divu motoru bumbvedejua A20 "Boston-3". Padomju piloti ļoti iemīlēja šīs lidmašīnas, augsti novērtējot tās. Bet praktika parādīja, ka vislabāk piemēroti kalnu cīņām ir vecās padomju lidmašīnas, mazs ātrums un finomenāla veiklība atviegloja lidojumu starp kalnu grēdām.
Padomju izlūkotāji sekoja līdzi vācu kollonām un sūtija uz komandpunktu to koordinātes. Drīzumā debesīs parādījās padomju lidmašīnas "Чаика" (no krievu valodas: "Kaija"). Pirmīt tās izlaida reaktīvās raķetes pa pašu kollonu, bet tas nedeva lielus rezultātus. Tad piloti atklāja uguni pa blakus esošām klintīm un akmeņu lavīnas apglabāja vācu spēkus kalnu kapsētās.
1942. gada 28. septembrī norisinājās viena no neparastakajām otrā pasaules kara cīņām. Šāvieni atklājās uz 4 000m augstuma. Padomju kareivji izveidoja speciālu vienību, lai izdzītu vācu jāgerus no tūristu bāzes Prijut 11. Apbruņojušies ar ložmetējiem un granātmetējiem ap simts sarkanarmiešu devās ilgā kalnu kāpšanā. Cīņa ievilkās uz vairākām stundām, bet bāze palika jageru rokās un no sarkanarmiešu grupas pie savējiem atgriezās tikai četri cilvēki. 
Drīzumā Klaistam izdevās izrauties cauri padomu pozīcijām. Likās, ka Vācijas tanki atkal gāja uz priekšu ar Zibenskara ātrumu. Un drīzumā Kleists jau stāvēja pie pilsētas Ordžonikidze. Bet te veiksme atstāja vāciešus, jo visi spēki, kurus padomju armija sakraja placdarma iznīcināšanai metās virsū. Atstājot tehniku un zaudējot cilvēkus, divam aplenktām Kleista tanku divīzijām nācās sisties cauri aplenkumam. Vermahta kareivji atstāja ap 100 tankiem, mīnmetējus un ap 2 000 mašīnu.
Runāt par tālāko virzību jau nevarēja, sarkanarmieši aplenca 6. armiju Stalingradā un padomju tanki sāka savu virzību uz pilsētas Rostov-na-Donu pusi. Ja Kleists nesāktu atkāpties, tad visa Armijas grupa A varētu būt aplenkta un pilnīgi iznīcināta. 1. tanku armija atkapās caur Rostovu-na-Donu, bet 17. armija caur Krimu. Un tieši katastrofa ar 6. Paulusa armiju zem Stalingradas izglāba Kleistu. Jo visas lidmašīnas Hitlers atdeva Kleistam. Vācieši nostiprināja savas pozīcijas uz Kubanas placdarma, tas neļāva padomju flotam brīvi kustēties.
1943. gadā, kad uz visas frontes bija klusums un visi gaidīja cīņu Kurskas katlā, Kubānas placdarmā pilnā sparā risinajās smagas cīņas. Gaisā notika lielas kaujas, kur no katras puses piedalījās no 30 līdz 50 lidmašīnu. Viršinis deva pavēli, lai neviens vācu bumbvedējs nesasniedz frontes līniju un izdomāja jaunu priekš padomju aviācijas taktiku - "brīvās medības".
Neskatoties uz to, ka no Vilku migas bija pavēle turēt Kubanas placdarmu pēc iespējas ilgāk, drīzumā sarkanarmieši izmeta desantu vāciešiem flangā caur Novorossijsku. 17. armijai nācās atkāpties uz Krimu. Tādā veidā arī viss gājiens pēc Kaukāza naftu dzīlēm beidzās.


KRIMA


1943. gada februārī padomju virspavelniecība pavēlēja noņemt karogus ar svastiku no Elbrusa un sūtija grupu no 24 cilvēkiem šī uzdevuma izpildīšanai. 17. februarī virs Elbrusa plivoja jau padomju karogs.
Sarkanarmieši pēc uzvaras zem Stalingradas turpināja savu uzbrukumu un drīzumā izolēja visu Krimu. Pati pussala no lielās zemes ir atdalīta ar 3 mazām sauszemes pārejām. Viena no tādām ir Perekopa pāreja, kuras platums ir tikai 14 km. Ja padomju tanki spētu iziet cauri aizsardzības līnijai, tādā šaurā vietā tiem nebūtu vietas manevriem un tanki priekš vācu gaubicām būtu kā uz plaukstas.
Hitleram bija ļoti svarīgi noturēt Krimu, jo no šīs pussalas padomju bumbvedēji spēs bombardēt Rumīnijas naftas atradnes un iespaidos uz Turcijas pozīcijām, kas pārtrauks hroma rūdas pārvešanu uz Vāciju.
10. aprīlī padomju tanki jau atbrīvoja Odesu. Un tagad zaudējuma gadījumā Krimā, vācu kareivjiem vairs nebūs kur atkapties. 10 dienas pirms šī notikuma Kleistu nomainīja Šurners. Šurners ieradās uz Krimu un nomierināja Hitleru, ka tur viss ir pilnā kārtībā un Krimu var aizstāvēt vēl ļoti ilgu laiku.
8. aprīlī Perekopā un pie Kerčas sarkanās armijas smagās 280 mm gaubicas atklāja uguni pa vācu pozīcijām. Pēc trāpījuma ar 200 kg smagiem lādiņiem gaisā uzgāja viens aizsardzības punkts pēc otra. Drīzumā virs padomju pozīcijām parādījās silueti padomju formā un atskanēja kliedzieni "Urā!". Vācijas kareivji strauji ieņēma savas pozīcijas, izlecot no paslēpņiem. Atklājot uguni vācieši nodeva savas pozīcijas un padomju lielgabali spēja bez grūtībām iznīcinat tās. Šie silueti bija tikai lelles pilnas ar sienu, padomju uniformā un kiveri galvā. Tālāk, kad vācieši palika praktiski bez lielgabaliem un lauka parādījās T-34. Daudzi no šiem tankiem izmeta garu uguns liesmu. Tas bija ugunsmetāmās versijas tanku T-34.
Daži tanki apstajās uzbraucot uz mīnām, bet tas jau nespēja noturēt sarkanarmiešu uzbrukumu. Paralēli pie Perekokpa izsēdās padomju desants uz gumijas laivām un vācu aizsardzība sāku brukt. Vācieši sāka ātru atkāpšanos no Kerča un Perekopa uz Sevastopoļa pusi.
Hitlers cerēja aizstāvēt Sevastopoli tip pat ilgi, kā 1942. gadā sarkanarmieši. Kopā ar padomju uzbrukumu sākās arī evakuācija no Krimas Vermahta kareivjus caur jūru. Padomju flote, mēģinot apstādināt evakuāciju, zaudēja pārāk daudz kuģu un zemūnens laivu, tādēļ virspavelniecība aizliedza kuģiem stāties tālākās cīņās. Uzdevums neļaut vāciešiem izvest kareivjus no Krimas gulās uz aviācijas pleciem. Uz to laiku padomju piloti jau bija prasmīgi meistari "Topmaču bombardēšanā". 


Uzziņa: Topmačutu bombardēšana ir aviācija paņēmies kuģu gremdēšanai. Piķējošais bumbvedējs lido uz maza augstuma, ap 20 m un mazā attālumā nomet bubmu, kura rikošetā no ūdens virsmas atlecot ietraucas kuģī. No piķējuma lidmašīna paceļa tieši virs kuģa mačtām, kadēļ arī saņēma tādu nosaukumu.


Tāds paņēmiens neļāva kuģiem griežot stūri izvairīties no torpēdām, jo bumba sasniedza mērķi dažās sekundēs. Kā arī padomju aviācijai trūka dārgo torpēdu, bet parasto bumbu bija daudz. Labākās lidmašīnas tādam merkim bija A20 "Boston". Bet ar šo uzdevumu labi spēcja tikt galā arī padomju lidmašīnas La-5, Il-2 un Il-4.
1944. gadā pēc 1,5 h ilgas artilērijas sagataves sākās Sevastopala šturms. Negaidīts un ātrs uzbrukums pacela paniku starp vācu kareivjiem. Un kuģi, kuri izbrauca no Konstantes nezināja, ka padomju spēki jau stāv Sevastopola buhtā. Vācija zaudēja ap 15 kuģiem.
10. maijā vēlu vakarā pie Sevastopola piepeldēja jaunākie Vācijas kuģi "Totilja" un "Teja". Bet pilsetā viņu veltīgi gaidīja 9 000 kareivju. Kuģi piestāja 2 km pirms pilsetas un uz tiem pacēlās tikai kareivji, kuri patvaļīgi pameta savas pozīcijas. Drīzumā gaisā parādījās padomju lidmašīnas, "Totiljā" trāpija uzreiz 3 bumbas, kuras svēra 100 kg. Totilja nogrima, bet Teja nonēma enkurus un pilnā gaitā mēģināja izbēgt "totiljas" likteni, bet padomju uzbrukumlidmašīnas Il-2 ātri panāca kuģi un nometot savu nāvīgo kravu bojāja stūri, atstājot kuģi dreifot jūrā. Punktu "Tejas" liktenī pielika 6 amerikāņu ražotie bumbvedēji A20 "Boston". Divi trapijumi vaterlīnijas līmenī neatstāja vācu kuģim nekādu izdevību.
Uz sauszemes vācu artilēristi uzspridzināja savus lielgabalus un pēdējo diennakti cīnijās tikai ar strelnieku ieročiem. Paliekot bez artilērijas, vācu kareivji vairs nespēja ilgi pretoties. 1944. gada 12. maijā 8:00 no rīta, vācu armijas pārpalikumi kopā ar atstātajiem komandieriem padevās gūstā.
17. Vācijas armija tika pilnīgi sagrauta. Bojā gājušo skaits sasniedza 70 000 cilvēku, tolaik padomju zaudējumi bija 18 000. Pēc cīņām pa Krimas pussalu lielāko daļu padomju aviācijas pārveda uz Baltkrieviju, kur tā piedalījās cīņā par Eiropu.

Laboja mad, labots 6x