Operācijas "Blau", "Urāns" un "Gredzens". (3. daļa)

Pilsēta dega un tika iznīcināta līdz pamatiem, bet nekrita Trešā reiha rokās. Ar tādiem virsrakstiem bija pilnas avīzes 1943. gadā. 

 

Agri no rīta, 19. jūnijā 1942. gadā vācu izlūklidmašīna „Shtorh” bez skaņas tuvojās zemei. Vēlāk, kad vācieši ieņēma šīs, padomju karaspēka, pozīcijas, viņi atrada tikai vienu caurumu lidamašīnas benzīna tvertnē. Pats pilots tika nogalināts un nepaspēja sadedzināt portfeli ar slepeniem dokumentiem. Majoru sauca Raihels, viņš bija 23. vācu tanku divīzijas virspavelnieks un veda uz štābu mapīti ar nosaukumu „Blau”.

Tā bija operācija, kurai vajadzētu piepildīt Hitlera sapni – atņemt krieviem „kara asinis” – naftu. Šie dokumenti atklāja nepilnīgi visu operāciju un varēja pat būt vācu fabrikēta disinformācija. Staļins uzmetot aci uz dokumentiem novērtēja tos ļoti piesardzīgi.

Uzziņa: Plānā „Blau” ietilpa, sadalīt armiju „Dienvidi” divās daļās, A un B. Daļa A gāja uz Kaukāzu, lai ieņemtu naftas ieguves vietas, bet daļa B piesedza no ziemeļiem, lai Padomju Savienība nevarētu aizsūtit uz Kaukāzu savas divīzijas.

(Attēlos ar sarkanu krāsu ir parādīti sarkanās armijas spēki, bet ar zilu krāsu Vācijas speki. Tā tas būs arī citās kartēs)

28. jūnijā vācu spēki traucās uz vairākām Krievijas pilsētām, toskait arī Staļingradu.

Nepietiekami nostiprinātas sarkanās armijas pozīcija viegli padevās vācu tanku divīzijām. Daudzi padomju karavīri bēga un padevās gūstā, no gūsteķņiem daudzi kļuva par hivi.

Uzziņa: Hivi bija gūstā padevušies karavīri vai civiliedzīvotāji, kuri gribēja palīdzēt fašistiskai Vācijai. Parasti viņi pildīja sanitāru vai pavāru lomu, bet ar pieaugušiem karaspēku zaudējumiem, vācieši sāka iesaistīt hivijus kaujās kā kājniekus un šoferus.

Te arī iznāca slavenais 227. Staļina likums „Ne soli atpakaļ”. Izveidoja speciālus karavīru daļas (krievu. заград-отряд), kurām bija tiesības šaut pa savējiem, ja tie paši pēc sava prāta atkāpjas. To uzdevums bija atgriest bēgļus karalaukā.

Apmēram 650 karavīru uz 56 000 kājnieku. Daudzi padomju karavīri atbalstīja tādu likumu, uzskatos, ka to vajadzēja izdod agrāk, un sarkanā armija neatkāptos no ziemas frontes tik tālu sava valstī. Citi uzskatīja, ka tas karu neizmainīs. Savējos šava nost ļoti reti, biežāk atgrieza kaujas laukā, retāk štrafbatos.

Uzziņa: Štrafbat (krievu штафбат) soda bataljons. Cietumnieki, arestēti par dažādiem noziegumiem, piesaistīti karadarbībai. Viņus parasti sūtija pašā elles ugunī bez šaujamierociem, tikai ar lāpstiņām, nažiem un nūjām. Sakot:”Ar savām asinīm izpirksiet savu vainu”. Tā tas arī bija, ja štrafbats izpilda savu uzdevumi, tad tos cietumniekus atbrīvoja un pieskaitīja pie armijas.

Bet, lai apstādinātu vācu spēkus tikai šo speciālu daļu nepietika. Vajadzēja arī jau uzkrātos rezervus. Karavīrus sabāza vagonos un veda uz Staļingradu. Arī 6. vācu armijas virspavelnieks Fredrihs Pauls bija neapmierināts.

Uzziņa: Fredrihs Pauls vācu ģenerālis,  no 1935. gada ieņēma amatus štābā. Viens no „Barbarosa” un kara vešanu pret PSRS izgudrotājiem. Piemīta tīrības mānija, pat sīvākājās kaujās mainīja apakšveļu vairākas reizes dienā.

Vācu armijā ietilpa 270 000 karavīri, 3 400 artilērijas vienības, 350 tanki un 1100 lidmašīnas. Tai pretī stāvēja Stalingrades fronte ar 300 000 cilvekiem, 5 500 artilērijas, 230 tanku un 1 000 lidmašīnu. Niecīgs karavīru skaita pārsvars neko nedeva, jo fronti nācās izstiept uz 500km platumā. Tolaik Paulus savaca savus spēkus kulakā un trieca vienā vietā.

Pie tam aimugurē bija 25m augsts krasts, kurš atgrieza atkāpšanās ceļu. Padomju karavīriem palika tikai cīnīties vai mirt. Vācu uzbrukums sākās 17. jūlijā. Vācieši cerēja uz ātru uzvaru, bet kaujas ieilga uz mēnesi. Sarkanās armijas nesagraušana lika vāciešiem aizdomāties, jo, ja Staļingrads paliks krieviem, tad armijas daļa A var tik ielnekta. Paulusa spēkus pamanāmi nostiprināja, aizsūtos papildus tanku divīzijas. Vermhta spēki pēc divam nedēļām pārāva aizsardzības līniju. Sarkanai armijai nācās atkāpties uz orto upes Donas pusi. Vāciešiem palika tikai tikt pāri upei. No Staļingradas viņus atdalīja, nieka, 60km. Gota taku divīzijas traucās uz Staļingradu no dienvidiem. Vienīgais, kas viņam stāvēja priekšā bija dienvidaustrumu fronte, kuru komandēja Andrejs Eromenko. Mazā pilsētiņā Abganerovo krievu karaspeks satika Gotu ar Katušu zalpi.

Uzziņa: Katuša, jeb Staļina ērģeles. Tā bija kravas mašīna pie kuras bija piestiprinātas sliedes. Šīs sliedes pildija stobra lomu, pa tām laidās reaktīvas raķetes. Vienā tādā Katušā varēja ielīst no 12 lidz 48 raķetēm. Vārds Katuša bija radies par godu dziesmai „Katuša”.


Katušas apstādināja vācu tankus, bet Eromenko paaugstināja un viņš sāka komandēt pār visu Staļingrades fronti. Bet vācieši jau uz laivam peldēja pāri Donai uz Staļingradas pusi. Staļingradas aizstāvji satika viņusa ar uguni, bet vācu karavīriem izdevās iekarot nelielu zemes pleķīti piekrastē. Jau pēc dienas vācu takni bija pie pašas Staļingradas.

Uzziņa: Staļingrads bijušais Caricins, bija viena no zaļākājām un skaistākājām pirmskara PSRS pilsētām. Pilsētas infrostruktūras attīstība pievilināja daudzus jauniešus. 30. gadu laikā pilsētas iedzīvotāju skaits pieauga no 85 000 līdz 450 000 cilvēku.

Bija skaidra, saulaina diena, kad pilsēta atskanēja pretgaisa aizsardzības sirēnas. Sākās lielākais pasaulē aviācijas uzbrukums. Debesis krāsu no gaiši zilas nomainīja uz melnu. Jau pirmajā diena tika iznīcināti 80% no pilsētas ēkām. Izkaltēta, zem augusta saules, pilsēta uzliesmoja kā sērkociņš. Tajā dienā Staļingradā šo pasauli atstāja 40 000 civiliedzīvotāju.

Likās, ka pilsēta ir ieņemta, bet te no flangiem uz vācu spēkiem metās virsū Staļingrades frontes spēki. Kā arī pārmestās no ziemeļiem tanku divīzijas. Staļingradā ieradās arī pats G. Žukovs. Pilsēta palika pusaplenkta, armijas, kuras aizstāvēja to kreisajā Donas pusē saņēma munīciju un pārtiku no Stalingrades, bet ziemeļos atradās galvenie Stalingrades frontes speki. Arī vācu armija tika līdz puseis aplenkta.

Kļuva skaidrs, ka kāmēr Stalingradas aizstāvji saņems pārtiku un munīciju, viņi neatstās pat pilsētas drupas. Kaut gan pirmsākuma plāns neparedzēja pilsētas ieņemšanu, vermahtam nācās to steidzīgi korektēt. Vācījā Staļingradas ieņemšanu redzēja kā pāris dienu darba. Bet uz „Vilku migu” atlidojušais Paulus atveda napmierinošu informāciju. Viņa 6. armija bija jau ne tā, kāda bija vasarā. Paulus Hitleram prasīja vēl papildus 3 divīzijas.

Svaigiem vācu spēkiem pretī stāvēja 62. armija, kuras karavīru skaits kritās 6 reizes, un tikai ap 50 tankiem. Pāris desmitus tankus, kuri tika bojāti, bet varēja šaut, ieraka zemē, padarot tos par nekustīgiem apšaudes punktiem. Noturēt pilsētu tikai ar šiem spēkiem nebija iepējams un 9. septembrī uz turieni sūtija jaunu strelnieku divīziju. Jau pēc trīm dienām vācu karaspēks uzbruka un atrada padomju armijas vājo vietu. Tieši pilsētas centrā. Tur 112. strelnieku divīzija savos pulkos skaitīja tikai ap simts cilvēku dzīvos palikušo no 2 000, bet artilērija sastāvēja no vienas gaubicas un viena mazā lielgabala. Vācieši ātri pārāvās līdz upei Volga un gribēja jau no flanga triek uz upes ceļiem.

Ja viņiem tas izdotos, Staļingradas liktenis izšķirtos tajā pašā dienā. Krieviem bija vēl nelieli spēki, bet citā upes krastā. Lai dotu iespēju tiem tikt kaujas laukā, kreisajā krastā palikušie meta visus savus spēkus. Visi oficieri bija kopā ar savām daļām. Visi, kas spēja turēt ieročusgāja uz priekšējām pozīcijām.. Karavīrus uz kājām turēja nevis bailes, bet apziņa, ka ceļa atpakaļ nav. Vāciešiem izdevās iekaot Staļingradas dienvidus un izolēt 62. no 64. sarkanās armijas. Lielā ēka Elvators, kuru ieņēma vācieši, tika uzskatīts par lielu sasniegumu. Un Paulus pats izgatavoja speciālas uzšuves uz formastērpiem ar Elvatoru fonā. Bet kā rādīja tālākās darbības, ar uzvaras uzšuvēm Paulus pasateidzās.

Naktī krievu karaspēks sāka virzīties pāri upei. Karavīriem iedeva jaunus ieročus, vairāk piemērotus pilsētas kaujām. Veco šauteņu vietā karavīri dabūja automātus un prettanku šautenes, kā arī ļoti daudz granātu. Pamanījuši, peldošu pie viņiem desantu, vācieši atklāja uguni. Grima laivas un cilvēki, bet tie kuri tika līdz krastam uzreiz metās kaujā. Drīz vien apšaudes pārvērtās tūvcīņās. Šajā uzbrukumā sarkangvardieši iekaroja dzirnavas numur 4, tātā veidā piesedzot visus ceļus pāri upei. Vēlāk izdevās arī ieņemt dzelzceļu staciju, bet ap 19. septembri ieņēma arī Mamajeva Kurganu.

Tajā pašā dienā sarkanā armija uznesa pamatīgi triecienu no ziemeļiem, vāciešiem izdevās to apstādināt, bet viņu spēki bija jau gandrīz izsīkuši un aisūtīt papildinājumus daļām, kuras šturmēja pilsētu jau nebija iespējams. Nākamās divās nedēļās apšaudes un bombardēšana pilsētā neapstājās.

Iznīcinot Staļingradu vācieši paši sev sagādāja problēmas. Tanki, uz kuriem balstījās visa viņu taktika, viekārši nevarēja tik pāri māju drupām. No visiem stūriem uz tankiem un kajniekiem lidoja granātas un pudeles ar aizdedzinošu vielu. Arī bombardētajiem bija grūti starp drupām atrast oriantieri. Parasti vācu bombardieri savu kravu izmeta vairāku simtu metru gara līnijā. Bet kad padomju virspavelniecība pavēlēja saviem karavīriem, bombardēšanas laikā, pietuvoties ienaidniekam 10-30m attāluma, vācu lidmašīnas bieži apbēra arī savējos ar spridzekļiem.

Pilsētas māju augštāvos sēdēja sarkānas armijas artilērijas uzvedēji/tēmētāji. Viņi, pamanot ienaidnieka spēku uzkrāšanās vietu, ziņoja artilērijai, kura atradās citā krasta, tur tā bija vairāk pasargāda no aviācijas uzlidojumiem, atklāt uguni.

Arī snaiperi sāka spēlēt svarīgu lomu. Pa pilsētu varēja pārvietoties tikai rāpus. Krievi sākā formatēt šturmu grupas. Vāciešiem tādas vienības, jau, pastāvēja kopš kara sākuma.

Uzziņa: Šturmu grupa sastāvēja no 20-30 pieredzējošu kaujinieku, kurus apbruņoja ar automātiem, nažiem, asi uzasinātām sapieru lāpstiņām un lielu granātu skaitu. Grupai devās arī viegls prettanku lielgabals, retāk tanks, prettanku šautenes un ugunsmetēji.

Viņu uzdevumi bija ieņemt un noturēt ēkas. Taktika, kuru izmantoja izskatijās apmeram, tā:

  1. Ar lielgabalu sienā izšāva caurumu mājas sienā.
  2. Tur meta pāris granātu un kaujinieki metās iekšā.
  3. Pagrabus izdedzināja ar ugunsmetējiem un granātām.
  4. Pirms ielauzties kādā istabā, tur lidoja iekšā granāta, tad laidās ložu rinda un tikai tad pats karavīrs.

Dažkārt mājas atgādināja slāņu kūku, pirmais stāvs bija ieņemts ar sarkano armiju, otais ar vācu un trešais atkal ar sarkano. Tūvcīņas kļuva par ikdieņišķu lietu, bet vācieši vienmēr centās no tām izvairīties. Uzasinātās krievu lāpstiņas ieviesa vācu karavīros bailes, pie tam krievu desantnieki šādam cīņas veidam bija labāk apmācīti.

27. septembri sarkanā armija, ar leitinantu Pavlovu priekšā, ieņēma māju no kuras varēja apšaudīt gan uz ziemeļiem, gan uz dienvidiem, gan uz austrumiem, gan uz rietumiem visus. Kad vācieši saprata ko ir zaudejuši, viņi meta lielus spēkus, lai atgūtu ēku, taču nesekmīgi.

Māju nosauca par Pavlova māju, tā to atzīmēja artileristi savās kartēs. Pie tās zem zemes izraka tuneļus no dzirnavām un blakus atradušas mājas. Sienās izveidoja speciālus lodziņus no kuriem varēja ērti apšaudīt ienaidnieku, mājas apkārtni aizmīnēja.

Kareivji ātri iemīlēja šo pozīciju, dzīvokļos pat atrada pocifonu un vienu plāti. Starp kaujām virs mājas skanēja mūzika. Bet vāciešu uzbrukumi tikai pieņēmās spēkos un drīz viņiem izdevās sadalīt 62. armiju divās daļās. Jau gandrīz ne viens neticēja, ka izdosies noturēt Staļingradu. Aizturēt vācu uzbrukumu palīdzēja Katušu zalpe. Un 138. padomju divizījas uzbrukus uz Barikāžu rupnīcu apturēja vāciešus.

No laikraksta BBC uz oktobri 1942. gada. Staļingrads ir aprijis Hitlera armijas. Polija tika iekarota 28 dienu laikā, pa 28 dienām Staļingradā, vāciešiem izdevās iekarot tikai pāris ēku. Francija krita 38 dienu laikā, 38 dienu laikā Stalingradā, vāciešiem izdevās pāriet pāri ielai.

Vācieši karadarbību pilsētā sauca par „žurku kariem”. Te nevarēja paļauties uz tehnikas pārsvaru, te kareivis stāvēja pretī kareivim attālumā 10-20m. Te uzvarēja tas, kurš bija ļaunāks un prātīgāks, tas, kuram bija vairāk gribasspeka un vīrišķīguma, tas, kurš bija stiprāks garīgi. Ap oktobra beigām krievu karavīri pamanīja, ka vācieši pārstāja skūties un mazgāties. Bet lielakā daļa karavīru bija ar utīm. Līdz Staļingradai utis bija liels retums vācu armijā. Cīnīties ar parazītiem, gūstekņus, mācīja krievu karavīri, apģērbu ieraka zemē un atstaja tikai vienu piedurkni virs tās. Kad utis izlīda augšā, tās nodedzināja. Turpretī sarkanā armijā, būt neskūtam un netīram sāka skaitīties par sliktu ieradumu. Katru sesdienu karavīri gāja pirtī pie Volgas krastiem un dabūja jaunu apģērba komplektu. Te, pie upes, starp ierakumiem un blindāžām kareivji zināja, kur var salabot pulksteni un zābakus, kur apmainīt labu nazi vai munštuku. Tieši te, parādījās slavenā frontes tradīcija, viens karavīrs varēja pienākt pie otra, pieskarties ar vienu roku pie savas kabatas, bet ar otru roku pie cita karavīra kabatas. Un piebilst: „Apmaināmies neskatoties”. Ateikties nevarēja. Tādā veidā izsmēķis mainījās pret sudrabotu portsigāru, škiltavas pret pistoli, jo kad karavīrs jebkurā brīdī varēja zaudēt dzīvību, mantu cenas kritās līdz nullei. Drīzumā Volga sasala un munīciju ar kraukšķiem varēja pārsūtīt tikai pa gaisu. Parašūtu pietrūka un kravu bieži meta no maza augstuma, bet vodku vienmēr saudzīgi nolaida, piesejot pie lidmašīnas spārniem ar viegli atraisamu mezglu, kliedzot: „Ivan, saņem dārgumu!”.

Vaciešiem likās, ka frontes līnija no Baltijas līdz Kaukāzam ir nepāraujama un tāpec vācieši uz ziemeļiem no Stalingradas ļāva ieņemt pozicijas sabiedrotiem, itāļiem, ungāriem un rumāņiem. Uzskatot, ka pat ja krieviem izdosies uzlauzt šajā vietā aizsardzību nekādas krīzes nebūs, jo krieviem nav pietiekami daudz spēku, lai uzsāktu uzbrukumu.

Bet Padomju armija gatavoja lielu uzbrukumu, pilnīgai 6. armijas iznīcināšanai. No sākuma viena armijas daļa uzbruks pilsētiņai Kalača no ziemeļiem, tad otra daļa no dienvidiem, ielencot vācu armiju. Operāciju nosauca par „Urānu”.

Karavīru kopskaits bija vienlīdzīgs un viss bija atkarīgs no komandieru un karavīru meistarības. Bet nepatikšanas sākās vēl pirms pirmām artilērijas zalpēm. Laika apstākļi neļāva aviācijai celties gaisā. Bet novembrī sākās uzbrukums, jo atlikt to jau nevarēja. Tanku divīzijas jau tika pārmestas pāri Donai un paslēp tās stepēs no vāciešiem nebija iespējams, bet gaidīt kāmērs vētras un sniegs rimsies nozīmēja atklāt sevi pirms uzbrukuma. Agri no rīta 19. novembrī 8:50 atskanēja artilērijas šāvieni un beidzas ar  Katušu zalpi . Apšaude vedās gadrīz pilnigā aklumā, bet rumāņu aizsardzības līnija sabruka jau pēc pirmā tanku uzbrukuma. Pretuzbrukumu centās uznest 48. vācu tanku divīzija. Pie Usk Medvedists notika liela tanku kauja, kura ilga vairāk par diennakti. Tajā kaujā vācu tanku divīzija tika pilnīgi iznīcināta. 48. divīzijai bija arī rezerves, bet tās kaujās nespēja piedalīties, jo satikās ar kuriozu atgadījumu, tanku elektroniku pārgrauza žurkas. Ap 150 tanku vienkārši stāvēja atklātā lauka bez kustības. Pēc diennakts sākās uzbrukums no dienvidiem, kur rumāņu aizsardzība sabruka jau pirmajās kauju stundās. Abas armijas atdalīja vēl liela gabals. Nebija oriantieru sliktu laikapstāklu dēļ, bet iepriekš vācu ieņemtās apdzīvotās vietās visi cilvēki tika iznīcināti, nebija kam rādīt ceļu. Armijas atpalika vai izrāvās uz priekšu.Tā pie tilta, pilsēta Kalača, pienāca 2 motokājnieku daļas, 5 tankiem un viena bruņmašīna. Vācieši nespēja iedomāties, ka tik tālu no frontes līnijas var but ienaidnieka tanki. Krievi ar ieslēgtam gaismām pārbrauca pāri tiltam, kad vāciešiem pieleca, kas notiek, bija jau par vēlu tilta spridzinašanai vai ienaidnieka apstādināšanai ar apšaudi.

Ieņemot tiltu, Padomju Savienības armijas ātri uzkrāja spēkus un jau uz ceturto dienu pēc operācijas sākuma 6. vācu armija tika pilnīgi ielenkta. Pats ielekšanas fakts vēl nenozīmēja armijas iznīcināšanu, panikas starp vāciešiem nebija. Hitlers mierinaja karavīrus, ka sūtīs viņiem visu nepieciešamo un izdarīs visu, lai savlaicīgi noņemtu blokādi. Vācu armija no rietumiem uznesa pirmo triecinu, lai atbrivotu 6. armiju un uzlauza priekšējo aizsardzības līniju, sagrāvot tur esošas sarkanās armijas daļas. Ceļa pie 6. armijas tanku divīzijās stājas tikai izkliedētie spēki, kuri nespeja apturēt tankus. Apstādināt vācu tankus varēja tikai tā armijas daļas, kuras piedalījās Paulusa armijas aplenkšanā. Ierakoties zemē krievu tanki spēja noturet vāciešus un noturēties līdz palīdzības atnākšanai. Vācu ģenerālis Štults centas piespiest Paulsu mēģināt izlausties, uz ko Pauls atbildeja, ka sāks vākt spēkus. Tanku divīzijas, kuras centās izglabt 6. vācu armija tika sagrautas. Paulusam gandrīz nepalika ceribu izkļūt no aplenkuma.

6. vācu armijas likvidācijas operācija dabuja nosaukumu ”Gredzens”. Vel pirms tās uzsākšanas krievi aizsūtija ultimatumu ar piedāvajumu padoties, Paulus atteicās. Padoties piedāvaja arī kājniekiem, no lidmašīnas U-2 caur skaļruni vīņiem izrunaja ultimatumu, bet no zemes atklājās tikai ložu rindas. Vācieši negribeja padoties, kāds baidījās no Staļina nometnēm, kāds vēl cerēja izkļūt no aplenkuma, kāds vienkārši baidījās nepildīt Hitlera pavēli, cīnīties tālāk. 10. novembrī sākās 6. armijas likvidēšanas operācija. Viņus no rietumiem ar artilerijas apšaudēm dzena tuvak pie Stalingrades. Kad vācieši zaudēja savu pēdējo lidostu, par vietām lidmašīna, burtiski, kāvās. Prom aizlidoja nevis augstāk stāvošais amatā vai bagātākais, bet fiziski stiprākais. Palikušie karavīri slēpās un līda ārā no slēpņiem tikai, kad virs galvām lidoja lidmašīnas nometot produktus. Viņi vairs nedomāja par karošanu, tikai par ēdienu.

24. janvārī Paulus prasīja Hitlram atļauju uz kapitulāciju, dzīvos palikušo karavīru blābšanai. Uz ko saņēmas noraidījumu.

31. janvāri Paulus padevas gūstā, vēlāk arī karaspēka pārpalikumi.

Uzziņa: Pēc operācijas „Gredzens” gustā tika: 91 000 karavīru, 6 000 lielgabalu, 1 500 tanku un 80 000 kravas mašīnu un motociklu.

Pēc tādas sagrāves, Vācijā tika pasludinātas trīs traura dienas. Bet armijas daļai A nācās atkāpties no Kaukāza, līdz naftai Hitlers netika. Krievi ieņēma Kursku un jau pēc mēneša, abas puses, sagaidīja nākama smagā cīņa.

Operācija "Barbarosa" (1. daļa)

Kaujas par Maskavu. (2. daļa)

/Informācija ņemta no PBK dokumentālās filmas, veltītas 9. maijam, arī visi ekrāšāviņi ir no turienes./

Laboja Whisper, labots 5x