Kaujas par Maskavu

2. daļa no notikumiem austrumu frontē.

22. junija uzsaktā kompaņa pret PSRS nonāca līdz tas galvaspilsētai. 

Septembrī 1941. gadā Maskava maz atgādināja košu un dzīvības pilnu gavaspilsētu. Pretgaisa zenītes vērstas uz debesīm, pelēki airostati uz tērauda trosēm karājās virs Maskavas. Barikādes un prettanku-eži uz ielām. Logi aizlīmēti ar papīru strēmelēm, kas draudoši trīc bombardēšanas laikā. Bet naktīs tā atgādinājā spoku pilsētu, ne vienā logā nedega gaisma. „Gaisma logā, palīgs ienaidniekam” bija viens to dienu no likumiem. Maskaviešus par to brīdināja plakāti no PGA (krievu, ПВО). Visa pilsēta gatavojās aizstāvēšanai.

Maskava gatavojas karam

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tolaik Stalingrads vēl bija tālu no frontes līnijas. Tikai pārsejas uz ievainotiem karavīriem atgādināja par karu, kas risinājās, kaut kur ļoti tālu. Bet ražotnēs kausējās metāls un poligonos ritēja izmēginājumi, praktika. Pirmajās dienās sarkanā armija nesa lielus zaudējumus tanku rindās, tieši ekipāžu nesagatavotības dēļ. Bet tādā ceļā tika gūta pieredze. Tagad ekipāža apmācīas tieši fabrikās un tankisti burtiski sekoja sava tanka izgatavošanai. Ja agrāk pat nelieli defekti noveda līdz tam, ka tanku vienkārši atstāja ceļa malā, tad tagad ekipāža varējā salabot savu tanku kaujas laukā.

Mihails Katukovs bija vienas tanku brigādes komandieris. Savu karjeru sāka 21. tanku divīzījā, apmācīja jauniņos uz vēcām mašīnām. 1941. gadā spēja izvest savus cilvēkus no apriņkojuma. Viņš bija viens no pirmajiem cilvēkiem, kurš izdomāja un izstrādāja slazdu taktiku. 23. septembrī Katukovs kopā ar savu 4. tanku divīziju uz vilcieniem pārvietojās uz Maskavu, aizsargāt savu galvaspilsētu.

Maskava jau sajūta kara elpu. Pirmais vācu uzlidojums Maskavai noritēja tieši pēc mēneša kopš kara sākuma, 22 jūlijā.

Vācu pilotiem bija dota instrukcija: Jūs bombardējā Franciju, Poliju un Lielbritāniju. Te būs vēl vieglāk, ja krieviem pat ir zenītes, tad ļoti maz. Kā arī viņiem nav daudz prožektoru un airostatu. Bet nakts aviācijas vispār nav.

Pretgaisa lielgabali Maskava 1941. gads

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Bet drīzvien no šīm ilūzijām nepalika pēdu. Debesis virs Maskavas aizstāvēja tūkstošiem, dažādu kolibru, lielgabali. Nakts iznīcinātāji trieca no visām pusēm spilgtā prožektoru gaismā. Airostatus cēla gaisā uz 2500m un 4000m no zemes. Tas bija daudz augstāk nekā debesīs virs Londonas. Dēļ riska sadurties ar tērauda trosēm vācu bombardieriem nācās celties lielos augstumos. Tas, protams, samazināja precīzitāti.

Bet bombas sasniedza savus mērķus. Dega vagoni Minskas stancijā, telefonsakaru stancijas un noliktavas. Kremļa teritorijā nokrita, 6 aizdedzinošās un viena fugasa bomba, ar svaru 250 kg. Tā pārsita Pils griestus un griestus Georgavkā zālē, bet neuzsprāga. Nakti no 11. uz 12. augustu pie Nikitskiem vārtiem nokrita bomba, ar svaru 1000 kg, pēc sprādziena atstājot bedri 12m dziļumā un 32m diametrā. Bet septembrī uzlidojumi parstajās, jo Vācijas zaudējumi bija pārāk lieli, bet sevišķu rezultātu nebija.

Uzziņa. Pa visiem kara gadiem uz Maskavu bija organizēti 134 aviācijas uzlidojumi. Tika nomestas 1526 fugasa un 45 000 aizdedzinošās bombas. Lielākais aviouzbrukums bija 1941. gada 29. oktobrī. Piedalījās virs 300 lidmašīnu no vāciešu puses. Tika bojāts Lielais teātris, Maskavas Institūts un viens no ēku korpusiem uz Vecā laukuma. Tajā dienā neatgriezās 47 Vācijas bombvedēji.

Pēc plāna „Barbarosa” Maskavaj vajadzēja krist jau pēc 3 mēnešiem. Taču kaujas par Smolenksu aizturēja vermahtu uz diviem mēnešiem. Vēlāk sekoja kaujas par Ļeņingradu un Kijevu. Atjaunināt uzbrukumu uz Maskavu izdevās tikai 30. septembrī.

Padomju virspavenieki domāja kā vācieši uzbruks pa šoseju Smolensk-Vjazma, tur arī izvietoja galvenos spēkus, kurus komandēja Konstantīns Rokosovskis. Bet vācieši, kuri mīlēja uzbrukt pa lielām magestrālēm, izmainīja taktiku. PSRS galvaspilsētai vajadzēja uzbrukt armiju grupējumam „Centrs”. Tai palīga, slēpus, pārmeta no Ļeņingrada blokādes Eriha Ģopnera 4. tanku divīziju . Lai to paveiktu vācieši pie Ļeņingradas atstāja tikai radistu.

Uzziņa. Katram radistam ir savs morzas ābeces „rokraksts”.  Pieredzējuši radisti viegli atpazina cits cita ziņojumus. Vienādu „rokrakstu” nevar būt, kā vienādu pirkstu nospiedumu.

Pārtverot radiogrammas, padomju spēki domāja, ka pie Ļeningradas atrodas ari Ģopnera spēki. Bet tur palika tikai rācija un radists. Pimo reizi vienā virzienā devās uzreiz trīs tanku grupas. Zem komandējuma Hermana Hotha, kuru oktobrī nomainīja H. Reingarts, Erika Gopnera un Heinza Duderiana.

Pēc vāciešu plāna, ātrs un masīvs uzbrukums likvidēs visus spekus, kuri aizstāv Maskavu. Oprāciju nosauca par „Taifūnu”. Pirmais trieciens bija vērsts uz Brjansku, pēc pāris dienām fašistu spēki ieņēma Orlovu un devās uz Tulu. Lai aizturētu Guderiānu Padomju Savienības virspavelniecība pieņēma neparastu lēmumu. Savā teritorijā, Orlovā, kur, praktiski, nebija karavīru izmest desantu. Uz tukšiem airodromiem nosēdās gaisa „pilis” TB-3 un LI-2. Vācieši atklāja uguni un daudzām lidmašīnām nācās nosēsties citos airodromos, bet 6 000 karavīru un tehniku izdevās izsēdināt. Pārgriežot ceļu Orolv-Mcemsk, desantnieki iesaistījās kaujā ar iekarotājiem. Drīzumā tiem palīgā piegāja jauni tanki T-34 no Stalingradas ar Katukovu priekšgala.

Sarkanās armijas pašpārvietošanas prettanku lielgabals 1941. gads

 

Uzziņa. Tanku brigādas nomainīja mehanizētus korpusus. Mehanizetos korpusos ietilpa 36 000 kājnieku un 1031 tanks un cita tehnika. Vadīt tādu massu bija pagrūti. Brigādēs ietilpa tikai 3 000 kājnieku un 91 tanku un artilēriju un izrādījās daudz mobilizētāki.

Tieši šeit pirmoreiz izmēgināja tanku slazdu taktiku. Taktikas doma bija tāda, sagatavot slēpņus tankiem, tā lai kaujas laika tankisti varētu to viegli mainīt. Kā arī izgatavojās viltus slēptuves, kuru iznicināšanai pretinieks izmantoja lodes un galvenais laiku. Redenī T-34 lielgabali mierīgi likvidēja jebkuru vācu tanku no 1km attāluma. Šī taktika sevi pilnīgi pierādija un deva laiku sarkanai armijai nostiprināties Tulā. Tādā ceļā apstādinot Guderiāna uzbrukumu. Tankisti, aukstasinigi, pielaida pretinieku nelielā attaluma no sevis, tad iznīcinaja pirmo un pedējo pretinieka tanku, izveidojot aizprostu. Un tad jau pēc kārtas šāva pārējos tankus.

Kāmēr Tulā izsēdinājās krievu desants, Vācija izvirzija savus galvenos spekus un uzbruka Bjazmas rajona, kur viņus vispār nagaidīja. Padomju Savienības aizsardzība te bija pārāk vāja un nespeja apstādināt masīvu tanku triecienu. Pēc pāris dienam pilnam ar kaujām padomju virspavelniecība vēl negribēja ticēt savam zaudējumam.

Tolaik Hitlers jau bija pilnīgi pārliecinats par kara iznakumiem un no tribīnēm teica: Šajā stundā noris jauna grandioza mēroga, operācija, kura likvidēs pretinieku pilnīgi un pavērs pēdējos vārtus Eiropas iekarošanai.

PSRS spēki drapmaršā, tā to sauca kareivji, bēga, atkapās. Saduroties ar vairakas reizes stiprāku ienaidnieku, padomju armija tika izsvaidīta. Dažkārt officiālos dokumentos tika savādas frāzes, piemēram.

No 43. armijas zinojuma: Ļoti zvēruļo aviācija, tā taisi 20-25 uzlidojumus dienā. Dzīvajos palikušiem palika kaut kādi ačumelie.

Uzziņa. Junkers Ju-87 Shtuka pikējošs bombvedējs, viens no simboliem vācu „Zibenskara”. Lidmasīnas izretojās aplī un piķējot meta bombas ar lielu precizitāti. Gadijās, ka pēc tādiem aviouzbrukumiem sauszemes daļām nebija ko darīt.

Kāmēr daļa vācu karaspēka turēja ielektus padomju spēkus Vjazmā, otra daļa virzijās uz priekšu. Tieši viņiem bija lemts pirmiem ielauzties krievu galvaspilsētā. Līdz Maskavai palika tikai 205km. To ceļā stājās desantnieki, kuru bija apbruņoti tikai ar šautenēm un pudelēm ar benzīnu. Viņi aizturēja vācu spēkus pie tilta pāri upei Ugla. No 430 karavīriem, kas tajā dienā karoja, dzīvajos palika tikai 29. Kad desantniekiem palīgā pienāca tanku divīzija uz ceļa staba bija uzraksts „180”. Vāciešiem izdevās izvirzīties uz priekšu tikai pāris desmitu kilometru.

Bet kopumā tā lielā armija kura stāvēja vāciešu priekšā un aizstāvēja Maskavu vairs nespēja pretoties. Tieši tad Staļins pasauca no Ļeņingradas Georgiju Žukovu. Viņš ātri iepazinoties ar situāciju izteica tādu verdiktu: Aizsardzības frontes rietumos praktiski nav. Izveidojās liela tukša vieta, kuru nav ar ko aizpildīt, jo visas rezerves jau ir iesaistītas kaujās. VISI CEĻI UZ MASKAVU, BŪTISKI, IR ATVĒRTI.

Te bija tikai viens ,bet. Tas, ka spēki bija ielenkti pie Vjazmas vēl nenozīmēja, ka tie ir likvidēti. Vācu tanki tureja tos ielenktus un tāpēc nevarēja virzīties uz priekšu. Žukova uzdevums bija apstādināt pāris divīzijas, kuras devās uz Maskavu un par jaunu organizēt visu Maskavas fronti, kāmēr uz to neuzkrita viss armijas grupas „Centrs” spēks. Vienīgais, kas vēl trauceja vāciešiem ieņemt Maskavu bija Mažaiskā aizsardzības līnija. Tā atradās 120 km no Maskavas un izstiepās  250km platumā. Satāvēja no DOTiem un pret taku izrakumiem. Tie bija uzcelti, bet tukši. Žukovam nācās to aizpildīt ar karavīriem, pirmie Mažaiskā gaja Maskavas kursanti. Meta kaujās nākotnes officierus, visā pasaulē, tikai kritiskajos brīžos. Bet situācija zem Maskavas bija jau gandrīz bezcerīga. Ar vieniem kursantiem 250 km garo līniju neaizpildīsi, vajadzēja rezerves. Teoritiski tādi pastāvēja, bet tie bija gandrīz neapmācīti kareivji, kuri labakājā gadījuma spētu ienaidnieku aizturēt tikai uz pāris stundām. Nācās atsaukt, vāktos spēkus, kuri bija domāti Ļeņingradas blokādes pāraušanai.

Pirmajā vācu divīzījām drīzumā nācās nožēlot par savu pirmatklājēju likteni. Borodinas laukā kur 1812. gada krievi jau karoja ar fraņčiem, pozīcijas ieņēma tanku divīzja ar komandieri Palasuhinu priekšgalā. Komandejuma punkts atradās tieši tur pat kur 1812. gadā atradās Kutuzova komandējuma punkts. Vācu tanki brauca pa šoseju Maskava-Minska pa divi tanki kolonnā. Uz viena tilta, kur bija zemiene, krievi izvietoja savu lielgabalu pozīcijas. Sagaidot kāmēr vācu tanki nolaidīsies zemienē, artileristi atklāja uguni. Iznīcinot visu kolonnu. Vācijas armijas sastavā atradās 4 divīzijas ar fraņču brīvprātīgajiem, kuriem vācieši atgādināja par apkaunojošu zaudējumu saja vietā. Fraņči uzreiz metās kaujās, bet tika pilnīgi sagrauti pāris stunžu laikā. Katra diena deva krieviem iespēju no valsts dzīlēm pievest pie Maskavas spēkus. Pa 5 dienām vāciešiem izdevas pietuvoties tikai pār 300m. Nesot milzīgus zaudējumus.

Ivans Makuha, kursants no Maskavas artileristu skolas. Kad DOTā trāpija vācu lielgabalu lodes, mūs gāza zemē ar sprādziena vilvi un apbēra ar betona šķembām. No ausīm un acīm tecēja asinis. Mēs celā mies atkal un atkal keroties pie sava lielgabala.

Līdz 18. oktobrim ar smagām kaujām krievu armija izdevās aizkavēt vāciešus un dot laiku Žukovam nostiprināt fronti.

Vācu ziņa uz štābu. Cīņas ķļuva daudz sīvākas, bet tanku zaudējumi trīskāršojās. Neko tādu nebijām gaidījuši.

Vāciešiem, kuri pirmie pienāca pie Maskavas tagad jau maz, kas skaudēja. Maskava aizstāvējās ar visiem pieejamiem resursiem. Apkārt Maskavai aizmīnēja visus pieejamos ceļus. Lika dinamītus pie tiltiem un cēla aizprostus uz dzelzceļiem. Kopumā tika uzstādīti 150 mīnu lauki. Kā arī taisijās mežu aizprosti, brigādes pa 5-7 cilveki strādājot 50-70m viens no otra zāģēja kokus un gāza tos un ceļiem. Tādā veidā veidojot nepārvaramus šķērsļus tankiem. Kopumā tādu mežu aizprostu platība sasniedza 53 185 hektāru. Bet Vjazmā, aplenktās sarkanās armijas daļas nepadevās, kā to bija gaidījuši vācieši, bet devās savā pēdējā kaujā. Vermahtam nācās sūtīt tur 24 divīzijas, kuras gāja uz Maskavu. Pēc nedēļas ļoti sīvu cīnu vāciešiem izdevās likvidēt Vjazmā iesprostotus spēkus. Vācieši zaudēja tankus un cilvēkus, kurus vairs nepaspēja papildināt. Padoju pusē cīnījās 580 000 cilvēku un tikai 85 000 izdevās izrauties pie savējiem. Daudzus krievu oficierus saņēma gūstā, bet kuri izturēja konsnometnēs līdz 1945. gadam Staļins ar savu roku atgrieza agrāk ieņemtajos amatos. Ar pateicības vārdiem par Maskavu.

Vācu spēki pārvietojas pa mežu

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Oktobra kampaņa pret maskavu izgāzās, vācieši to izskaidroja tikai ar laikapstākļiem un ceļiem. Bet ar „Krievijas ceļus” izmantoja abas puses, ja vāciešiem tie maisīja uzbrukt, tad sarkanai armijai tie maisīja aizstāvēties. PSRS tehnika tika celta rēķinoties uz tādiem ceļiem, bet pat T-34 grima dubļos.

Bet Maskavā sākas panika starp civiliedzīvotājiem. Daudzas fabrikas tika slēgtas un gatavojās evokuācijai, aizvērās visi veikali daudzi palika bez darba. Metropolitenu slēdzaun gatavoja uzspradzināšanai. Cilvēki grāba savas mantas un nesās prom no pilsētas. Valdība stituāciju pārņēma savās rokās uzstādot kontroles punktus un patrules. Paņikierus varēja nošaut uz vietas. Bet pa visu pilsētu izlika plakātus, ka Lielajā teātrī notiks uzstāšanās, ļoti populāras dziedātājas. Uz daudziem maskaviešiem tas iedarbojās. Atjaunoja rūpnīcu darbu un atgrieza cilvēkus savās vietās. Kaut gan daudzi partijas biedri brauca prom no pilsētas, Staļins palika Maskavā. 

To dienu lozungs kļuva „Ne soli atpakaļ”. Tam vajadzēja stingri sekot, ja atkāpsies tevi gaida nāve tik un tā. 7. Novembrī Sarkanā laukumā notika parāde, pēdēja līdz kara beigām. Visas radiostacija translēja Staļina runu no Sarkanā laukuma. Tādā veidā parādot pasaulei, ka PSRS negatavojas kapitulēt.

Uzziņa. Cilvēki patvaļīgi nesa savus uzkrājumus un zeltu valsts kasē. Kopumā uz 5. novembri savācot 80 000 000 rubļu, 8 kg zelta, 370 kg sudraba un 1410 g platinuma.

Maskavas rūpnīcās munīciju biežāk izgatavoja sievietes, jo vīrieši bija frontē

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Uzsniga sniegs un dubļi sasala. Vācu tanki varēja atkal virzīties uz priekšu. Zinot kādu lomu pilda vācu aviācijas izlūkošana, Žukovs pavēlēja karavīriem izmantot vienas un tās pašas taciņas. Jo no gaisa varēja labi saskatīt un saprast uz kurieni virzās spēki. Tolaik pie maskavas sniega dziļums bija 1m. Ceļus tīrija ar greideriem, kuru vilka zirgi. Abās ceļa pusēs izveidojās 3m augstas čhupas. Šoferi un tankisti savu tehniku krāsoja baltu, tādā ceļā padarot to praktiski nepamanāmu no gaisa.

Aiz muguras palika stabi ar uzrakstiem „50”,... „40”,... „30” km, vāciešu oficieri jau redzēja Maskavu savos binokļos. Ģopners izvirzīja uz priekšu motociklistus, kuri traucās un tika līdz Maskavai 8km tuvumā. Pēc vienas versija neizdzīvoja ne viens, pēc otras pāris motociklistiem izdevās atkāpties zem ložmetēju uguns. Kāmēr Guderiāns zaudēja savus pēdējos spēkus, sarkanā armija gatavojās lielam uzbrukumam vācu divīziju flangos. Spēki tika cītīgi slēpti, ka vācieši pat nespeja iedomāties par tādu pretuzbrukumu. 5. Decembrī tanki KV un T-34 trucās milzīgā ātruma iznīcinot visus savā ceļā. Viņi centās ielenkt vāciešus, kuri stāvēja pie Maskavas. Vācieši ar tankiem uztaisīja koridoru un pa to mēģinaja izlauzties. Bet bija jau par vēlu, lielaka daļa vācu spēku bija likvidēta. Karavīri bieži skrēja bez ieročiem, bet kritušos vairs neviens neapglabaja. Kad tanki tika lielako-ties iznīcinati, vācu kājnieki palika bez pieseguma. Viņus viegli spēja panāk sarkanās armijas kavalērija.

Tagad pretinieki pamainījās vietām. Padomju devīze kļuva „Dzīt pretinieku bez apstājas, nedodot tam nostiprināties”.

5. decembri uzsita tik tiešām stiprs sals, stiprākais pēdējo 140 gadu laikā. Vācu dakteris rakstīja: Krievi te jūtas kā mājās, viņi māk uztaisīt ugunskuru no malkas un nēsāja piemērotu apģērbu. Bet vācu karavīri dedzināja degvielu, kuras vēlāk vienkārši nepietika.

Vācu armija tika atmesta no Maskavas uz 150 km, bet presē tika fotogrāfijas ar iznīcinātām tanku divīzijām, pamestām ceļu malās mašīnām un gūstekņiem. Bet vācu štābos lidoja nost galvas virsniekiem. Krievi uzbruka visā frontē no Ļeningradas līdz Malnajai jūrai. Vāciešiem nācās sūtit spēkus no Āfrikas, kur karoja ar Lielbritāniju un no Eiropas, kur tie ieņēma pozīcijas pie Hitlera Betona Mūra. (citā rakstā, kopā ar D-Day būs pastāstīts, kas tas ir) Daudzam neveiksmēm un zaudējumiem krievu speki saņēma pieredzi un vairs negāja piere pret pieri uzbrukumos, kur vācieši ieņēma stratēģisi izdevīgākas pozīcijas, bet uzbruka pa mežiem un apvedceļiem.

Aprīlī, tanku un munīciju trūkuma dēļ apstājas Padomju Savienības kontruzbrukums. Bet arī parāds „Blitzkrieg” apstājās un sākās karš uz izturību. Karš, kurš prasīja daudz izejvielu un cilveku resursu, karš kura liktenis jau bija izlemts.

Tikai kaujās par Maskavu vācieši zaudēja 500 000 cilveku, 1300 tanku un tukstošiem lielgabalu un lidmašīnu, karš vēl nebija beidzies.

Uzziņa. Salīdzinājumam, Polijā vācieši zaudēja 44 000, bet Francijā 154 000 karavīru.

Šī uzvara austrumu frontē deva cerības Lielbritanijai, un sabiedrotie turpinaja cīņu.

Neaizmirstat, ka tukstostošienm latviešu arī pieņēma dalību kaujās. Pāris desmitu latviešu mācījās Maskavas kara akadēmījās. Lielākā daļa kursantu krita pie Mažaiskas aizsardzības līnijas, daudzi Krievijas plašajos laukos.

Karš nesākās ar uzbrukumu Maskavai. Ja nezini par ko iet runa, spied šeit!

Bet vēlak sekoja kaujas par Staļingradu.

/Informācija galvenokārt ņemta no dokumentalas filmas PBK, veltītas 9. majam 2010. gada. Kā arī no Wikipēdijas un citiem interneta avotiem. Bildes ir sreenshoti no filmas./

Laboja Whisper, labots 8x

Laboja nezināms, labots 1x