Hiltera operācija „BARBAROSA”

1. daļa. Vēsturē lielākais karagājiens. Vācu tanku divīzijas dodas uz austrumiem.

1941. gada jūnijā sākas Ādolfa Hitlera pērsteiguma uzbrukums Padomju Savienībai. 3,7 miljoni karavīru šķērso robežu, uzsākot grūti aptverama mēroga zibenskaru. Tomēr Josifa Staļina milzu valsts izrādās pārāk liels kumoss pie uzvarām radušajai iebrucēju armijai.

 Otrais pasaules karš turpinās jau divus gadus. Vācu karaspēks ir okupējis Eiropu no Norvēģijas līdz Balkāniem. Tagad Ādolfs Hitlers vērš skatienu uz austrumiem. Nacisti ir gatavi karam pret komunismu un Padomju Savienību, par kuru viņi jau sen sapņojuši. 

1. ofensīva: pāri robežai veļas vācu uzbrukuma vilnis.

Sākas uzbrukuma pirmā diena, tiek iznīcinātas 1811 Padomju lidmašīnas - tas ir 25% no Staļina kara aviācijas Eiropas daļas. Armiju grupa "Ziemeļi" gar Baltija jūru dodas uz Ļeņingradu (Sanktpēterburgu). Pēc nedēļu kauju armijas grupa "Centrs ielenc Minsku. Padomju karaspēks dod niknu pret uzbrukumu taču ti sakauts. Grupa "Dienvidi" uz priekšu virzās lēnāk, jo Staļins gaidīja galveno vācu uzbrukumu Ukrainā. Cīnās iznīcina 2280 padomju tankus.

Pierobeža 1941. gadā 22. jūnijā

Pulkstenis ir 3:14. Aust 22. jūnija rīts, un sākas gada garākā diena. Gar vācu-padomju demarkācijas līniju, kura sadala Poliju uz pusēm, smaržo egļu mežs. Taču miers un klusums ir mainīgs. Miljoniem karavīru 1800 km garā robežā stāv un pilnā gatavībā gaida pavēli. Viņi skatās pulkstenī un pēdējo reizi pārbauda ieročus. (Nebija pieņemts atvadīties, jo karš bija iecerēts īss un viegls). Bet domas kavējās par mājās palikušiem tuviniekiem, vienlaikus ieklausoties putnu dziedājumos.

Pēc minūtes saspringtā gaidīšana ir galā. „Luftwaffe” lidmašīnas uzņem kursu uz mērķiem Sarkanās armijas aizmugurē, un artilērija saņem pavēli atklāt uguni. Debesīs paceļas melni un dzeltani mākoņi, gaiss pildās ar šaujampūlvera smaku. Pēc 15 minūšu apšaudes vācu virs leitnants Zigfrīds Knape dod pavēli kājniekiem un tankiem virzīties uz padomju priekšposteņiem. Tas bija pirmais operācijas „Barbarosa” uzbrukums - Ādolfs Hitlers ir uzsācis karu pret Padomju Savienību.

Vācu karavīri ieņem pirmos ciemus Baltkrievijā 1941. gads

Šis iebrukums kurā piedalās 3,7 miljoni vācu, itāļu, somu, rumāņu, slovāku un ungāru karavīru, ir pasaules vēsturē lielākā militārā operācija. Pēc dažas nedēļas ilgām kaujām liekas, ka to rezultāti lieko reizi pierāda vācu zibenskara biedējošo efektivitāti. Tieši tāpat kā Polijā 1939. gadā un Francijā 1940. gadā vācu tanku divīzijas dziļi ielaužas pretinieka teritorijā, bet „Luftwaffe” bombardē visu to ceļā. Pilsēta pēc pilsētas krīt vācu nežēlīgājās rokās. 

Reti, kur padomju armija spēja pretoties vācu okupantiem. Viena no tādām vietām bija Bretska, mūsdienu Baltkrievijas teritorija. Tā arī ieguva nosaukumu Bretskas cietoksnis (krievu: Брестская крепость) 8 stelnieku bataljoni un 3 artilērijas pulki aizstāvēja Bretsku līdz augusta sākumam. 7 līdz 8 tūkstoši slikti apbruņotie cilvēki, pret 20 tūkstošiem vācu karavīriem, labi apbruņotiem un pāris tanku divīzijām.

Līdz mūsdienām saglabājusies pils daļa

2. ofensīva: vācieši paver sev ceļu uz Maskavu.

Grupa "Ziemeļi" uz nedēļu apstājas, lai pārgrupētos, bet pēc tam turpina doties uz Ļeņingradu. Vienlaikus šai pilsētai tuvojās Somijas karaspēks. Padomju spēki gatavojas aplenkumam. Pie Smoļenskas armiju grupa"Centrs" ielenc daļu Staļina stradēģisku rezervju Eiropas daļā. Pretuzbrukums paglābj tikai daļu no šiem pulkiem. Armiju daļa "Dienvidi" ignorē Kijevu un pāri bezgalīgām Ukraines stepēm steidzas uz dienvidiem. Vairākas padomju armijas tiek sadzītas "katlā".

Hitlers grib iznīcināt komunismu

Nacistu vadonis jau 1925.-1926. gadā aprakstīja grāmatā ”Mein Kampf” savu sapni par Padomju Savienības iznīcināšanu. Viņa mērķi bija likvidēt visus baltiešus un slāvus, bet plašās Krievijas teritorijas atdod vācu kolonistiem.

Tobrīd nacistu Vāciju un Staļina diktatūru saistīja „aprēķina laulības”. Abi režīmi bija pretinieki, taču 1939. gadā, noslēdza Molotova-Ribentropa paktu, apņemoties viens otram neuzbrukt un vienojās par Viduseiropas sadalīšanu. Šis dokuments ļāva Hitleram iekarot Poliju un pakļaut Rietumeirpu, bet Staļinam sagatavoties labāk neizbēgamajam karam. 1940. gadā Hitlers izdomāja lauzt paktu, uzskatot to par nevajadzīgu, viņš to ir darījis bieži arī ar citām valstīm. Hitlers gribēja vienā rāviena likvidēt komunismu, kas dotā brīdī bija vienīgā robeža pirms Eiropas un vēlāk arī pasaules iekarošanas.

Operācijas „Barbarosa” sagatavošanas laikā Vacijas ģenerālštābu pārņēmusi milzīga augstprātība. Pavasarī vācu armija iekaroja Franciju sešu nedēļu laikā. Hitlers un viņa ģenerāļi cerēja arī uz vieglu uzvaru pār Padomju Savienībai, kur viņu pretinieki – saskaņā ar nacistu ideoloģiju – taču būs tikai „slāvu zemcilvēki”.

Šādu novērtējumu Padomju armija bija laicīgi apstiprinājusi ar neveiksmīgām kaujām par Somiju, kur tikai četru mēnešu laikā izdevās gūt uzvaru. Somija atteicās no plašām teritorijām, bet saglabāja valstisku neatkarību.

 

Augstākie vācieši uzbrukuma plānu pilnībā balstija uz vācu kara tehnikas pārākumu. (Ja nezini par ko ir runa tad skaties iepriekšējos rakstus). Labi apzinot faktu, ka fabrikas nepagūs piegādāt jaunus tankus, cik viņi bija pieprasījuši iepriekš. Generāļi arī ignorēja brīdinājumus par to, ka gandrīz neiespējami apgādāt tanku divīzija, ja tās virzīsies uz priekšu ar tādu ātrumu. Bet Sarkanā armija atradīsies "savās zemēs".

Neveiksmes Balkānos piespieda Hitleru atlikt uzbrukumu PSRS. Viņa sabiedrotie- Itālija – bija iebrukusi Grieķijā, bet šī kampaņa drīz vien pārvērtāš par smagu neveiksmi. (Itāļi negribēja karot, viņi neskaitija savu tautu pārāku pār citām) Operāciju atlika no 1941. gada 15. maija uz 22. jūniju, lai Vermahts spētu likvidēt haosu Balkānos.

 

3.ofensīva: asinspirts pie Kijevas.

Armijau grupai "Ziemeļi" neizdevas iekarot Ļeņingradu un Hitlers izdomā, ka tā mirs badā. 8. septembrī sākās 900 dienu garā blokāde. Grupa "Centrs" pārtrauc uzbrukumu, kājnieki gūst iespēju atpūsties. Grupa "Dienvidi" sāk kaujas pret 600 000 karavīriem pie Kijevas. Padomju karaspēks nikni pretojās taču nākas padoties.

Bija šis uzbrukums Staļinam kā pārsteigums vai nē, ir grūti nosakāms. Sarkano spiegi Vacījā strādāt prata. Sarkanā armija ieņēma aizsardzības pozīcijas jau pirms vācu karaspēk paguva nonākt pie robežas. Bija simtiem cilvēku strādājošu PSRS par labu Vacījā. Viena no tādām personām ir Max Otto von Stierlitz (krievu Шти́рлиц) īstais vārds Макси́м Макси́мович Иса́ев. (Derētu pat rakstu par viņu uztaisīt) Vadāja vāciešus aiz deguna ilgu laiku. Norāva vairākus vācu ieplānotos iebrukumus kara laikā.

(Atvainojos par kartes kvalitāti, PS uz datora vēl nav un skeneris nestrādā, bet tā ir vienīgā kartē latviešu valodā, kur viss ir skaidri pārādīts.)

-	Vermahts	Sarkanā armija
Karavīri	3,7 milj.	2,7 milj.
Tanki	3505	14 000
Lidmašīnas	2995	7133
Lielgabali	7146	34 700

Boradinas kaujas 1941. gada rudens

Kopumā Staļins pēc saviem aprēķiniem cerēja vācu karavīrus redzēt ne agrāk par 1942. gadu. Un vispār ne ļoti pieļāva tādu scenāriju. Viņš uzskatija, ka viņa „biedrs” Berlīnē ir pārāk atkarīgs no Padomju izejvielām, lai iesāktu karu. Josifs, pēc dabas bija aizdomīgs, armiju centās izveidot ātri, bet līdzekļu dēļ karavīri bija gandrīz vai basām kājām. Staļins arī domāja, ka vermahts nesāks karu divās frontē, jo briti vēl negrasijās kapitulēt. Bet šis uzbrukums pārsteidza vēl līdz galam nesagatavotus karavīrus. Pimajā dienā tika iznīcinātas 1811 padomju lidmašīnas, 1489 no kurām vispār nepacēlās gaisā. Daudzi bunkuri vai nu nebija izbūvēti līdz galam, vai nu trūka personāla un ierču. Padomju rezerves vienības steidzās uz fronti.

Milicis Nikolajs Jangčuks dienēja Brestā pie Bugas, nedaudz uz ziemeļiem no vietas, kur tajā rītā Hanss Rots (viens no acu virspavēlniekiem) bija izkāpis krastā. Te viņš kļuva, par sirds plēsošu, ainavas liecinieku. Atbrauca vilcieni pilni ar tūkstošiem karavīru ar jautājumu:”Kur mēs varam dabūt šauteni?”. Atbilde bija viena:”Ejat fronē, tu gan jau dabūsiet!”

Operācijas „Barbarosa” plānā bija paredzēts uzbrukums trijos virzienos. Armiju grupai „Ziemeļi” vajadzēja virzīties caur Baltijas valstīm jeb republikām, kuras pirms tam piederēja Padomju Savienībai.

Uzskati, ka vāciešiem patika lietuvieši un latvieši ir maldīgi. Vācieši ienīda baltu tautas gandrīz vai tikpat cik ebrejus. Mūsdienās vēl ir vietas, pieminekļi Latvijā, kur tika apglabāti dzīvi mierīgie civiliedzīvotāji. Tādas teritorijas tolaik saucās pat „dzīvajām zemēm”, jo dzīvie cilvēki apraktie zem zemes kustējās un tās kustības bija redzamas arī virspusē. Kaut kas tamlīdzīgs bija visās okupētās teritorijās. Vācieši ne pārāk mīlēja skandināvus un pēc neveiksmēm Balkānos arī pašu sabiedrotos itāliešus un ungārus.

4. ofensīva: vērmahts dodas uz Maskavu.

"Ziemeļi" ielenc pilnībā Ļeņingradu. Armiju grupa "Centrs" grasās sāk operāciju "Taifūns" - uzbrukums Maskavai. Grupa "Dienvidi ātri virzās uz priekšu plašā frontē. Pie Melnās jūras vācieši ieņem Krimas pussalu, izņemot Sevastopoli, kas krīt tikai 1942. gadā pēc ļoti ilgām un ļoti niknām kaujām.

Viss noritēja pēc plāna

Sarkanās armijas pretuzbrukums vācu pozīcijām 1941. gads

Otrā frontē spārnā armiju grupa „Dienvidi” bija gatava iekarot Padomju Savienības „maizes klēti” Ukrainu. Vidū starp tām abām atradās vienība „Centrs”. Varenajā karaspēka grupējuma ietilpa vairāk nekā puse vācu tanku divīziju. Šai vienībai vajadzētu virzīties tālāk un ātrak līdz Maskavai, bet tur pagriesties un aplenkt PSRS armijas, palīdzot „Dienvid” un "Ziemeļ” grupējumiem. Kara plāni reti atbilst kara realitāte, taču pirmās nedēļas gāja kā pa sviestu.

Operācija „Barbarosa” īstenoja pēc zibenskara parauga, un tas jau bija pierādijis sevi Polijā un Francijā. Tikai dažās dienās grupa „Centrs” ielenca un sagūstīja 300 000 padomju karavīru Baltkrievijas pilsētas Belostokā un Minskā. Tanku divīzijas tos atstāja vācu kājnieku ziņā un steigšus metās virsū Smoļenskai. Katru dienu vācu uzvaru sarakstu papildināja tādas pilsētas kā Rīga, Tallina, Žitomira, Černobiļa, Veļikije Luki....drīz bija ielenkta arī Ļeningrada un Kijeva.

PSRS T-26 tanki uzbrukumā 1941. gads

 

Draudošas katastrofas pazīmes

Līdz ar vāciešu uzvarām sākās nopietnas problēmas. Ja operācija būtu plānota ar mazāku optimismu un reālāk, Ādolfs Hitlers un viņa padotie noteikti to varētu pareģot. Vācu kājnieki centās pagūt vācu tankiem, dienu un nakti gāja, ar savām divām, pakaļ, caur mežiem un pļavām. Pa ceļiem bija ļauts pārvietoties tikai tehnikai.

Kājnieki ar piesarkušām acīm, sasprēgājušām lūpam un nosvīdušām sejām bija spiesti katru dienu noiet pa 60 km. Nesot ieročus, pārtiku, vasaras svelmē un pie tam vēl gadījās niknas sadursmes.

„Tagad lieta kļūst nopietna”, Hanss Rots 13. jūlijā ieraksta savā dienasgrāmatā. Pirmo reizi vairāku dienu laikā viņam izdevās pagulēt vairākas stundas no vietas. Tāpat kā miljoniem vācu karavīru, kas gāja uz Austrumiem, viņš bija zaudējis spēkus. „Gribas vai raudāt aiz dusmām un vīlšanās dēļ. Nekas vairs nedarbojas kā nākas. Vienkārši neklausa rokas un kājas. Nervi ir saspringti kā telegrāfa vadi. Vai es vispār kādreiz tikšu atpakaļ mājās?”

Vācu tanku divīzijas priekšgalā ieņēma milzīgas teritorijas. Tomēr frontes aizmugurē kļuva arvien nedrošāk. Meži bija pilni ar partizāniem un izklaidināto padomju vienību karavīriem. Tie uzglūnēja neaizsargātām, vācu, apgādes līnijām no kuru drošības bija pilnīgi atkarīgi vācu karavīri frontē.

Padomju karavīri guva arī nelielas uzvaras, te viņi aplūko  iegūto trofeju, karogu 1941. gadā

„Mēs zaudējam vairāk karavīrus no bandītu rokām nekā frontē”, rakstīja kāds vācu kājnieks 1941. gadā jūlijā.

Partizānu uzbrukumi deva Hitleram ieganstu uzsākt totālu karu. Vērmahta virspavēlnieki pavēlēja terorizēt vietējos iedzīvotājus, lai viņi pat neuzdrošinātos domāt par pretošanos. Kāds Minskas iedzīvotajs aprakstīja vāciešu izturēšanos pret civiliedzīvotajiem: „SS un policijas patruļas dienu un nakti veica kratīšanas un par katru nieku apcietināja. Cilvēki pazuda gestapo pagrabos, vēlāk viņus aizveda, lai nošautu.”

Ģenerāļi grib mainīt kursu

Vāciešu ideoloģija balstījās uz savas, asīriešu, rases priekšrocībām. To sāka izmantot Staļins, nosaucot vāciešus par baltajām bestijām. Cenšoties sanaidot savus iedzīvotājus vēl vairāk pret Hitleru. Lielākā daļa cilvēku tam piekrita noskatoties kā vācieši taisa asinspirtis ciemos un pilsētās.

Hitlera militārā galvenā mītne „Vilku miga” („Wolfsschanze”) joprojām valdīja optimisms, lai gan tuvojās rudens. Hitlers nebija vienisprātis ar saviem ģenerāļiem tikai par vienu lietu. Armija grupa „Centrs” ielauzās dziļi PSRS teritorijā un tagad stāvēja krustcelēs. Tanku divīzijas varēja virzīties tālāk saskaņā ar plānu uz D un Z, tādējādi ielencot padomju spēkus, kas karoja pretī abām citām grupām. Taču austrumos atradā cits vilinošs mērķis – PSRS galvaspilsēta Maskava. Vajadzēja izlemt, lauzt Sarkanās armijas mugurkaulu vai iedurt nazi sirdī. Vēl „Barbarosa” sākuma izplānošanā ģenerāļi centās ielikt Maskavu kā galveno mērķi. Šī pilsēta bija svarīgs rūpniecības centrs, visas Padomju Savienības rietumu infrastruktūras mezgls atradās tur. Taču Hitlers domāja savādāk. Viņaprāt Maskava nebija tik svarīga, salīdzinot ar triecienu, kas reizi par visām sagraus PSRS un ļaus Vācijai iekarot visu Eiropu. Tanku divīzijām pavēlēja mainīt virnzienu un sekot sākotnējam plānam.

Tika vaikta pasaulē lielākā aplenkuma operācija „dubultās spīles”. Ukrainas stepēs aptvēra vairāk kā 600 000 padomju karavīru. Drīz karogi ar kāškrustu plīvoja arī Ukrainas galvaspilsētā Kijevā.

Uzbrukums sākas tikai rudenī

Padomju karavīri pretuzbrukumā Dorohova ciematā, Maskavas apkaimē

Pēc šīs uzvaras Hitlers nolēma uzbrukt Maskavai 6.  septembrī. Operāciju nosauca „Taifūns”. Tās pirmajā posmā vācieši paredzēja uzbrukt divos flangos pie Vjazmas un Branjskas pilsētām. Pēc tam paredzēja aplenkt pēdējos Staļina spēkus Maskavā. Taču gatavošanās uzbrukumam bija lēna un loģistikas problēmas kļuva arvien nopietnākas. Ar rudens iestāšanos Krievijas ceļi pārvērtās par īstu elli vāciešiem, māla un smilšu maisījums atgādināja mannas biezputru, tikai brūnu. Uzbrukumu varēja sākt tikai 30. septembrī. It kā viss noritēja pēc plāna, sagūstīja karaspēkus pie Vjazmas un Brjanskas, bet tās izrādījās fašistiskās Vācijas pēdējās lielas uzvaras. Sarkanā armija palika nekauta un pretojās vēl sīvāk nekā līdz šim un tad drīz vien sākās bargā Krievijas ziema.

 Kaujas par Maskavu (2. daļa)

 Kaujas par Staļingradu (3.daļa)

/Informācija ņemta no žurnāla "Ilustrēta pasaules vēsture" un dokumentālās filmās PBK veltītas 9. maijam/

Laboja Whisper, labots 14x