sēžu sāpošu roku un domaju mja. nu nejau apr roku nu par viņu ari momentiem mož saluza mož saplisa kkas, bet ne tas ir galvenais temats.
Ir Interesanti, cik viegli ir kautko pazaudēt un cik grūti to atgūt. To manuprāt ir ievērojis gandrīz katrs.
uznāk pretīga šķebināšana kuņģī.
kāpēc?
redz reiz es pazaudeju kautko, bet nu nesen ta interesanti divaini sanca, ka tas ko pazaudeju atkal atradās un nebija nekādu problēmu, bet redz pasaule ir pilna pretīgu ļaužu pff un viņu ieodmu pec atkal šai atrastajai (kautkam) ir japazud, varbut uz laiku, varbut uz mūžu, protams vienemr jācer ka šis zudums atgrizīsies, un ar tādu domu arī jādzīvo, bet tomēr tik trula sajūta pazaudējot kautko svarīgu, un tikai citu dēļ, tam kas zūd tomeŗ to negribas, bet tikuntā uzupurējas citu dēļ, nesaprotu kapēc.

apriebusies arī ziema, smags laiks, vasarā vismaz varēji pazust viens kaut kur lai apsēdētu un tiktu galā ar domām, bet ziemā nav jau kur likties, sēdi mājās, moki savas domas kam fona skan kārtējais svētdienas trilleris, un beigas nekas tapat nesanak.

Trula pasaule, truli cilvēki.

sāpīgi