Čau, čau visiem, kas sadūšojušies lasīt šo garo ierakstu un arī tiem, kas taisās tikai palasīt komentārus, vēlos jums pastāstīt par saviem iespaidiem un emocijām, kas mani vadījušas šo teju gadu kopš esmu tik ļoti islāmiskajā Lielbritānijas pilsētā Bredfordā. Jā, es esmu nolēmis atgriezties Latvijā un tas notiks pavisam drīz, mani draugi, radi un kolēģi biggrin_mini2.gif
 
Nezinot ar ko sākt, laikam jāsāk ar pašu sākumu, proti, ar to, kā tad īsti nonācu līdz šejienei un vispār kā manī piedzima doma uzsākt, šo šķietami, neparedzamo ilgtermiņa ceļojumu. Vēlos likt uzsvaru uz vārda "ceļojums", jo jau no sākta gala netaisījos te palikt uz ilgu laiku. Biju sācis studijas, iespējams, foršākajā universitātē Latvijā - Rīgas Stradiņa universitātē, taču pēc tam, kad sapratu, ka joma, kuru studēju īsti nesķiet potenciāla produktīvai nākotnei, izlēmu paņemt pauzi no visām skolu būšanām un tīties prom tāles slapjajās.. jā, laiciņš UK ir tas, kas man ir jāuzsver pirmais. Tas ir vienkārši drausmīgs. Latvijā ir piedzivotas visādas vētras un baigie lieti, taču te, kad vējš tā kārtīgi uzpūš, mistiski pazūd ne tikai cepures un lietussargi, bet arī jumti un spēja kustēties uz priekšu, jo tā vien šķiet, ka priekšā ir gaisa valnis, kam jāspiežas cauri ar visu spēku, savukārt, ja vējš pūs no mugurpuses, jāprot noturēties kājās vēl jo vairāk. Un, ak jā, lietus.. līst būtībā visu laiku pa drusciņai, šad un tad pārstāj bet tas tik tā maldīgi. Un ir reizes, kad līst tā, ka nesaproti vai jau esi plūdos zem ūdens vai joprojām uz sauszemes, jo paelpot knapi var un acis vaļā noturēt nevar no tā, kāda straume plūst no debesīm tev tieši sejā. Bet pietiks par to.. jūs noteikti vēlaties zināt kā tad īsti bija šeit nonākt.
 
Es, radinieku pavadīts, dodos pa Rīgas lidostas gaiteņiem, lai meklētu savu pavisam pieticīgo Ryanair reisu, jo nekādas baigās luksusa prioritātes man nemaz nevar būt lidojot uz valsti, kas pēc visas būtības ir tikai un vienīgi emigrantu darba vieta. Un jā, lidoju es pirmo reizi mūžā, jo redz nevienam no ģimenes nav dūšas sēsties šajā metāla putnā. Izkāpjot mani sagaida brālēns ar draudzeni. Un te man jāsāk kaut ko piebilst, proti, visiem tiem, kas vēlas doties uz kādu no šādām valstīm lai kaut vai piepelnītos, iesaku vispirms dabūt kādus sakarus ar cilvēkiem, kam ir reāla pieredze, vai vēl labāk, kas tur atrodas uz doto brīdi, jo uz labu laimi kaut kur kuļoties, visbiežāk sanāk vilšanās, un par šādām vilšanās reizēm ir nācies dzirdēt ne vienu reizi vien. Ir jāzina kurā sezonā attiecīgajā reģionā ir vairāk un kad mazāk darba un kā to meklēt, jo patiesībā darbu atrast pat Latvijā ir vieglāk nekā UK, atšķirība, protams, ir atalgojumā. Un es netaisos neko slēpt, minimums par darba stundu Anglijā 7,20 mārciņas, kas pārvēršot uz eiro ir mazliet pāri 9. Vēlos pieminēt, ka pastāv mistiska kļūme Anglijas ekonomikā, jo iebraucējiem nodokļus itkā nevajadzētu vilkt līdz konkrētam apjomam, ko nopelnat, proti, kad es atbraucu uz UK, mana ar nodokļiem neapliekamā summa bija ap sešiem tūkstošiem mārciņu, precīzi nepateikšu. Un biju tik veiksmīgs, ka man šo summu ļāva arī nopelnīt bez jebkādu nodokļu nomaksas. Savukārt pazīstu vairākus cilvēkus, kuriem pā pat vienkārši sāka nodokļus vilkt jau no pirmās nedēļas algas. Jā, algu izmaksā katru nedēļu, nevis mēnesī reizi, kas man gan patīk.
 
Visvairāk emociju manī uzplūda pirmajā nedēļā. Jo jutos kā pavisam citā pasaulē. Cilvēki tik krāsaini... nu labi, meloju, cilvēki tik tumši, precīzāk sakot (es nepārspīlēju, šajā pilsētā ir aptuveni 70% musulmaņu), daba pavisam savādāka, ja to var nosaukt par dabu, jo viss ir tādās kā ielejās, ļoti tālu pārskatāms horizonts, jo mežu nav, vienas vienīgas pļavas un mājas sastūķētas pa vidu, tītas savādos ceļos un neceļos, kas galīgi neatgādina to, kādam ceļam būtu jāizskatās un kāda tā ir Latvijā. Mašīnas visapkārt lielākoties tik jaunas un skaistas.. uz to gan te var paskatīties. Lielveikalu un pārtikas veikalu daudz te nav. Pavisam nopietni. Toties uz katra stūra pa diviem, ja ne pa trim fast-food restorāniem gan te navālam. Jo te tāda baigā fīča- tev nav ne tikai jāgatavo, bet pat jānorauj savu pēcpusi no dīvāna, lai aizietu pēc ēdamā, proti, vienkārši pazvani un no pilnīgi jebkuras tauku krātuves tev atved ikdienišķo maltīti. hmm, kas tad vēl, laikam vēl uzmanību pievērsa visas celtnes. Te visi dzīvo privātmājās. Tādu kā daudzstāvu māju var teikt vispār nav. Laikam pārāk augstu jākāpj. Un māju dizains ir savāds. Grūti izskaidrot, bet, tāda sajūta, itkā kaut kā trūktu. Iespējams sava rakstura vai dzīvīguma, jo viss ir sasodīti vienāds un standartizēts, kā arī tie smieklīgi stulbie "pagalmi", ja tos par tādiem vispār var saukt. Es nepārspīlēšu- pat pāris kvadrātmeti mājas priekšā skaitās pagalms, kur angļi spēj ierīkot gan grilu, gan puķu dobes, gan garāžu un vēl sētu visam tam apmaukt apkārt.. man vienkārši raudāt gribas no tā, cik absurdi tas viss sastūķēts vienvietus viss izskatās.
 
Ja nekas cits nav itin nemaz svarīgs kā tikai naudas nopelnīšana, tad dzīvot var. Bet es te atbraucu vairāk ar domu saprat ko vēlos darīt tālāk pēc studiju kancelēšanas, un nekad netaisos ilgtermiņā vergot vienkāršus darbus, tāpēc te nav vairs vieta man, lai gan varu teikt, ka ar darba vietu man paveicās un strādāju visu šo laiku vienā kompānijā un beigu beigās pat ne tikai darīju parastus aģentūras strādnieka pienākumus, bet gan uzņēmos lielu devu atbildības. Izaugsmes iespējas te ir un pastāv. Lielākas nekā Latvijā es pat teiktu, taču vai ir vērts augt vietā, kur tu nemaz nevēlies? Ir vēl lietas, kas man te pavisam nepatīk, un kā pirmo minēšu - sakarīgu meiteņu trūkums. Var jau būt, ka es vienkārši nemāku saskatīt, to, kas būtu jāsaskata, taču man iespaids ir pavisam bēdīgs. Meitenes ir vai nu nolaidīgas un galīgi nerūpējas par savu izskatu, kas galīgi nekam neder, vai nu ir tādas, kuras izskatās tīri tā neko, taču, lai neteiktu pārāk rupji, jo man nav ne jausmas kurš galu galā lasa manu garadarbu, ir šausmīgas padauzas un to vien dara kā dzīvo klubos un guļ ar visiem pēc kārtas. Un vēl jau ir tas trešais tips, kurā lielākoties ietilpst musulmaņu meitenes, kas patiesībā nav nemaz tik trakas. Jo varbūt Anglija mani nedaudz ir padarījusi par rasistu, taču zināmi plusi visai šai islāma ticībai ir. Kaut vai šajā gadījumā, meitenei, kas pieder šai ticībai, nav ļauts pat pieskarties nevienam puisim, kas viņu nav bildinājis, kur nu vēl kaut ko vairāk. Un kas tur labs? Tas, ka nenotiek manis iepriekš minētais gadījums ar tām daiļavām, kas bizo pa nakts klubiem 14 gadu vecumā izskatoties vecākas nekā es, lai gan es tā jau savos tikai 20 gados izskatos diezgan vecs.
 
Kā vēl vienu lietu, kas man galīgi nepatīk ir tas, kāda cūcība bieži valda sabiedrības uzskatos. Visvairāk mani šajā punktā kaitina ētika pret ēdienu. Es saprotu, ka ir bagāti un ne tik bagāti cilvēki, nemaz nerunājot par tiem, kam vispār nav ko ēst, taču vienreiz darbā es vienkārši paliku uz pauzes. Darba kolēģis, kurš pat patiesībā man ir tīri labs draugs mani pārsteidza ar sasodīti īstenu angļu piegājienu ēdienam. Viņš izteicās, ka draudzene torīt viņam teikusi, ka nav labi, ēst reti un bieži vien vispār neko, tāpēc agrāk cēlusies, lai puisim sataisītu pusdienas. Un ko viņš? Viņš man tāds brīvi saka, ka ēst šim negribas nemaz, bet, lai meitene nedomā, ka atkal nav ēdis, jāmet vien viss ārā. Tā viņš vispār nepagaršojot šo ēdienu, izsvieda visu ārā atkritumos. Un tā nav tikai viena reize un viens cilvēks. Es visu laiku redzu kā visi visu met ārā, ja vien mazliet kaut kas nav pareizi. Varbūt, ka kādam no jums šis šķiet nekas traks, bet, manuprāt, tas ir patiešām pretīgi. Vēl viena lieta, šajā pašā jomā ir tas, ka neviens tā īsti nesaprot kas ir patiess ēdiens. Visi grauž savus fish and chips, donner meatus, burgerus un vēl visādas herņas un kad es ierodos darbā ar līdzi sataisītu kastīti ar, teiksim, griķiem, mērci un salātu kaudzi, neviens nesaprot kas man kaiš. Un nav jēgas skaidrot, ka tas, ko es ēdu ir diezgan gards un krietni veselīgāks, jo viss, ko viņi var izdarīt, lai mazinātu šo mēslu patēriņu uzturā ir nomainīt majonēzi burgerā uz vairāk kečupa.
 
Pietiks laikam par visu slikto un jāpiemin arī kas labs, kas man patiešām patīk angļos. Ticiet vai nē, bet ir jau arī kas tāds. Mani sākumā sadusmoja tas, ka visi tik ļoti fano par futbolu un vēl dažiem sporta veidiem, lai gan paši neko nemaz nedara sporta jomā. Bet es maldījos. Ir tik sasodīti daudz cilvēku, jaunu, pieaugušu un pat vecu, kas spārda bumbu, vienalga kādā, iesācēju, amatieru līgā vai kaut vai tajā 4x4 m lielajā piemājas pagalmā, taču viņi to dara un tas ir apsveicami. Ne jau par sportiskumu vairāk ir tā runa. Es vispozitīvāk šajā visā saskatu vienotību. Ģimenes, draugi un darba kolēģi spārda kopā bumbu, dodas uz futbola mačiem, kas, pat ļoti iespējams, daļēji sadedzina kādu pikuci no tā, ko brokastīs iestūķēja burgerā.
Pieauguši cilvēki, virs gadiem 40 sēž darba breikā un runā par to, kā aplaupīt banku spēlē GTA V, jo visiem mājās vai nu xbox, vai arī pleisis, smieklīgi skan, taču musu darba kolektīvā visvairāk sarunās par videospēlēm iesaistījās kārtīgs vecis uz gadiem 50+. Bet tas taču ir forši. Tā ir vieglprātība pozitīvā nozīmē, jo kādēļ gan iespringt par to, ka spēles vairāk domātas sīčiem, ja pašam gribas izbaudīt?
 
 
 
Un skatoties uz visu... es sapratu, ka tomēr savā ziņā esmu patriots. Esmu teicis visādas muļķības, taču tā daba, kultūras dažādība, vēsture, mūzika, meitenes, valoda, garšas, pilsētas man pietrūkst ļoti. Es gribu dzīvot, nevis izdzīvot. Sajust upes straumi zem laivas ikgadējā laivu braucienā, lapu čaboņu zem kājām rudens pārgājienos, sēņu meklēšanu skaistajos mežos, dzēlīgo ziemu aukstākajās dienās un kaut vai tos pašus dubļus, kas pavasarī tomēr dod savu aromātu kopā ar visu, kas tik tikko izplaucis un atdzīvojies. Izbaudiet šo zemi un mājas, jo tās ir tur, kur ir tava sirds un manējā ir Latvijā.
 
/Reinis M/

Laboja Siamese, labots 1x