Ileonias piedzīvojumi. Trīs brāļi un Nekropolis.


Ileonia devās aizvien tālāk un tālāk, līdz iemaldījās tumšā mežā. Te bija tādi koki, kas likās dzīvi, bet viņa devās talāk. Pēkšņ viss kļuva vējains, un no debesīm parādijās milzīgs koks. Tas bija ar spārniem, ar acīm un muti, un iebrēcās-Neviens nedosies Nāves mežā! Un ar savām milzīgajām rokām Ileoniu aizsvieda prom. Viņa stipri asiņoja, bet dzīvoja. Viņa izvilka dieva zoenu, ko viņai bija dāvinājis vienradzis. Tas sāka mirgot līdz ko Ileonia iecirta to milzīgajā kokā. Tad viņa zobenu augstu pacēla virs galvas, un gaisma no tā iznīcināja milzeni.Tiklīdz viņš bija sabrucis, parādijās skelets, melnās drānās. Viņš ierunājās-Mans vārds ir Klatuu. Jaunākais no nekropoļa brāļiem. Tu iznīcināji manu labāko kareivi! Par to, tu tiksi iznīcināta bez žēlastības! Tad Ileonia juta, ka pār viņu pārtriecas tumsa, un nokrita zemē. Klatuu smējās-Tas bija vienkārši! Ileonias nosmīnēja-Nebūt ne. Un ar visu spēka ietrieca zobenu Klatuu galvā. Tā uzliesmoja, un viņš sašķīda. Tagad man jāiznīcina divi brāļi, un Nekropolis, tad tumsa būs apturēta uz kādu laiku. Viņa gāja vēl dziļāk, līdz redzēja zelta bruņas. Viņa tām pieskārās, un zaudēja visu savu spēku. Tad kāds klusi sāka runāt-Mani sauc Baradaa. Es esmu otrais no nekropoļa brāļiem. Vai jūti, cik vāja tu kļusti kadpieskaries manis raditājām bruņām? Ileonia atcirta-Jūtu gan, bet tu jutīsi vairāk! Ileonia paņēma bruņas un iesvieda tās viņam sejā. Tā izkusa.... Vēl viens brālis nogalināts. Laiks pēdējam. Viņa gāja vēl dziļāk mežā līdz ieraudzīja milzīgu skeletgalvu ar vaļā muti, un no tās nāca dīvaina zaļa gaisma. Ieeja Nekropolī! Viņa skrēja tur iekšā. Bet priekšā parādijās pēdējais brālis. Mani sauc Nickto.Ja tu mani pieveiksi, tu tiksi iekšā, bet diezvai tu mani pieveiksi, es esmu iemācijies tumšo radīšanu tik labi kā neviens. Ja vien neskaita manu tēvu kas tevi gaida iekšā. Bet nu, laiks duelim! Un pirms Ileonia paspēja izvilkt zobenu, priekšā parādijās vairāki zombiji. Viņa tos aši nogalināja, un uzbruka pēdējam brālim, kas ar mira no zobena spēka. Tad viņa devās iekšā un redzēja tūkstošiem skeletu, un paša galā bija tumsas pavelnieks. Viņš runāja-Mani sauc Noxus! Iznīcini manu armiju, un tad varēsi runāt un jautāt jautājumus cik tev tīk. Armija-Uzbrukumā! Ileonia izvilka zobenu un nogalināja visus skeletus apkārt. Visi mira viens pēc otra. Līdz visi bija miruši. Tad Noxus ierunājās-Jauki, bet es tev sagādāju mazu pārsteigumu. Viņš pacēla savu roku, un no zemes parādijas gigantisks skelets ar bruņām, un cirvi. Heh, nogalini viņu, ja tev tas ir pa spēkam. Ileonia kļuva dusmīga un skrēja virsū skeletam zvētēdama kur vien tika klāt. Skelets neko nejutis, iecirta Ileonijai ar cirvi kājā. Viņa domāja, tās būs beigas. Bet nē, zobens sāka mirgot vēl gaišāk nekā nekad. Viņa to pacēla, un visapkārt parādijas gaisma, skelets sašķīda, Nekropolis bruka, un Noxus kliedza-Es tev atriebšos!!! Tad Ileonia izskrēja ārā pa galvaskausu, un redzēja kā viss sabrūk. Pagaidām tiku vaļā no viņa, bet ne uz ilgu laiku. Turpinājums sekos!