Reiz sensenos laikos valdīja burvji. Daži bija labie, daži-Sliktie. Starp šiem daudzjiem burvjiem bija meitene-Ileonia. Viņai bija tikai 12 gadi kad pārbaudījumi sākās. Meitene ļoti vēlējās būt tikpat laba burve kā māte. Meitenes tēvu nogalināja kāds tumšais burvis. Ileoniai bija mazs koka zizlīts, kas bija no riekstkoka. Ileoniai patika būtot pie loga uz sliktajiem burvjiem šaut dzirksteles un uz reiz paslēpās. Un tā kārtējo reizi šaudama dzirksteles tumšajam, tas viņu pamanīja. Meitene bija pārbijusies un nožēloja savu rīcibu, un viņas "upuris" dēvas uz mājiņas pusi. Pa ceļam viņš noņēma kapuci kur pavērās baiss skats-Seja bija vienās rētās, deguna vispār nebija, bija tikai nāsis, un viņš bija bāls kā līķis, viņš nevis pieklauvēja pie durvīm, bet tās izgāza. Ileonia ieklidzās, mātes nebija mājās...Tad tumšais baisā balsī teica-Tu izskaties pazīstama...Kā sauc tavu tēvu?! Ileonia ļoti klusi teica-Kaleds. Tad tumšā burvjā seju izķēmoja dusmas-Viņš! Viņš mani gribēja nogalināt!!! Bet es biju ašāks, es pirmais viņu nogalināju!!! Tad Ileonia atskārta ka viņa skātās uz savā tēva slepkavu. Saki meitēn, kur ir tava māmuļa? Viņš baisā balsi vaicāja. Ileonia tik ātri izrāva zizli ka slepkava pat acis nepamirkšņināja, un viņš bija ietriekts sienā. Tad viņš izrāva savu zizli un uz Ileonias pusi triecās uguns pūķis. ūdeņo!-Iekliedzās Ileonia. Pūķis nozuda. Tev ir dūša skuķe!-  Un viņš devās prom noteikdams - Es vēl atgriezīšos... Pēc desmit minūtēm atgriezās Ileonias Māte. Viņa šokēti iesaucās-Kas te noticis? Un kapēc durvis izgāztas? Ileonia teica-Mamm, te bija burvis kas nogalināja tēvu! Es nemeloju! Māte teica - Bet kā viņš zināja ka mēs šeit dzīvojam? Beidzot bija laiks teikt patiesību-Labi, es pastāstīšu mamm, bet lūdzu nedusmojies!Es būdama pie loga uz ļaunajiem burvjiem šauju dzirksteles un pāslēpjos, bet šoreiz mani pamanīja...Tad viņš izgāza durvis, vaicāja kā sauc manu tēvu, sadusmojās, tad vaicāja kur tu esi, bet es viņu ietriecu sienā, tad viņš uz mani raidīja uguns pūķi, es izšavu ūdens burvestību, tad viņš teica ka man ir dūša, un tad vēl pateica ka atgriezīsies. Bērns! Tev kauna nemaz nav? Viņi tev var nodārīt pāri! Un ja viņš tiešam atgriezīsies, tad mums jāpārvācas, ej sakārto mantas. Rīt dosimies ceļā!

Agri no rīta Ileoniu pamodināja mātes saucieni - Celies! Mums jādodas ceļā!

Ileonia labprāt pagulētu ilgāk, bet zināja ka šoreiz tas ir svārigi. Tapēc viņa ātri saģērbās, paņēma somu un devās lejā pa kāpnēm. Tur viņu sagaidīja māte, uzvilkusi savu ziemeļu maģiskās lauvas kažoku. Tu esi gatava? Viņa vaicāja. Esmu. Atbildēja Ileonia. Labi, turies man pie rokas, mes teleportēsimies. Meitene bija nedaudz uztraukusies jo viņai nekad nebija nācies līdzteleportēties. Bet viņa saņēma mātes roku un sajuta dīvainu sajūta, bet pēc dažām sekundēm bija jau citā pilsēta, drīzak jau ciematā. Māte teica-Mēs apmetīsimies pie mana brāļa, pie viņa vienmēr ir droši. Tā ģimene devās pa šauro ielu uz kādu pavisam parastu māju. Meitenes mamma piegāja pie durvīm un trīs reiz pieklauvēja. Durvis atvēra kāds vīrietis, ar diezgan pagariem matiem līdz pleciem, ar nelielu bārdu, bet viņā sejā bija smaids. Māsiņ! Sen nebiji redzēta! Un tā būtu mazā Ileonia! Sen nebiji redzēta! Labi, nākat iekšā.

Mājiņa bija diezgan liela un plaša, šur tur redzēja slotas kātus, mikstūru katlus, kristāla lodes, un vēl visvisādus niekus. Pēc dažām dienām, tad kad Ileonia jutās kā mājās, viņa devās pie lielā loga. Ileonia no bailēm iekliedzās-Pa šauro ielu nāca tēva slepkava. Ileonia kliedza mammai-Mammu!!! Tumsas burvis nāk! Bēgam! Bet pirms viņi kaut ko paspēja izdarīt, viena no mājas sienām nobruka. Pirms visi izvilka zižļus zila šautra ietriecās mātes brāļa sirdī. Viņš pateica pedējo vārdu-bedziet!  . Un nokrita zemē bez dzīvības. Mā te sagrāba Ileonias roku un viņas teleportējās.

 Pēc dažām sekundēm Ileonia ar māti bija pavisam citā vietā.Te nebija nekā neskaitot smiltis. Mamm, ko mēs šeit darām? Vaicāja Ileonia. Mums jāpaslēpjas cik labi spējam! Ileonias māte uzbūra telti, un apkārt tai aizsarg burvestības. Pēc dažām stundām viņš bija atgriezies. Tumsas Burvis bija gatavs iznīcināt. Viņš apkārtni sataisīja uguns aplī, un nekur nevarēja izbēgt.Tumšais telti iznīcināja... Ileonia sagrāba sauju smilšu un iesvieda viņam acīs. Aāāāāāh! Tu stulbā skuķe!!! Un viņš raidīja navēs lāstu viņai sejā. Tā kā viņš lāgā neredzēja, tas netrāpija. Tad kad ļaunā burvja acis lāgā redzēja, no Ileonias un viņas mātes nebija ne vēsts. Kur ellē ratā viņas palika??? Viņš apjucis bļāva. Te... Un Ileonia uguns putnu uzbūra viņam virsū. Viņa apmetnis sakā liesmot. Ledo! Viņš bļāva. Uguns putns nozuda. Un tad viņš raidīja nāves lāstu un atmiņas zaudēšanas lāstu kopā. Ileoniai trāpija zilā šautra kas bija atmiņas zaudēšanas burvestība. Bet Ileonias mātei ietriecās nāves šautra. Tā vispirms nogalināja Ileonias māti, un tad atlēca un nogalināja burvi...

 Pēc dažām dienām Ileonia atjedzās siltā, ērtā gultā. Visapkārt drūzmējās ļaudis kuri sacīja:"Kā viņa izdzīvoja?" "žēl viņas mātes" Tad Ileonia piecelās:Bet viņa nesprata kas viņa ir un kapēc viņa ir. Bet viņa devās uz durvju pusi. Bet ciema ļaudis teica:Tu nedrīksti iet prom Ileonia! Kās tā tāda?!? -viņa neizpratnē vaicāja. Tā esi tu, bet tagad, guli!-atbildēja visi. Bet naktī Ileonia aizbēga, un devās iekšā mežā. Viņa gāja, līdz sadzirdēja kliedzienu, tas nāca no mēža vidus. Viņa skrēja līdz ieraudzīja bruņinieku kas asiņoja, un viņam grasījās lekt virsū. Kā man palīdzēt kungs?! -viņa sašutusi iesaucās. Bruņinieks teica-Paņem manas bruņas...ieroci...un..vairogu...un nogalini...to...vilku. Ileonia paklausīja. Viņa aši uzvilka bruņas paņēma zobenu un vairogu. Viņa pieskrēja pie vilka un ar veiklu rokas kustība iecirta zobenu galvā. Tās iesmilkstējies nogāzās. Ileonia izrāva zobenu no vilka galvas, un devās tālāk. Viņa tālumā redzēja savainotu vienradzi.Viņa piegāja tam klāt un jautāja:Kā lai es tev palīdzu? Atnes baltās sūnas, tās ir pie dižās kļavas. Bet ātri to dari. Viņa skrēja līdz tika pie sūnām, paņema tās un skrēja atpakaļ. Tiklīdz viņa piekrēja pie vienradža tā pielika baltās sūnas. Brūce ātri sadzīja. Vienradzis pateicās un kā atalgojumu viņš no savas somas ļāva izņemt vienu ieroci. Ileonia paņema dieva zobenu. Pirms vienradzis devās prom viņš teica-Ja tev vajag manu palīdzību, pasauc mani! Un tad viņš nozuda. Ileonia bija priecīga, un devās prom.

Ileonia devās aizvien tālāk un tālāk, līdz iemaldījās tumšā mežā. Te bija tādi koki, kas likās dzīvi, bet viņa devās talāk. Pēkšņ viss kļuva vējains, un no debesīm parādijās milzīgs koks. Tas bija ar spārniem, ar acīm un muti, un iebrēcās-Neviens nedosies Nāves mežā! Un ar savām milzīgajām rokām Ileoniu aizsvieda prom. Viņa stipri asiņoja, bet dzīvoja. Viņa izvilka dieva zoenu, ko viņai bija dāvinājis vienradzis. Tas sāka mirgot līdz ko Ileonia iecirta to milzīgajā kokā. Tad viņa zobenu augstu pacēla virs galvas, un gaisma no tā iznīcināja milzeni.Tiklīdz viņš bija sabrucis, parādijās skelets, melnās drānās. Viņš ierunājās-Mans vārds ir Klatuu. Jaunākais no nekropoļa brāļiem. Tu iznīcināji manu labāko kareivi! Par to, tu tiksi iznīcināta bez žēlastības! Tad Ileonia juta, ka pār viņu pārtriecas tumsa, un nokrita zemē. Klatuu smējās-Tas bija vienkārši! Ileonias nosmīnēja-Nebūt ne. Un ar visu spēka ietrieca zobenu Klatuu galvā. Tā uzliesmoja, un viņš sašķīda. Tagad man jāiznīcina divi brāļi, un Nekropolis, tad tumsa būs apturēta uz kādu laiku. Viņa gāja vēl dziļāk, līdz redzēja zelta bruņas. Viņa tām pieskārās, un zaudēja visu savu spēku. Tad kāds klusi sāka runāt-Mani sauc Baradaa. Es esmu otrais no nekropoļa brāļiem. Vai jūti, cik vāja tu kļusti kadpieskaries manis raditājām bruņām? Ileonia atcirta-Jūtu gan, bet tu jutīsi vairāk! Ileonia paņēma bruņas un iesvieda tās viņam sejā. Tā izkusa.... Vēl viens brālis nogalināts. Laiks pēdējam. Viņa gāja vēl dziļāk mežā līdz ieraudzīja milzīgu skeletgalvu ar vaļā muti, un no tās nāca dīvaina zaļa gaisma. Ieeja Nekropolī! Viņa skrēja tur iekšā. Bet priekšā parādijās pēdējais brālis. Mani sauc Nickto.Ja tu mani pieveiksi, tu tiksi iekšā, bet diezvai tu mani pieveiksi, es esmu iemācijies tumšo radīšanu tik labi kā neviens. Ja vien neskaita manu tēvu kas tevi gaida iekšā. Bet nu, laiks duelim! Un pirms Ileonia paspēja izvilkt zobenu, priekšā parādijās vairāki zombiji. Viņa tos aši nogalināja, un uzbruka pēdējam brālim, kas ar mira no zobena spēka. Tad viņa devās iekšā un redzēja tūkstošiem skeletu, un paša galā bija tumsas pavelnieks. Viņš runāja-Mani sauc Noxus! Iznīcini manu armiju, un tad varēsi runāt un jautāt jautājumus cik tev tīk. Armija-Uzbrukumā! Ileonia izvilka zobenu un nogalināja visus skeletus apkārt. Visi mira viens pēc otra. Līdz visi bija miruši. Tad Noxus ierunājās-Jauki, bet es tev sagādāju mazu pārsteigumu. Viņš pacēla savu roku, un no zemes parādijas gigantisks skelets ar bruņām, un cirvi. Heh, nogalini viņu, ja tev tas ir pa spēkam. Ileonia kļuva dusmīga un skrēja virsū skeletam zvētēdama kur vien tika klāt. Skelets neko nejutis, iecirta Ileonijai ar cirvi kājā. Viņa domāja, tās būs beigas. Bet nē, zobens sāka mirgot vēl gaišāk nekā nekad. Viņa to pacēla, un visapkārt parādijas gaisma, skelets sašķīda, Nekropolis bruka, un Noxus kliedza-Es tev atriebšos!!! Tad Ileonia izskrēja ārā pa galvaskausu, un redzēja kā viss sabrūk. Pagaidām tiku vaļā no viņa, bet ne uz ilgu laiku.