Stāsts nebūs par rs, bet gan kautkas pavisam cits - nedaudz nopietnāks. patīkamu lasīšanu! 

 Kadā mazpilsētas ielā, kuras nosaukums šoreiz nav svarīgs, dzivoja kāds pusaudzis. Viņa vards bija Alekss. Aleks ne ar ko īpašu neatšķīras no citiem vienaudžiem - vienmēr centas būt pievilcīgs meiteņu acīs, but starp "stilīgajiem". Vienīgais ar ko viņš atšķīrās no citiem - viņam nebija vecāku un vinš lēnam mira. Vinš bija uzaudzis pie audžumates. Nevaretu teikt, ka tā pret viņu slikti izturējās, bet  laimīgs viņš nejutās. Katru nakti viņš vēlējās kaut vina vecaki būtu dzīvi. Viņš mēdza sapņot par to kādi viņi bija. Lai arī viņš to ārēji neizrādija, viņš vēlējās kaut visi pazustu no zemes virsas.  

Kādu nakti viņš sapnī izdzirdēja balsi:"Tu vēlies zināt, kā tas ir būt vienam? ES tev to paradīšu" "Kas tu esi?" Alekss jautāja. "Tas nav svarīgi. Tu driz tiksies ar saviem vecākiem, bet vispirms es tev paradīšu pasauli bez cilvēkiem." Alekss pēkšņi sajuta sevī vieglumu. Viņš lidoja, bet ne kā putns - kā viegls pavasara vējš. Viņš lidoja pāri vasarīgām koku galotnēm, pāri spožajām pilsētu gaismām un vientulīgajam okeānam. Vienīgais kas trūka bija... cilvēki. Daniels nolaidās lejā pie savas mīļotās meitenes loga. Viņš no sirds cerēja, ka viņa tur būs un ceļos kopā ar Aleksi. Diemžēl viņš maldijās. Alekss  pēkšņi sajuta divainu sajūtu sirdī - rūgtumu, kas paliek pēc zaudētas mīlestības. Pirmo reizi mūža alekss vēlējāš cilvēkus sev blakus, kādu kas viņu atbalstītu, saprastu. Pēkšņi viņa plecam pieskārās maiga roka:"Aleks, laiks iet!" Alekss pamāja:"es saprotu". Vina sirdij izgāja cauri siltums - viņš driz satiks savus vecākus un sāksies jauna dzīve. Alekss ļāva, lai viņū ved - preti jaunai dzīvei, jaunam sākumam. Vinš beidzot saprata, ka visam ir jēga! Pasaule griežas, viss notiek. Alekss neskuma - viņš pasmaidija. Tā kā nekad nebija smaidijis, no sirds. Par viņa lūpām izskanēja 3 vārdi:"Pretī jaunam sākumam!!!"