Mana klasesbiedra pārspriedums, kurā bija jāuzraksta pasaka. Dabūja trijnieku, bet vērts izlasīt, skolotāja omulīgi smiedamās nolasīja klasei priekšā. Esmu atstājis visas oriģinālās kļūdas.

Kā krancītis pārvērtās par pinci.

 

Dzīvoja tēvs ar meitu, kam nomira māte. Abi ilgi sūrojuši, nolēma, kad nepieciešams ģimenes pieaugums. Tēvs citu sievu precēt nevēlējās, bet meita par jaunu precībām. Ģimene nebija īpaši turīga. Bet tēvs ar meitu ilgi domādami nolēma, kad ņems ģimenes talkā sunīti.

Staigājuši pa pagastu, meklējuši kucēnu, bet kā neatrada, tā neatrada. Pagāja 3 dienas, bet meklējumi bez sekām. Gājuši vakara pusē uz mājām, caur mežu un ieraudzīja noplukušu krancīti guļam zem egles. Tēvs ar meitu piegājuši klāt un jautāja: "Suņuk, kas tad tev noticis?"

"Es jau te 2 dienas guļu, kājiņas sāp un vēderiņš tukš."

Tēvs ar meitu nebija tādi egoisti un paņēma krancīti uz mājām. Suns pēc izskata nebija tāds, kādu ģimene bija vēlējusies. Bet tēvs saprata kā ir, kad neveicas. Meita suni nomazgājusi un pabarojusi, nolika krancīti gulēt.

No rīta visa ģimene pamodusies un paēduši nolēma, kad krancītim ir jādod vārds. Meita suni nosaukusi par Jāzepu. Tēvu vārds apmierināja. Nu pienācis pulkstens 9. Tēvs dodas ganībās, protams, suns mazliet atlabis, devās saimniekam līdzi. Tēvs pa ceļam iedams, domāja uz ko tāds krancītis ir spējīgs un nonāca pie secinājuma, ka Jāzeps tēvam sastādīs tikai kompāniju. Nonākuši galā tēvs bija izbrīnīts, kad augumā mazais krancītis sācis ganīt cūkas, bez tēva uzaicinājuma. Jāzeps tēvam teicis, kad viņš droši var iet mājas un, kad cūku noganīšot viens pats. Ta arī tēvs aizgājis mājas. Pagāja gads, divi, trīs. Bet no Jāzepa ne miņas. Meita jau atmetusi cerības, kad krancītis varētu būt dzīvs, devās uz to pašu vietu, kur Jāzepu atrada nolikt ziedus. Aizgājusi līdz eglei, ieraudzija guļam zeme Jāzepu. Pieskrejusi klāt nokrita uz ceļiem un sāka raudāt. Uz atvadām meita krancīti noskūpstīja. Še ku re nu, acu mirklī Jāzeps pārvērtās, par staltu princi. (nevis staltu pinci)

Meita par notikušo bija izbrīnīta. Princis meitai izstāstīja, kā viņš nonāca par krancīti. Un pastāstija arī to, ka viņām piederot karaļvalsts Bez vārdu ierunas, princis meitu aprecēja, un tēvu iekārtoja prinča pilī par galveno. Tā visi dzīvi viņi dzīvoja laimīgi.