Šorīt atgriezos no divu dienu izbrauciena uz (kā tas mums bija pasniegts) leģendām apvīto seno Troju. Kā man gāja? Nu lūk, par to arī būs šis stāsts, tamdēļ iekārtojies ērti, sagatavojies lasīt maķenīt neloģisku tekstu, paķer kādu tējas krūzi un uzkodas, un ķeries pie peles (vai - lai nevienu nediskriminētu - skārienpaliktnīša).

 

Bija drūms un lietains Piektdienas vakars. Lija lietus, bija nedaudz drēgns, tomēr manī un manos ceļa biedros valdīja piedzīvojumu gars - galu galā, dosimies taču uz Čanakkali, kuras tuvumā esot tā pati Troja, kuru ar koka zirgu piesmēja. Mums cieši bija piekodināts ierasties 20.00 vakarā un nekavēt ne mirkli, lai nepaliktu gribot. Tā nu mēs arī laicīgi ieradāmies tur, no kurienes sākās mūsu ceļš - pie peldbaseina. Un ziniet - labi, ka tā, jo jau desmitos vakarā mēs veselu desmit autobusu sastāvā pametām Ankaru. Knapi divas stundas vien pagāja.

Eiropieši nebijām daudz - vien desmit,  un vēl apmēram tik vai nedaudz vairāk bija biedru no tālām Austrumu zemēm - Korejas un Taivānas. Mūsu sirdis vēl vairāk priecēja ziņa, ka neviens no turkiem, kas runā gan vietējā, turku, mēlē, gan visu zemju kopējā, angļu, ar mums ceļā nedosies. Tas nozīmēja vien to, kas būs jāpaļaujas vien uz savām mēļu zināšanām.

 

Kad pienāca nakts vidus, sapratām, ka vairs neesam Āzijā, bet gan Eiropā. Par to liecināja vairākas zīmes, bet visvairāk GPS. Kad pulkstens nāca 9 no rīta, bijām klāt tai vietai, kur ēdām brokastis. Jauku sviestmaizi ar desiņu. Žēl veģetāriešu. 

Nu izrādījās, ka mēs devāmies uz Gallipoles pussalu, kur turki savulaik Pirmajā pasaules karā esot angļus un frančus situši un kur tautas vadonis Ataturks pirmo reizi vadījis savus ļaudis pretī uzvarai. Neko ļaunu nenojauzdami klausījāmies kā gids mums nesaprotamā mēlē par to stāsta, bet šķita, ka drīz vien dosimies pāri Dardaneļu šaurumam uz Āzijas pusi. Bet nekā, saule jau gāja uz rietēšanu, bet mēs joprojām klīdām pa vieniem kapiem pēc otriem.

Uz labās aproce rakstīts "Latvija", uz kreisās "Artis".

Skats gan jauks, kad redzējām kā mūsu Austrumu biedri vēlējās sevi iemūžināt ik katrā vietā - vai tas piemineklis bij' vai kaps. Arī paši bijām tūristu apskates objekts. Kādas turku valodā runājošas meitenes uzrunāja Eiropas bariņu un jautāja vai varot nobildēties ar mums. 

Paši arī bildējāmies uz nebēdu. Reizi tas gandrīz beidzās nelāgi.

 

Bet tūristu šeit bija tiešām daudz. Tik daudz autobusu vienuviet savā mūžā redzējis nebiju. Kas zina, kad atkal redzēšu. Tamdēļ arī dažam gadījās pazaudēt mūsu jaukos grupas vadoņus, kas mēdza mums saprotamā valodā pateikt cik mums laika dots, lai apskatītu objektu. 

 

Arī pusdienas mums deva. Kārtīgu puskukuli baltmaizes ar salātlapu un ko kotletēm līdzīgu pa vidu. Veģetāriešiem šī diena bija patiesi skumja, bet viss tomēr dzīvē izlīdzinās. Par to gan vēlāk.

 

Tā nu jāsaka, ka pirmā diena diez ko aizraujoša nebija, bet nevar noliegt - dabas un citi skati bija visnotaļ krāšņi. Interesanti vērot citu pasaules daļu pāri nelielai ūdens strēlei (Dardaneļu šaurumam).

Vēl interesantāk atrasties uz prāmja starp Eiropu un Āziju brīdī, kad saule lēnām sāk rietēt. Un ap prāmi kaijas,bet uz prāmja tūristi (tipiskais tūrists ir viena riebīga suga). Kad tumsa bija pārklājusi zemi, sasniedzām viesnīcu. Karte teica, ka to no 3 pusēm ieskauj jūrā, bet bija tik tumšs, ka to vien dzirdējām, bet redzēt vis nevarējām. Viesnīcā, kā jau Turcijā pieklājas, meitenes no zēniem atšķīra. Lai nespēlē kārtis pa naktīm. Tā nu mēs arī aizgājām gulēt - skatoties turku bērnu pārraides.

 

Kad pienāca rīts, sapratām, ka nu reiz paēdīsim brokastis ar skatu uz Egejas jūru. Un pāri jūrai, vieglā dūmākā ietīta, bija manāmi kādas grieķu salas kalni.

Šajā laikā arī izmisīgi centāmies noskaidrot, cikos dosimies prom meklēt jaunus piedzīvojumus. Viens teica desmitos, cits vienpadsmitos, cits divpadsmitos. Laikam jau tam pēdējam bija lielāka teikšana, jo ap to laiku arī braucām tālāk.

 

Sestdienā pirmais apskates objekts bija kāds viduslaiku ciemats, kas ieskāva senas romiešu pilsētas paliekas.

Diemžēl turki pazuda tulkojumā un pateica mums, ka laiks ir vien pusstunda. Domājuši bija gan stundu. Aizgājām līdz pilsētas ieejai, secinājām, ka laiks tā vien ir, lai atgrieztos autobusā un nācām atpakaļ. Pa ceļam gan piestājām pie Aristoteļa statujas un, lai piešķirtu vīram viedāku skatu, uz galvas uzlikām varen nopietnu cepuri. Viedais Aristotelis tam neiebilda.

 

Pēc tam devāmies turp, kur grieķi esot varenu joku izstrādājuši - iesūtījuši pilsētā koka zirgu. Jā, ieradāmies Trojas paliekās. Un tagad tā. Vai atcerieties kā par pusdienām runājot teicu, ka dzīvē viss izlīdzinās? Šodien gavilēja veģetārieši, jo pusdienās bija vesels puskukulis baltmaizes ar vareni plānu siera šķēli un divām gardām gurķa šķēlēm. Tik tiešām - viss ir taisnīgs.

Par Troju runājot, liela bija mūsu vilšanās, kad uzzinājām, ka mums dotas vien 30 minūtes, lai apskatītu šo leģendāro vietu. Vēl lielāka vilšanās bija, kad secinājām, ka Trojas zirgs, tas pats, kur pirms gadu tūkstošiem tika ievilkts pilsētā, esot lūdzis, lai viņam atjauno vēdera dēļu apšuvumu, tamdēļ skatītāju acīm nav pieejams. Un to var arī saprast. Ja man būtu rētains vēders, es arī negribētu, lai kāds to redz.

Kopumā jāatzīst, lai gan redzamas vien drupas (un arī tām pašām sanāca vien izskriet cauri), pilsēta šķiet bijusi tik tiešām iespaidīga. Radīja interesi palasīt par tās vēsturi (jo uz vietas palasīt informatīvās zīmes nebija laika, heh)

 

Tā kā šīs vietas apskatei bija dots tik īss laika sprīdis, tad secinājām, ka tas tik tāpēc, lai veiklāk tiktu mājās.

Bet nē. Mums bija dotas veselas trīs stundas, lai apskatītu Čanakkales pilsētu. Stingri tikai piekodināts neierasties ne minūti vēlāk, jo astoņos autobuss braukšot prom. Pēc tāda barga brīdinājuma stingri pievērsāmies saviem pulksteņiem. Tā nu devāmies iekšā šajā mazajā, bet dzīvīgajā Dardaneļu šauruma piekrastes pilsētā. Tai bija savs tirgus ar veltēm, kas lika domāt, ka esam pārsimts gadus senā pagātnē. Tāpat tai bija arī pils, kas bija jau slēgta, jo vakars nāca. Pie pašiem pils vārtiem, tos sargādams braši stāvēja kafijas automāts, savukārt pils priekšu ieskāva parks. Kas parkā? Visādi brīnumi, kas tikuši izmantoti karā - torpēdas, ložmetēji. Un nevar arī nepieminēt brīnišķīgo keramikas veidojumu, kurā attēlots Ataturks, kas kā saule apspīd turku floti un ved to pretī uzvarai. Interesanti - neviens viņu tad īsti vēl nezināja, bet viņš jau spīdēja. Protams, bija arī kārtīga šī vīra statuja, kurā pie viņa nāves gada atzīmēta bezgalības zīme.Skaisti, bet es joprojām to nespēju pārtraukt salīdzināt (un piedodiet man par to) ar padomju propogandu. Šķiet maķenīt par traku.

 

Lai nu kā, pametuši parku devāmies pastaigā pa promenādi un drīz sasniedzām arī pulksteņtorni. Te nu sākās pierādījums tam, kad zivju ēšana ne pie kā laba nenoved.Tā kā Eiropas ļaužu bariņš nespēja sadalīt nedz to, cikos tikties, lai kopīgi dotos uz autobusu, nedz to, kur ēst, tad es devos vientuļā pastaigā tur, kur valda mazāk stresa - tālāk pa promenādi, kamēr pārējie devās ēst zivju brīnumus. Un tā nu sanāca, ka no tiem eiropiešiem, kas ēda zivis, neviens neredzēja nedz piemīlīgo jahtu ostu, nedz arī Trojas zirgu. Šis gan nebija īsts, toties šo varēja redzēt. Turklāt šo zirgu varot redzēt arī 2004. gada filmā "Troja". Un tā nu sanāca, ka es biju vienīgais, kas šos brīnumus redzēja un var par tiem jums tagad pastāstīt. Morāle - neēdiet zivis, tad, kad nav īstais laiks, lai ēstu zivis.

 

Tā kā nāca jau laiks, lai dotos prom, devāmies uz autobusu. Gribējām jau kā plānots astoņos doties mājup, bet, kur gadījās, kur ne, noteiktajā laikā autobusā bija vien Eiropas un tālo Austrumu ļaudis. Bet ilgi nemaz pārējos gaidīt nenācās. Jau deviņos vakarā, vien stundu vēlāk kā plānots, visi bija klāt un devāmies mājup, lai braši nolaistu galvu pusastoņos no rīta ierastos mūsu pašu dzīvoklī.

 

Tāds nu ir stāsts par šo ceļojumu. Es pats tur biju, cītīgi visu dokumentēju un ar vieglu prātu pasmīnēju par visām sīkām ķibelēm.

P.S. Rudzi ir gatavi un varen kareivīgi

P.P.S. Nākamais brauciens jau rīt

Laboja Styrnucis, labots 3x