miniblogs par mazu..
Bija pirmskara laiks un divritenis mājās tajā laikā bija liels retums, kur nu vēl rezerves daļas, vīrs man stāsta. Izbraukt ar riteni piecgadīgam puikam bija līdzvērtīgas sajūtas, kā tagad ar izpletni izlekt. Divritenis kaimiņmājā ir, bet gumijas bija tukšas, jo uz nipeļa (ventīļa) nebija gumijas un dabūt tādu nebija kur. Braukt tak gribās, meklēdami gumiju tika pie padoma, kāds ieteica zēniem, ka derot uztīt gondonu (prezervatīvu). Kur lai puikas tādu dabū? Ies uz aptieku. Pats mazākais un drosmīgākais aptiekā sperās iekšā un prasa, lai pārdod gondonu par samesto naudiņu. Aptiekāre, skatoties uz mazo puiku, pārsteigta vaicā, priekš kam tev to vajag. Mazais puika saka, ka vajag un viss, ka tā neesot viņas darīšana, lai tik pārdod nost. Pārdevēja saka, ka vēl puika ir par mazu un viņam nepārdošot! Saruna bija gara un ietiepīga no abām pusēm. Tad mazais puika neapmierināts iziet ārā no aptiekas, aprunājās ar draugu un pēc brīža ienāk aptiekā abi. Draugs ir par pus-galvas tiesu garāks. Saruna atkārtojās ļoti līdzīga un uz jautājumu, priekš kam to gondonu vajag, lielākais puika atbild, vajag uz nipeļa vajag uztīt! Pārdevēja esot nomainījusi sejas krāsu un minēja kaut ko par vecumu un tikumu, galīgi puikām nesaprotamas lietas. Lielākais attopas un saka mazajam, klau, ejam labāk uz parku, lietots gondons arī mums derēs, to izmazgāsim un naudiņa ietaupīsies. Abi steigšus pameta aptieku un nemaz nepievēsa uzmanību tai stulbai aptiekas pārdevējai, kura dzirdot sarunu bija saviebusi ģīmi stulbā izskatā un mēģināja kaut ko iebilst. Puikas ritenim gumijas uzpumpēja un izbraukājās priecīgi. Tagad mazais puika jau ir pensionārs, dzīvo Siguldā, iemet pa graķītim un smaidīdams atceras, ka tikai krietni vēlāk viņš nojauta, ko tā aptiekas pārdevēja bija domājusi. Dzirdot no autora mutes var daudz labāk iejusties tajā situācijā un arī gardāk pasmieties. Kam dzīvē negadās!


---- ņemts no inperil.net -----

Laboja nezināms, labots 1x