Kembrija periods

Kembrija perioda sākumu apmēram pirms 545 miljoniem gadu iezīmēja milzīgas pārmaiņas. Lielā daļā pasaules izmira senie jūras iemītnieki. 

Mēs vēl joprojām pilnībā nezinām šīs mazveida izmiršanas cēloņus. Iespējams, ka iepriekš aprakstītos mītiskos neaizsargātos radījumus līdz galīgai iznīcībai izmedīja tikko attīstījušies plēsoņas. Ar aizsargčaulām un bruņu plātnēm klātu jūras organismu parādīšanos liecina, ka okeāni bija kļvuši par daudz bīstamāku mājvietu neaizsargātiem dzīvniekiem. Turklāt tektonisko plātņu nebeidzamā kustība, iespējams, bija izrausījusi seklu jūru izžūšanu, kas varēja novest pie daudzu prekembrija dīvaino dzīvības formu izmiršanas. 

Tā laika kontinenti un novietojums

Tuvojoties prekembrija beigām, bija izveidojušies divi milzīgi kontinenti- Ziemeļu Gondvana un Dienvidu Gondvana. Ziemeļu Gondvadā ietilpa teretorijas, kas mūsdienās pazīstamas kā Indija, Austrālija un Antarktīda; Dienvidu Gondvanā bija apvienots mūsdienu Āfrikas, abu Ameriku, kā arī liela daļa Āzijas teretorijas. Visa pasuale bija apvērsta kājām gaisā. Āfrika un Dienvidamerika atradās dienvidpola tuvumā, un prekembrija beigās tās klāja ledāji. Ja jūs paskatītos uz šī senā laika Zemes karti, tā izskatītos pavisam mulsinoši, vienlaikus gan pazīstama, gan sveša. Tādu to bija izveidojuši procesi, kas vēl tagad nosaka Zemes izskatu. Apmēram pirms 580 miljoniem gadu Ziemeļu un Dienvidu Gondvana lēnām saplūda un izveidoja vēl lielāku superkontinentu. Patiesi, tolaik tas bija vienīgais kontinets uz Zemes, un tam dots nosaukums Panotija. Taču šis kontinents nepastāvēja ilgi un jau pēc dažiem desmitiem miljonu gadu- kembrija perioda sākumā- tas bija sācis sadalīties mazākos kontinentos. 

Kembrija periods sākās pirms 545 miljoniem gadu un ilga apmēram 50 miljonus gadu. Šajos Zemes vēstures "juku laikos" Grenlandē valdīja subtropu klimats, bet Ķīna joprojām gulēja okeāna dzīlēs. Ziemeļamerika, bēdama savienota ar Skotiju un Grenlandi, bija daļa no Laurentijas kontinenta. Anglija un Velsa gulēja zem ūdens līdzās mūsdienu Kanādai un ASV. Šai nogrimušajai kontinenta daļai dots Avslonijas nosaukums, godinot ķeltu mītos minētos Avalonas salu. Ir patiešām aizraujoši, ka dažām leģendām, tostarp nostāstiem par zudušo Atlantīdas kontinentu ir rodams pamatojums aizvēstures notikumos. 

 

 

Jaunu dzīvnieku sugu izcelšanās 

Kembrijs bija viens no periodiem, kad intensīvi norisa miljoniem jaunu sugu veidošanās- šis process tiek dēvēts par "kembrija sprādzienu". Šā laika fosīlijas liecina par ļoti bagātīgu un daudzveidīgu jūras iemītnieku pasauli. Dažas Formas ir atpazīstamas un klasificējamas, bet citas tā arī paliks noslēpumainas un neizskaidrojamas. Jaunās dzīvības formas aizpildīja tukšumu, kas bija radies, izmirstot senākām formām. Kembrija sākumā dzīvojošajam radījumam halkierijai (Halkieria) bija desveida ķermenis, kuru klāja zvīņveida plātnītes, un pa čaulveida vairodziņam katrā ķermeņa galā. Bija arī dzīvnieki, no kuriem saglabājušies vienīgi aizsargdzelkšņi. Jūrās mudžēja fantastiskas dzīvības formas. 

Salīdzinājumā ar iepriekšējiem 3000 miljoniem gadu kembrija periods īpaši izceļas ar to, ka aptuveni vienā un tajā pašā laikā visās pasaules malās, it kā atbildot uz kādu spēcīgu instinktu vai nepieciešamību, parādījās ar čaulāk klāti dzīvnieki. Hyolithellus un Tommotia dzīvoja dobās ragveida čaulās, kas atgādināja cepures ar spiciem galiem. Patiedībā atrastas ir tikai čaulas, un mums atliek vienīgi minēt, vai tajās dzīvoja radījumi ar taustekļiem vai gliemežiem līdzīgi dzīvnieki. Tie varētu būt bijuši galvkāju (cefalopodu) priekšteči- pie šīs grupas mūsdienās pieder astoņkāji un kalmāri. 

Daži zinātnieki uzskata, ka čaula attīstījās kā līdzeklis barības vielu uzkrāšanai un filtrēšanai. tomēr izplatītākās teorijas aizstāvji apgalvo, ka tā galvenokārt pašaizsardzības forma plēsoņu atvairīšanai. Tas norāda uz būtiskām izmaiņām dzīves apstākļos uz Zemes. Savu lomu sāka spēlēt cīņa par izdzīvošanu. Zināmā mērā tas ir bēdīgs atklājums, jo liecina, ka instinktiem, kas nosaka agresiju un konkurenci, ir patiesi sena vēsture. 

 

Trilobīti 

Skābekļa daudzums atmosfērā ar vien pieauga, tomēr dzīvība vēl aizvien bija saistīta tikai un vienīgi ar pasaules okeānu. Jūras dibenā gliemji, tārpi un dažādi vēžveidīgie. Apmēram trešdaļu visu līdz šim atklāto kembrija perioda fosīliju pieder kādiem dīvainiem radījumiem- trilobītiem. Tie mazliet atgādināja mitrenes ar cietu, trīsdaļīgu aizsargčaulu. Tribolītiem bija posmainas kājas, piemērotas rāpošanai pa jūras dibenu. Līdzīgi mitrenēm, tie briesmu gadījumā varēja saritināties kamoliņā. Fosilā veidā tie ir saglabājušies lielā skaitā- konstatēts vairāk kā 15'000 sugu. Daži tribolīti bija tik sīki, ka saskatāmi tikai mikroskopā, bet citi sasniedza 30 centimetru garumu. Viena tribolīta fosīlija atrasta pat kādā alā Francijā, kurai dots Tribolīta alas nosaukums- akmens laikmeta cilvēki to bija glabājuši kā maģisku priekšmetu vai amuletu. Pašlaik jau izmirušo tribolītu lielā dažādība liecina par aizvēsturiskās dabas daudzveidību. Taču visneparastākā trilobītu pazīme bija to acis. Trilobīti bija vieni no pirmajiem dzīvniekiem uz Zemes, kuriem bija laba redze, un to acis nebūt nebija vienkārši veidotas. Dažas sastāvēja no tūkstošiem sešskaldņainu lēcu, kuras bija sakopotas cieši cita citai blakus un pārklātas ar radzeni. Katra lēca bija veidota no kalcīta kristāla- materiāla, kas ir līdzīgs Islandes špatam un lauž gaismas starus. Šo lēcu tūkstoši radīja apkārtējās pasaules mozaīkveida attēlu. Trilobīta acu uztvertie skati bija pirmie pasaules attēli kopš tās rašanās. Jau šajās dzīvības pastāvēšanas visagrākajās stadijās tā bija ārkārtīgi sarežģīta. 

 

Halucigēnija 

Klinšu kalnos Kanādā zinātniekiem ir izdevies atrast vēl vienu pārsteidzošu kembrija pasaules atspulgu. Tur Berdžesas māla slānekļos tika atrastas īpaši daudzveidīgas seno jūras iemītnieku fosīlijas. Starp tām atrodamas trilobītu, sūkļu, medūzu un tārpveida organismu atliekas. Dažiem no šiem "tārpiem" ir bijuši dzelkšņi, bet citiem- zobi. Kāds interesants radījums sava neparastā izskata dēļ tika nosaukts par Halucigēniju (Hallucigenia). Neviens nevar ar pilnu pārliecību pateikt, kurā galā tam bija galva un kurā- aste. 

 

 

Plēsoņas 

Cits dzīvnieks, saukts par opabinia, bija plēsīgs "tārps" ar piecām acīm un garu, lokanu smeceri, kura galā atradās dzelkšņaini žokļi. Zinātnieki to ir atzinuši par radījumu, kuru nav iespējams pieskaitīt kādai pašlaik zināmi dzīvnieku grupai. Jūras dzīvnieku vidū bija arī kāds milzis (pēc kembrija mērogiem) anomalocaris bija apmēram 60 cm garš, un tam piemita gan medūzām, gan garnelēm, gan jūras gurķiem raksturīgas pazīmes. Visi šie dīvainie dzīvnieki parādījās dzīvības formu dažādošanās rezultātā, gluži kā iznirstot no fantastiskas valstības. 

 

Pikaia 

Berdžesas slānekļos atrasta vēl viena fosīlija, kurai ir ārkārtīgi liela nozīme stāstā par Zemi. Tas ir apmēram 5cm garš tārpveida jūras dzīvnieks Pikaia. Sākotnēji tas var šķist pavisam parasts, bet tikai līdz brīdim, kad mēs uzzinām, ka no šādiem organismiem vēlāk attīstījās visi dzīvnieki, kuriem ir mugurkauls. Pikaia bija hordainis- dzīvnieks ar notohordu (stiegru ķermeņa balstīšanai). Tādējādi tas varēja būt visu Zemes mugurkaulnieku- zivju, abinieku, rāpuļu, putnu un, protams, arī zīdītāju (ieskaitot cilvēku) priekštecis. Tādi sīki radījumi kā pikaia patiesībā bija cilvēku "ciltstēvs un ciltsmāte".

 

Skats un kembrija periodu   

Šķiet dabiski iedomāties, ka kembrija perioda jūru iemītnieki bija tik pat pelēcīgi kā to fosilijas, kas saglabājušās līdz mūsdienām, tomēr nav ne mazākā iemesla apšaubīt, ka arī tolaik jūrās bija pa pilnam krāsu un toņu. Mūsdienu pasaules okeāna dibenā dzīvo būtnes, kuras mirgo dīvainā gaismā; citu radījumu gaismas signāli virpuļo un pulsē okeāna straumēs. Bez šaubām, arī kembrija jūras blāvoja senās gaismās, gluži kā pirmatnējā rokkoncertā. 

 

Sasaiste ar mūsu izcelsmi 

Ir interesanti izsekot, kā senākajiem mugurkaulniekiem, ieskaitot bezžokļaiņus, attīstījās galva. Ilgstoši meklējot barību, zivjveidīgajiem hordaiņiem bija nepieciešama spēja saost, sataustīt un pat saskatīt apkārt esošo. Kaut kādā veidā šie dažādie informācijas meklējumi veicināja muguras smadzeņu attīstību, kuru paresninājums ķermeņa priekšējā daļā galu galā izveidojās par galvas smadzenēm. Tas nozīmē, ka arī mūsu uzbūve ir cieši saistīta ar nepieciešamību pielāgoties un kontrolēt, kas atrodas mūsu tiešā tuvumā. 

 

Nobeigums 

Protams, atšķirība ir tāda, ka nebija skaņas: bez vēja gaudošanas un viļņu šļakstiem piekrastēs visā pasaulē valdīja visaptverošs klusums. Tā bija pasaule bez saucieniem un kliedziniem, bez dziesmām un spiedzieniem. Miljoniem gadu skanēja tikai dabas stihiju radītie trokšņi un nebeidzamās viļņu čalas. 

 

Mana piebilde 

Ir tik aizraujoši un tajā pašā laikā izglītojoši izzināt to, kas ir noticis te pat vien uz mūu planētas pirms vairākiem simtiem miljoniem gadu un uzzināt to, kā tad mēs paši esam cēlušies. Šķiet tik neticami, ka pasaule tajā laikā un mūsdienās var būt tik dažāda un tomēr tā pati mūsu- Zeme. 

 

Paldies, ka lasījāt. (Pooh)