Latgaļa neticamie piedzīvojumi Turcijā. Final Chapter

Merhaba arkadaşlar!

Laikam jāsāk ar kaut ko ne visai interesantu - šis raksts varētu izvērsties pagaram garš, tamdēļ, ja neesi kritis uz lasīšanu, varbūt pat nesāc lasīt. Ja nu esi gatavs šim stāstam - paņem uzkodas, tēju (vai aliņu), iekārtojies ērtāk un novēlu izbaudīt pēdējo nodaļu.

Nedaudz dīvaina sajūta gan ir. Tomēr te pavadīti turpat vai 6 mēneši un laikam jau tagad varētu būt tas brīdis, kad to visu varu izvērtēt. Pats labi zinu ka pēdējās dienās būs labākas un svarīgākas lietas ko darīt, kā rakstīt kārtējo garo penteri, kura daudziem lasītājiem stipri bendē nervus, jo dikti ilgi mūždien jāskrullē uz leju, lai apskatītos citu dienasgrāmatu ierakstus (draugiem.lv) vai komentārus. Bet ko ta lai dara? Tur nekā nevar darīt! Kā nu būs, tā pārtiksim...
Skaidrs ir viens - nākamajai nedēļai man nepietiks "How I met your mother" sēriju un labi vien ir - jāaizpilda gan youthpass, gan final report. Laimīgā kārtā tirgu jau esmu izložņājis, kaut gan pastāv iespēja, ka nāksies tur vēl reizi atgriezties, jo man gribās "Dolce&Gabana" vai "versace" bikšu siksnu par 3-4 latiem.
Nu re, laikam esmu ticis garām ievada daļai tā ka laikam ir jāķeras vērsim pie ragiem (kaut gan cik redzēts, tā ķeršanās pie ragiem reizēm nemaz tik labi nebeidzas). Eh, vienu vārdu sakot - sāku šī raksta svarīgāko daļu. Pag, nē. tie bija pieci vārdi. Sirsnīgi atvainojos.

Te nu es esmu, pavadījis Turcijā 5 mēnešus un 23 dienas. Nu atlikušas vien 8 naktis un 8 dienas un pēc tam 9. naktī (uz 31. janvāri) es atkal atradīšos Gaziantepas lidostā (tās reizes kad es nedevos uz vai no savas lidmašīnas neskaitās). Kādas ir atšķirības no pirmās reizes?

Ārā būs apmēram par 30 grādiem zemāka temperatūra
Lidostā ieiešu no otras puses
Spēju pateikt kaut ko turku valodā
Bagāža svērs nedaudz vairāk
Lidostā es izkāpšu no organizācijas busiņa nevies iekāpšu tajā
Es lidostā šķiršos no draugiem nevis satikšu tos

Šajā laikā ir bijis tik daudz notikumu, ka pat grūti būtu visu uzskaitīt. Laikam jāatgriežas nepilnu pusgadu tālā pagātnē, savādāk šim stāstam nav kārtīga sākuma. Tiesa, neiekļaušu tās formālās daļas ar projekta meklēšanu, līguma parakstīšanu un tā tālāk. Vien varu pieminēt, ka lēmums doties šurp netika ilgi apsvērts, jo, uz manu velmi doties uz Krakovu, poļi pagalam ilgi neatsaucās. Tad man piedāvāja doties uz Gaziantepu. Godīgi sakot līdz tam tam tādu vārdu dzirdējis nebiju, bet Turcija ir Turcija - ko tur daudz. Ar mieru. Biju gan visai pārsteigtsv uzzinot, ka tā ir 1.5 miljonu pilsēta nevis kāds mazs lauku ciemats. Biju arī dziļi pārliecināts, ka tā ir kārtīga nakstsdzīve... bet ... mēs pie šīs stāsta daļas nonāksim vēlāk.
   Jāatzīst, ka emocijas pametot Latviju bija divējādas - zināju, ka ļoti pietrūks ģimenes un draugu. Atceros kā veicu pēdējos zvanus visiem labākajiem draugiem, acīmredzot ne visiem, jo kāds kam bija mans numurs, bet man nebija viņa vai viņas numura, reiz, man jau Turcijā esot, atsūtīja ļoti interesantu sms:"Čau, tev fretku nevajag?", kas man lika padomāt, kas varētu būt tā persona, kas man jautātu šādu jautājumu, bet nezina'tu, ka tuvākā pusgada laikā fretku nekādā gadījumā no minētās personas dabūt nevarētu. Godīgi varu teikt, ka attiecīgās personas identitāte vismaz man joprojām ir miglā tīta.
   Anyway, es jau atkal novirzījos no tēmas. Tātad pirmo reizi mūžā lidoju lidmašīnā. Bija jauki, man kājām gandrīz pietika vietas. Turklāt "Turkish Airlaines" dod ļoti garšīgu ēdienu bez maksas, arī dzērienus bez maksas un var prasīt cik vēlies. Tā ka, ja vēlies dzert alu nemaksājot par to neko vairāk kā lidmašīnas biļeti, noteikti izmanto šo iespēju.
   Stambulas lidosta bija jauka. Es nesapratu kā tikt no starptautiskā termināļa uz iekšzemes reisu termināli, bet kāds vīrs, kas iespējams strādāja lidostā (šiltīte pie žaketes bija) mani aizveda līdz nepieciešamajai vietai, bet tur jau pierādījās viens no maniem stereotipiem par turkiem - naudu kāsīs visos veidos. Es viņam iedevu vienu.....pagaidiet.....pagaidiet....turpiniet gaidīt.....LATU. Saprata, ka no manis neko nedabūs un aizgāja prom.
   Atceros, ka man bija līdzi virsjaka, jo pieļāvu domu, ka nakts Gaziantepā būs auksta. Man tik ļoti nebija taisnība... apmēram 30-35 grādi bija tajā naktī. Jā, pirmajā mēnesī tur bija pagalam silts. pat līdz 50 grādiem un protams ielas tukšas līdz pat vakaram, kad parku piepildīja piknikotāji, bērni un tie, kam nebija nekā labāka ko darīt kā sekot ārzemniekiem saucot:"Hello, what is your name, where are you from, how are you?". Ar to arī aprobežojas angļu valodas zināšanas lielākajai daļai šīs pilsētas iemītnieku.
  Piedzīvoju arī Ramazanu (Ramadanu?). Reiz biju dziļi pārliecināts, ka musulmaņi šajā laikā neēd vispār, nebija taisnība. Viņi ēd pēc pēdējā ezama (aicinājuma uz lūgšanām no mošeju minaretiem). Tad viņi ēd daudz visu nakti līdz pat četriem no rīta. Un vēl daži eksemplāri izdomāja, kad viņi būs labi un kad slikti musulmaņi. piemēram, vienu dienu viņi bija slikti musulmaņi un dzēra alkoholu un ēda visu dienu, bet nākamā dienā atkal bija labi musulmaņi un visu darīja kā pieklājas.
   Jā, ceļot ar sanāca. Kur tad esmu bijis?

Rumkale
ŞanliUrfa
Mersina
Antālija
Ankara
Safranbolu
Adijamana un Nemruta kalns
Antakija jeb Hataja

Par visu pēc kārtas.

   Rumkale bija jauka vieta. Apciemoju 2. dienā pēc ierašanās Turcijā. Atrodas pie Eifratas apmēram 70 kilometru attālumā no Gaziantepas (kilometru skaitu izdomāju un nosaucu uz dullo, jo nav ne jausmas cik bija patiesībā, pat +/- nevaru minēt). Kādreiz bija baigais cietoksnis, bet tur vairs sen neviens nedzīvo. Tur mēs ieradāmies Ātrumlaivu čempionāta dēļ, bet no čempionāta neredzējām neko, jo peldēt Eifratas skaistajā ūdenī, kad gaisa temperatūra ēnā (kuras nebija) ir 50 grādi, bija daudz foršāk.
   ŞanliUrfa arī bija jauka. Apciemoju apmēram nedēļu pēc ierašanās Turcijā. Atrodas apmēram 200 kilometrus uz austrumiem, kas pēc Turcijas mērogiem ir necik. Tur pēc leģendas esot dedzināts Abrahams, bet kaut kas nogāja greizi un uguns pārvērtās par ūdeni, bet ogles par zivīm. To es redzēju, zivis ir nenormāli rijīgas, viņu tur ir dikti daudz, un tūristi knapi spēj piebarot. Ķert viņas nevar, jo svētas.
   Mersina atrodas 6 stundas uz rietumiem pie Vidusjūras. Tur biju Septembra vidū. Taš bija manas vidusjūras brīvdienas. Tur bija nakts pelde Vidusjūrā, nakts pludmalē un arī iespēja redzēt, kā agrā rīta stundā saule kāpj ārā no Vidusjūras. Jāpiemin arī lēkšana zilā Vidusjūra līcā ūdenī no klintīm. Nedaudz sapinos ar naktsmāju īpašnieci (studenti). Tur sakrit daudzi apstākļi. Mūsu kompanjone no Gaziantepas, kas bija mūsu naktsmāju īpašnieces draudzene, sastrīdējās ar īpašnieces kaimiņieni par britu brīvprātīgo - Bendžaminu. Tas beidzās ar to, ka ka kaimiņiene pasūdzējās īpašnieces bijušajam un kad mēs atradāmies uz šosejas lai stopētu uz kūrortpilsētu 50km tālāk, pie mums piebrauca mašīnas, izkāpa čalis, kas ar ļoti brutāliem draudiem panāca, lai mēs pamestu mūsu naktsmājas tajā pašā naktī. Morāle? Nepīties ar turku meitenēm, kurām ir greizsirdīgi bijušie. Vēlāk konstatēju faktu, kas pierāda kapēc tas nav gudri, bet par to vēlāk.
   Antāliju apciemoju Oktobra sākumā. Jādoma, ka nevienam nav jāskaidro, kur tā atrodas. Iemesls Antālijas apciemošanai bija "On arrival training" jeb brīvprātīgo apmācības, kas notiek neilgu laiciņu pēc iebraukšanas valstī. 5zvaigžņu viesnīca, apkārt krievu un vācu valoda, ēd un dzer cik lien. Bija patiešām jauki, satiku daudz lieliskus jauniešus un sapratu, ka man nepatīk Antālija. Pludmales nav ne tuvu tik foršas kā Liepājā. Turklāt viss ir dikti dārgs. Tur arī sanāca neliela saķeršanās ar Bendžaminu, kurš apgalvoja, kas es ar Artiomu visu laiku runājot krieviski. Es neesmu drošs, vai es spēju izveidot teikumu krievu valodā, bet iespējams Benam vajadzēja mazāk dzert un runāt... Nu jā, reizi mēs nakts vidū okupējām peldbaseinu, kurš teorētiski ir slēgts pēc pēc 5 pēcpusdienā. Tā notika 2 reizes. Kapēc to darījām? Tur forši mainījās gaismas un tas izskatījās dikti vilinoši. Ja nu kas - mums par to nekas nebija.
   Ankarā es atrados pa ceļam uz Safranbolu, kur notika vidustermiņa apmācības. Tas bija Oktobra vidū. Ankara atrodas apmēram 700 kilometrus uz Ziemeļrietumiem (vairāk uz ziemeļiem kā Rietumiem) no Gaziantepas. Tūristiem gana garlaicīga vieta, jo visu iespējams apskatīt 1 dienā...divreiz... Protams mūsu internacionālā 3 cilvēku grupiņa pamanījās ieklīst nabadzīgākajā un bīstamākajā Ankaras reģionā, kas atrodas ne visai tālu no pilsētas centra, bet diezgan augstā pakalnā. Pakalnā uz kura atrodas cietokšņa drupas, bet pie drupām no visa iespējamā sastiķētas būdiņas, kur cilvēki dzīvo. Pamatīgs kontrasts ar to, kas ir ne visai tālu no cietokšņa - pilsētas centru, kur dzīve kūsā kā kārtīgā lielpilsētā.
   Safranbolu ierados 2 dienas vēlāk kā Ankarā. tas ir apmēram 250 kilometrus uz Rietumiem no Ankaras. Ēkas nav Turciskas un ir ļoti skaistas, un viss pilsētas centrs ar lielu daudzumu pagalam līdzīgu un vairāk kā 300 gadus vecu ēku ir UNESCO pasaules kultūras mantojums. Cilvēki, kas tur dzīvo nedrīkst pat naglu sienā iedzīt bez Unesco atļaujas... Protams otra lieta ir Safrāns. garšviela, kas maksā 10 eiro gramā... Tiesa, visvairāk šī vieta man ir atmiņā ar manu lielāko saaukstēšanos kādu tikko piedzīvojis šī pusgada laikā.
   Adijamana un Nemruta kalns asociējas ar spontānu lēmumu stopēt turp. Atrodas 150 kilometrus uz ziemeļiem. Devāmies turp, jo pēdējā oktobra dienā nebija ko darīt. Adijamanā nav ko redzēt izņemot milzīgus klintīs izcirstus kapus. Nemruta kalns gan bija jauks. 2.2km virs jūras līmeņa, nakts, aukstums zem 0 grādiem, liels spiediens, kas lika mutē just asiņu garšu. Vēl jāpiemin, ka apģērbs tādam aukstumam nebija piemērots. Tik un tā tas bija to vērts. Kalna augšā atradās milzīgas akmens statujas, kas stur stāv jau vairāk kā 2000 gadus, ja nekļūdos. Atkal atklāta tā vieta tika vien 19. gadsimta vidū. Nu jā, mūsu nopietnā internacionālā 4 cilvēku grupa statujas nodēvēja par "butterheads" jeb sviestagalvām. Pats brīnumainākais bija saullēkts. Vārdos nav iespējams aprakstīt to skatu, kad saule pacēlās pāri kalnu galotnēm un izgaismoja visu pasauli. Tajā brīdī aizmirsās nosalušie pirksti un neciešamais aukstums. Tiesa, ekskursija turpinājās arī pēc tam un redzējām arī citas senas vietas, kuras cilvēki cēluši padsmit gadu simtus tālā pagātnē. Līdz šim vienīgā ekskursija manā dzīvē, kas beidzās agrā rīta stundā. Vēl var pieminēt, ka pa ceļam uz mājām pamanījāmies uzkāpt minaretā, kas ir vienīgais, kas palicis paŗi no mošejas.
   Antakija jeb Hataya bija pēdējais tūrisma punkts. Tur biju 11. janvārī. Atrodas 300 kilometrus uz Dienvidiem un tur ir mūžīgā vasara. Kad es tur biju, tur viss bija zaļš un tur bija silti, un koks bija mandarīni. Un vēl tur sievietes lielākoties nevalkāja galvassegas, jo tā vieta nav tik reliģiska kā Gaziantepa. Viens labs iemesls turp doties ir mozaīka "Laimīgais kuprainītis" muzejā. Izvirzījām hipotēzi, ka iemesls būt laimīgam ir tas, ka viņam ir tik maz drēbju, ka viņa lielgabarīta mantība karājas bez nekādas cenzūras. Tas pats ir ar "Melno makšķernieku", tiesa viņš nebija laimīgs, jo vismaz mozaīkā viņa mantība šķita mazāka. Vēl jāpiemin, ka uz sienas redzējām zīmējumu, kur attēloti 2 bērni ar šaujamieročiem un klāt pierakstītu tekstu:"Turcijā katram 3. vīrietim ir ierocis". Šis fakts varētu būt ļoti tuvs patiesībai, kas arī ir iemesls, kamdēļ nestrīdēties ar turkiem kā minēts atkāpē par Mersinu.

   Cits stāsts ir Gaziantepa. Tā atrodas uz zīda ceļa un te ir viena no lielākajām mozaīku kolekcijām pasaulē. Tajā skaitā seno laiku "Mona Liza" jeb "Čigānu meitene". Mozaīka aptiešām reālistiska ņemot vērā, ka tapusi vairāk kā 1000 gadus pirms "Monas Lizas".
   Pārsteidzošā kārtā pilsētas centrs visdzīvākais ir darbadienu daba laikā, kamēr brīvdienās tirgū liela daļa veikaliņu ir slēgta un arī cilvēku ir krietni vien mazāk.
   Vēl ir skaidrs, ka Turku pirts man nepatīk. Labi, tā nav domāta, lai karsētos, tā ir cita tradīcija un tā, bet priekš manis tur ir pārāk auksts.
   Ūdenspīpes jeb nargile ir īpašs stāsts. Es kā nesmēķētājs esmu viņām pieķēries, turklāt te viņas ir kvalitatīvākas kā Latvijā. Te vispaŗ ir 3 lietas, kas raksturo vakaru kafejnīcā - ūdenspīpe, melnā tēja jeb çay un tavla jeb backgammon. Kā kārtīgs turks jau pīpēju ūdenspīpi un māko to arī sagatavot kā turks. Arī tēju dzeru daudz, bet ne kā turks, jo tās viņu smieklīgi mazās tējas glāzītes man ir kā viens klunšķis un nav. Arī Backgammon esmu profesionālis - turkus dzenu kompleksos, jo viņi nav raduši ka ārzemnieks viņus uzvar. Tagad lieku cerības uz Zani, kura varētu turpināt labo tradīciju.
   Nu jā, naktsdzīves šajā pilsētā nav. Līdz ar to vēl viena intriga, kura bija saglabājusies kopš vienas no pirmajām atkāpēm ir kritusi. Naktsklubu nav, ja nu vienīgi, kas līdzīgs tiem ir viesnīcās. Viens ir līdzīgs klubam - tur alus maksā 3.30 latus un tur ir pusl'diz normāla mūzika, bet tur ir tik daudz galdiņu, ka dejošanai vietas nav. Vienīgā naktsdzīve ir jau minētās kafejnīcas.
   Šo atkāpi veltu savām gaitām darbā, par ko es negribu izteikties, tā ka šai atkāpei pietiek ar to, ko nu jau esmu uzrakstījis.
   Bet ziniet, kas ir viena no galvenajām lietām, ko esmu iemācījies? Esmu guvis pamatīgu mācību dzīvei. Nē, es esmu sācis mācīties dzīvot. Tagad es zinu kā apieties ar naudu, kā plānot tēriņus. Beidzot māku lietot veļasmašīnu, arī bailes no ēdiena gatavošanas ir kļuvušas mazākas, tiesa, bieži ērtāk pusdienas ēst ir ārpus mājas. Tāpat esmu iemācījies satīrīt aiz sevis un apjautis, ka tīrīšana nav nemaz tā briesmīgākā leita, kas ar mani var notikt. Tāpat vairāk vai mazāk esmu iemācījies sadzīvot ar citiem, centies netraumēt citus ar saviem untumiem (lai arī reizēm ne visai veiksmīgi). Arī citu untumus esmu centies neuztvert kā lielu problēmu.
   Viena no labākajām lietām notika pagājušajā naktī. lai arī ārā bija auksts, ar jauku turku kompāniju izbraucām no pilsētas uz pakalnu, no kura redzama visa 1.5 miljonu pilsēta un tas bija tas brīdis, ko es vairs necerēju sagaidīt. Man vajadzēja 5 mēnešus, 23 dienas un atrasties īstajā vietā un īstajā laikā, lai saprastu, ka es nebūšu nemaz tik vienaldzīgs pametot šo vietu. Lai saprastu, ka patiesībā man pietrūks šīs pilsētas un satikto cilvēku, jo šis laiks nav bijis tikai problēma pēc problēmas (bez kurām gan neiztikt nekad). Patiesībā reizēm esmu aizmirsis visu labo, kas ar mani šeit noticis, visu, ko es nevarētu piedzīvot esot mājās.
   Un te nu es esmu, briestot doties uz mājām. Pavisam noteikti šī ir pēdējā nodaļa šajā 6 mēnešu stāstā, ja nu vienīgi kāda piezīme vēl sekos. Bet stāsts ir tikpat kā galā. Liels paldies tiem, kas šad tad papļāpāja ar mani skype vai draugos, paldies tiem, kas lasījuši manus piedzīvojumus un kuriem tie šķituši gana interesanti lai turpinātu lasīt.
Liels paldies arī tiem, kas izlasīja šo, iespējams manu mūža garāko bloga ierakstu. Tie nudien pelnījuši medāli.