Atceraties, solīju jums stāstiņu. Lūk jums tas. Manuprāt tas ir pats pats sākums, turpināšu, kad atkal atgriezīsies iedvesma, bet varat novērtēt to, kas jau paveikts smile_mini.gif

„Protams, es šajās četrās sienās varētu sapūt, un tāpat gandrīz visiem par mani būs nospļauties”, pie sevis nodomāja Daniels un turpināja vērties griestos. Taisnību sakot, nemaz jau tik briesmīgi nebija, tomēr nenāca tie, kurus viņš uzskatīja par draugiem. 
       Danielam nupat bija apritējuši astoņpadsmit gadi, un īsos vilcienos viņš īpaši neatšķīrās no citiem viņa vecuma zēniem. Protams, viņam patika meitenes, ielu slīpēšana un, ko tur liegties, arī iedzert kādu glāzi grādīgā. Jāatzīst, ka pārāk ar to viņš neaizrāvās, bet par atturībnieku viņu saukt arī nevarētu. Daniels pavisam noteikti nebija no tiem, kas var pavadīt laiku pie spoguļa meklējot savu stilu. Parasti viņš uzvilka nobružātu melnu kreklu ar galvaskausu, kuram piezīmētas zaķa austiņas, džinsus un izskrēja pa durvīm, matiem plīvojot. Jā, viņš bija nedaudz nevīžīgs, lai neteiktu vairāk. Mati nedaudz garāki, kā viņa mammai varētu patikt un tikai retu reizi kārtīgi. Viņa mūždien centās Danielam iestāstīt, ka zēniem piedien īsi mati. Ar laiku Daniels bija iemācījies to laist gar ausīm. Viņš nespēja sevi iedomāties ar pāris centimetru gariem matiem. 
       Daniels dzīvoja nelielas mazpilsētas nomalē. Viņa ģimenei piederēja neliela privātmāja, kurā viņš dzīvoja ar māti, tēvu un vienpadsmitgadīgu, kā Daniels mēdza teikt, ellīgi kaitinošu brāli. Godīgi sakot, interesantākā nodarbe, kuru te varēja atrast bija klīšana pa degradētām teritorijām. Viņš bija viens no tiem savdabīgajiem jauniešiem, kurus tādas vietas pievilka. Varbūt tam par iemeslu bija domas par to, kas šajās vietās reiz noticis, varbūt vien atšķirība no visa, kas redzams ikdienā vai vēlme no visa aizbēgt.
      Skaidrības labad, jāpaskaidro, kāpēc viņš nīka savā istabā nevis klīda pa ielām vai gāja uz skolu. Redziet, pirms pāris dienām viņam gadījās neliela ķibele. 
       Viss sākās pavisam nevainīgi. Daniels pusdienlaikā izgāja ārā un ievēroja, ka vecajā ābelē pie mājas, augšējos zaros ieķēries zils balons.
„Droši vien, kādam uz ielas tas izslīdēja no rokām”, pie sevis noteica Daniels. Nezin no kurienes viņam galvā iešāvās muļķīga doma uzkāpt un paņemt balonu. Viņš ābelē bija kāpis neskaitāmas reizes un nekad nebija nokritis. Tajā Daniels jutās kā zivs ūdenī. Uzkāpis augšā, Daniels centās satvert balonu, tomēr to aizsniegt nebija nemaz tik viegli. Viņam nācās pastiepties uz pirkstgaliem un atlaist abas rokas no zariem, lai to aizsniegtu. Tad balons beidzot pieskārās rokām, bet, tavu nelaimi, tajā pašā brīdī Daniels juta, ka zem kājām pazūd pamats. Pirmo reizi savas dzīves laikā viņš uztraucās par savu dzīvību. Pieskaroties zemei, Daniels labajā kājā sajūta skaudras sāpes. Pēda bija aizgriezusies uz otru pusi. Sāpes pieņēmās spēkā un bija skaidrs – kāja ir lauzta, pie tam tik muļķīgi, ka kauns kādam teikt. Lai viss būtu vēl briesmīgāk, kārotā balona vietā Daniels sev blakus ieraudzīja vien zilu gumijas lupatiņu. Balons uz zariem bija pārsprādzis. Daniels nespēja pārstāt lamāt sevi. Kaut ko tik muļķīgu viņš nevarēja sev piedot. Tas beidzās ar to, ka kāja nu bija saskrūvēta un staigāšana aizliegta. Viss, ko Daniels tagad varēja darīt, izsakāms pāris vārdos – gulēt un blenzt grīdā, cerot, ka kāds atnāks pakavēt laiku. Tiesa, kopš kritiena bija pagājis krietns laiciņš un Daniels jau itin labi varēja staigāt, bet šorīt viņš tam bija par slinku. Galu galā – mušas nav tie jaukākie sarunu biedri.
    Pēkšņi atskanēja plīstoša stikla skaņa. Kāds no ielas puses kaut ko bija iemetis Daniela logā. Daniels pietrūkās, lai pavērtos, kas noticis.
Jūsu Latgals

P.S. Rudzi ir gatavi un grib dabūt rokās to mērgli, kurš teica, ka nav