Tad nu tā mīlīši. Esmu godam pārbraucis mājās no Austrijas, kas bija dikti garš ceļojums. Tad nu sniegšu jums nelielu ieskatu mana brauciena gaitā. Bildes domājams pievienošu vēlāk, jo raksts top brīdi, kad mājās esmu vien 4 stundas.

    Ceļojuma gala mērķis bija Alpi, tomēr pa ceļam apskatījām arī šādas tādas citas lietas. Vienīgā vairāk vai mazāk pazīstamā persona bija mana miesīgā māte. Pārējie grupas biedri - Senioru deju kolektīvs un citi cilvēki, kurus ne vella nepazīstu. Biju jaunākā personā, tomēr arī garākā grupā. Turpmākais teksts būs stāsts par to kā es šo braucienu redzēju savām acīm un kā es to uztvēru. lai vieglāk būtu saprotams dažas lietas tiks izceltas.

1. diena

Tā kā izbraukšana paredzēta jau pus5os no rīta nolemju iepriekšējā naktī nemaz neiet gulēt. Domāts darīts un atlikušās stundas Latvijā pavadu nomodā. Ierodoties vietā, no kurienes izbraucam, aptveru, ka man bija taisnība - tik tiešām nevienu lāga nepazīstu un neviens nepazīst mani. Kā vēlāk izrādās - pagaidām. Pirmajā dienā nekas lādzīgs nenotiek - pat kārtīgi kalni netiek sasniegti. Spilgtākās atmiņas saistās ar ntajām pieturām cilvēka dabisko vajadzību apmierināšanai. Protams nespēju nepieminēt, ka manām garajām kājām tur nebija diezko daudz vietas. Citādā ziņā atmiņā vienas vienīgas poļu štrāses, lēzenas ielejas un fūre kura veda 2 tankus - šķiet kolekcionāriem. Naktī sasniedzam varen jauku viesnīcu Polijā, kur lieliski nāk miegs un ir ļoti jauka atmosfēra.

2. diena

Brokastis, turklāt ļoti garšīgas, kas man ir svarīgi. Izejot no viesnīcas secinu, ka šeit jau kaut kas atgādina kalnus un tā tā kā būtu labā ziņa. Šeit arī pirmo reizi tik likta lietā mana fotokamera. Šajā pašā diena šķērsojam Čehijas robežu. Braucot pa Čehiju uzzinu, ka Čehu folklorā viens no motīviem ir tāds: "alus ir labs, bet šnabis slikts". Tas liek domāt, ka manī mīt kāda drusciņa no čehu gara. Vēlāk šajā dienā iebraucam Austrijā. Uz robežas apstājamies un apmeklējam nudien vērtīgu apskates objektu - Tax Free šopu. Tur nopirkās sabraukti želejas lācīši ar Mango garšu. Jāpiemin, ka no veikala Čehijas pusē uz kalna atradās nu ļoti jauka paskata cietoksnis. No robežas devāmies uz pirmo oficiālo apskates objektu - Melkas abatiju. Vieta jau varen krāšņa - zelts noteikti nav žēlots. Tāpatās arī skati ir diezgan patīkami. Pārsteidza, ka turpat klostera teritorijā mierīgi tiek tirgots un dzerts viens no labākajiem cilvēces izgudrojumiem - alus. Ja tā padomā, nespēju iedomāties, ka Latvijā kāda Dievnama teritorijā varētu notikt kas līdzīgs. Secinu, ka šī laikam būs tā zeme, kur viss pakārtots tūristiem.
    Pametam klosteri un ripojam Zalcburgas virzienā. Pa ceļam iegriežamies paēst "Rozenbergerā" (Austriešu "Lido") Ko gan pamatīgi nožēloju - 5 eiro iztērēti, bet labuma nekāda, jo par tiem 5 eiro nekas lāga nesanāca. Neiesaku tur ēst - ta jau labāk ēdiet vienkāršu desmaizi. Zalcburgu pagaidām apbraucam pa apvadceļu un tad sākās - abās ceļa pusēs klintis. Skatu vairs novērst no loga nespēju gandrīz ne uz mirkli. Šādā garā 100 km aiz muguras palika nemanot. Uz vakar pusi esam sasnieguši kalnu kūrortpilsētu Badgašteinu 1000mvjl., kur nakšņojam latviešu viesu mājā. Ļoti paveicās ar istabiņu - izejot uz balkona pavērās skats pāri visai ielejai, abās pusēs ielejai kalni un dzirdama upes šalkoņa. Šeit es gulēju veselas 3 naktis. Tāpat tieši šajā vakarā un šeit es izdzēru pirmo alutiņu šajā braucienā.

3. diena

Brokastis, turklāt vēl labākas kā Polijā. Šajā dienā paredzēts apskatīt vairākas vietas tāpēc uzreiz pēc brokastīm dodamies uz autobusu. Pirmais apskates objekts ir Lihtenšteinas aiza, kas beidzot lika manai elpai aizrauties. Devāmies pastaigā pa laipiņām kas piestiprinātas pie klints sienas. Zem mums plūda no ļoti krāčaina kalnu upe, kas gadu tūkstošu laikā ir iegrauzusies klintī izveidojot ļoti skaistu aizu. Tūristi šo vietu gan gāza apkārt. Brīdī, kad ieradāmies, tur bija vien pāris mašīnas, bet kad devāmies prom - vairāki autobusi. Šeit arī iegādājām šādus tādus suvenīrus - un labi ka tā, jo citur tie bija krietni vien dārgāki. Šajā vietā arī radās iespēja secināt, ka austriešu vācu valoda nav nemaz tik viegli saprotama. Vācieši un austrieši ir apmēram kā latvieši un latgalieši - runa stipri vien atšķiras, kaut gan valoda tā pati.
   No Lihtenšteinas aizas dodamies uz Hellbrunas pili. Sastrēgumu dēļ gan iekštelpas neapmeklējam, bet dārzs vien bija ko vērts. Kāpēc? Jo bieži vien no itkā nevainīga paskata vietas (nu ok - slapjas) uz tevi izšāvās strūklaka. Kā vēstīja gids, Zalcburgas arhibīskaps Marks Sitiks, kam piederēja šī pils, bija varens jokdaris, tāpēc izveidoja šo dārzu, lai izjokotu viesus. Ļoti interesants veids kā to izdarīt bija apsēdināt viesus pie akmens galda uz krēsliem, kuros ir caurumi. Uzminiet nu, kas notika ar visiem, kuri kaut ko darīja ne visai jauki (kašķējās, piedzērās)? No caurumiem krēslos izšāvās ūdensšaltis tieši tur, kur mugura zaudē savu godīgo nosaukumu. Protams paša bīskapa krēsls ar šādu ekstru aprīkots nebija. Tā kā laiks bija karsts, šajā parkā samērcēties nevija gandrīz nekādu iebildumu. Pēc parka apskates apēdu pēdējo roltonu un sajutos nedaudz noskumis.
    Zalcburga. Skaista pilsēta, bet visticamāk, ka asociēsies ar majestātisko Hohenzalcburgas cietoksni kalna galā, no kuras visa pilsēta bija redzama kā uz delnas. Turklāt pats cietoksnis arī bija ļoti labi saglabājies un līdz ar to saistošs man. Cietoksnī izvietots muzejs, turklāt lai arī diezgan plašs, tomēr ļoti ērti apskatāms. Nu protams Zalcburgā daudzās vietās minēts Mocarts, iespējams vairāk kā jebkura cita personība. Un pareizi vien ir - māksla stāv krietni vien augstāk par politiku. Nevaru nepieminēt arī Mirabellas dārzus. Lai arī neesmu liels ziedu cienītājs, šie dārzi mani nespēja atstāt vienaldzīgu, jo nācās secināt, ka pasaulē ir vairāk krāsu, ka redzam ikdienā. Tāpatās no Zalcburgas ielu muzikantiem rīdziniekiem būtu ko mācīties - kāds vīrs ar arfu mani vienkārši apbūra. Ar Zalcbrugas apskati 3. dienas piedzīvojumi beidzās un atgriezāmies mājīgajā viesu mājā Badgašteinā.

4.diena

Diena, kuru gaidīju visvairāk un arī vienīgā diena bez autobusa. Uzreiz pēc gardajām brokastīm devāmies pastaigā. Tieši pie pilsētas galvenās ielas krīt 341 metru augsts ūdenskritums radot diezgan pamatīgu šalkoņu. Ko tādu nebiju gaidījis, tomēr tas bija sīkums salīdzinot ar to, ko es redzēju apmēram stundu vēlāk. Raitā solī devāmies uz pacēlāju. Šajā brīdī sāka piepildīties mans sapnis, par kuru biju gatavs atdod pusi dzīves - mēs cēlāmies no ielejas augšā uz kalniem. Stacija, kuru redzēju no kalna piekājes jau šķita ellīgi augstu, bet sasniedzot to es apjēdzu, ka esam vien pusē. Tiesa, ceļoties augšā sāku just arī spiedienu ausīs, bet tas bija sīkums salīdzinot ar skatu, kas pavērās ceļoties augšā un vēl jo vairāk salīdzinot ar to, ko es redzēju virsotnē. Gala stacija atradās 2230 metrus virs jūras līmeņa. Visapkārt kalnu virsotnes, redzama pasaule desmitiem kilometru attālumā. Sniegotas virsotnes, virsotnes, kas saplūst ar mākoņiem, neviena koka, un takas, takas pa kurām skriet un staigāt un apbrīnot to, cik mēs esam mazi un cik tur augšā ir skaisti. Devos pastaigā un virsotni, kas bija nedaudz augstāka, tomēr kad līdz augšai bija palicis apmēram stundas gājums, nācās griezties atpakaļ, jo apavi tomēr nebija piemēroti stāvākajām vietām. Šā vai tā vasaras vidū tiku pie pāris sniega kupenām, sabildēju alpu puķes, kas klāja nogāzes un jutos tik ļoti laimīgs, kā nebiju juties, jau krietni pasen.
    Diemžēl visam labajam pienāk gals un nācās braukt lejā, lai mērcētos termālajos baseinos. Visādā ziņā arī tas bija jauki, jo silts ūdens man patīk. Cerēju iepazīties ar jauniešiem no citām valstīm, bet lielākoties te bija vecāka gadagājuma ļaudis. Vienīgie jaunieši bija poļi, kam ar angļu valodu bija pagalam čābīgi (un tas mani nepatīkami pārsteidza). Teorētiski mērcēties varēja 4 stundas, bet īsti nebija ko darīt jau pēc 2ām. Toties iemācījos mest salto ūdenī (beidzot). Palīdzēja arī tā laipiņa - varen elastīga.
    Vakarā viesu mājā mūs gaidīja vakariņas ar folkloras programmu. Beidzot kārtīgi paēdu. Kad bijām ieturējuši maltīti austriešu gaumē ieradās 3 folkloristi - 2 austrieši ādas šortos un ar pajoliņu cepurēm un 1 smuka austriete. Spēlēja viņi tautas melodijas ar tautiskiem instrumentiem un rādīja tautas dejas. Tā nu sagadījās, ka no 40 cilvēkiem, tieši mani iesaistīja tajā deju dejošanā. Deja visai vienkārša un pat man ar abām kreisajām kājām sanāca puslīdz normāli. Kad beidzās deja domāju, ka tas ir viss. Bet nē, vēl bija jākāpj uz krēsla, kas simbolizēja kalnu un jābļaun no visas sirds. Es kautrīgs nebūdams tā arī izdarīju. Pie viena mani sāka saukt par "kolēga". Balvā par savu atraktivitāti dabūju mēriņu šnaps uz kroga rēķina (respektīvi ietaupīju 4 vai 5 eirikus, riktīgi neatceros). Tik tālu viss bija tautiski. Tad šamējie izvilka Alpu ragus - nu tādus metrus 3 garus. Deva arī pamēģināt iepūst mums. Man ar tā laime tika. Ja godīgi nebija nedz viegli, nedz grūti panākt, lai skanētu, bet, lai tādu labi spēlētu, jātrenējas krietns laiciņš. Tad nu pienāca arī brīdis, kas mani priecēja visvairāk. Jaunākais no abiem kungiem ar Alpu govju zvaniem spēlēja "Edelweis" (ceru, ka pareizi uzrakstīju). Skanēja patiesi skaisti un interesanti. Tik tālu viss bija jauki, bet tad pienāca brīdis, kad nācās spēlēt spēli, par kuras peiderību austriešu tradīcijām mani māca šaubas - dejo pāris, vienam kājās šorti. Kad beidz skanēt mūzika, šorti jāraun nost un jāvelk virsū otram dejotājam. Kurš pāris pēdējais pārvelk bikšeles - izstājas. Pārī ar ļoti patīkamu meiteni sanāca iekabināt visiem pārējiem (par spīti tam, ka pāris reizes man sanāca dancāt ar abām kājām vienā šortu starā). Uzminiet nu, kas balvā? Vēl viens mēriņš "šnaps" (tātad jau 8 vai 10 eiriki ietaupīti). Kopumā pasāciens bija saturīgs, tomēr prasījās to šortu danci aizvietot ar kaut ko citu no tradīcijām. Pēc vakariņām devos uz balkona pasēdēt un vēl pēdējo reizi pavērot naksnīgo ieleju. Tā sēžot arī sanāca parunāt ar minētu patīkamo meiteni, kura par šo vietu pateica ļoti precīzi un, ja tā var teikt - skaisti. Centīšos citēt, bet pieļauju, ka sanāks vien aptuveni:"Cik ilgi būtu šeit jādzīvo, lai aprastu un nesajūsminātos par kalniem?" Neatliek nekas cits, kā vien piekrist.

5. diena

Pametam mājīgo viesu māju, Badgašteinu un drīz vien arī kalnus. Dodamies uz Habsburgu vasaras rezidenci Vīnē - Šennbrunas pili un Vīni vispār. Nu pils, kā pils - iekšā negājām laika trūkuma dēļ, bet ārā staigājot mūs mocīja bezvēja karstums (+32 grādi ēnā). Vienīgā vērā ņemamā lieta, par ko nevajadzēja maksāt bija burvīga strūklaka, bet citādi par visu jāmaksā atsevišķi - pat lai iet pa vīteņaugu aleju. Visvairāk mani šeit priecēja...saldējums pie ieejas. Tik gards sen nebija ēsts - zemeņu saldējums ar zemeņu gabaliņiem un īstu zemeņu garšu. Ņamma...
    Vīne. Ja prasīsiet ar ko palika atmiņā neminēšu nedz Vīnes operu, nedz Habsburgu pilis, nedz grandiozo katedrāli (kurai seriālā pāri lēca komisārs Reksis). Tāpat nenosaukšu arī Štadtparku, bet gan... tagad papūlieties uzminēt un nelasiet tālāk. Nepareizi - neuzminējāt. Tieši tajā laikā, kad bijām Vīnē, tur notika mīiiiilzīgs praids, ar kuru salīdzinot Rīgas versija ir sīkums. Jāsaka, ka tusēties viņi prot - kravas mašīnas pārtaisītas par pārtī busiņiem, visvisādi krāšņi ietērpi utt. Man pret viņiem nav iebildumu, kamēr viņi man nebloķē ielu, kuru gribu šķērsot, bet ikkurāt to viņi darīja - pāriet ringštrāsi nebija iespējams. Nācās gaidīt gājiena beigas. 
    Ak jā  - Vīnē uz ielas bija feins čalis...bez galvas. Pareizāk sakot tāds ietērps. Nu ļoti jauks cilvēks, ar kuru sanāca gan papļāpāt, gan nobildēties. Nakšņojām viesnīcā Čehijā, par kuru man nav ne jausmas kā viņi dabūja 3 zvaigznītes, jo numuriņi pamatīgi atsita pēc padomju laikiem.

6. diena 

Paēdām ne visai gardas brokastis (BEZ KAFIJAS!!!) un devāmies 21 stundu garā mājupceļā. 7. dienas pus5os rītā biju mājās un nu - 6 stundas vēlāk nododu jūsu vērtēšanai to, kā man gājis.

Jūsu Latgals