Pāris nedēļas atpakaļ kultūras teorijas un literatūras teorijas lekciju laikā aizgāja ciet un tapa 2 diezgan murgaini stāstiņi, kuros es nespēju rast nekādu loģiku. Nododu otro no tiem jūsu vērtējumam un kritikai. 

Kāja un acs

   Uz galda stāvēja termoss. Parasts aprūsējis termoss parastā pamestā mājā. vakaros termoss mēnessgaismā rēgojās spoguļa lauskās, bet dienā pāris joprojām spīdīgajos pleķos uz tā sāniem mirdzēja saules zaķi. No šī termosa reiz bija dzēris Ferdinands. Ferdinands bija parasts vīrs, ja neskaita to, ka kreisā kāja viņam bija no koja, bet labā acs - no stikla (vai arī otrādi). Ik dienu viņa koka (stikla?) kāja klaudzēja pret veco dēļu grīdu, gadu gaitā izlaužot tajā caurumus.

   koka kājai gan bija arī praktisks pielietojums. Ferdinands mēdza nostāties uz savas koka kājas un pasaukt kādu pagalma puišeli, kurš viņu iegrieztu. Tas izskatījās reizē tik baisi un smieklīgi, kad viņš griezās kā vilciņš, rēkdams savus ellišķīgos smieklus, kas atgādināja vēja kaukšanu notekcaurulēs.

   Kādu dienu Ferdinands pazuda. Viņa mājā atrada vien  koka kāju un stikla aci (vai arī otrādi), kas vāļājās blakus termosam.

   Māja nevienam nebija vajadzīga. Vienīgie, kas tur mēdza iegriezties, bija tīņi, kuriem vajadzēja vien vietu, kur piedzerties, apnarkoties un pārgulēt citam ar citu, bet termoss turpināja rūsēt un atspīdēt spoguļa lauskās.

P.S. Ferdinandam nav neviena autoram zināma reāla prototipa

P.P.S. Rudzi ir gatavi un rēgojas spogulī.