Pāris nedēļas atpakaļ kultūras teorijas un literatūras teorijas lekciju laikā aizgāja ciet un tapa 2 diezgan murgaini stāstiņi, kuros es nespēju rast nekādu loģiku. Nododu pirmo no tiem jūsu vērtējumam un kritikai. Noskaņai ieteicams fonā klausīties zemāk atrodamo dziesmu.

Komunālais blūzs

   Septiņi no rīta. Pirmdiena. Var būt arī svētdiena - kā jau kuram labāk patīk. Uz grīdas pudeles ar vīna paliekām, bet izlietne pilna netīru trauku. 

   Matīss viegli grīļodamies piegāja pie virtuves galda un ar drebošām rokām pie lūpām pielika pusizdzerto alus pudeli. galvā jaucās dažādas domas un skanēja:"Vēl gribu gulēt savu maigu miegu". Tik ļoti vajadzēja salāpīties un savākt bardaku. Pāri visam jautājums - "Kāpēc?" kāpēc likt sev ciest? Kāpēc nomocīt prātu ar to, ko nevar mainīt? Kāpēc rakstīt ntās SMS zinot, ka atbildes nebūs? Pārāk daudz "kāpēc" un visā nolādētajā dzīvoklī neviena, kas spētu palīdzēt atrast atbildes.

   Galvā joprojām skanēja ritmiskās blūza skaņas un vārdi:"Vēl gribu gulēt savu maigu miegu". Skats pievērsās galdam. Miega zāles. Darboholiķis no blakusistabiņas bez tām nemēdza iet gulēt. Nolādēta atkarība. Miegs gan bija tieši tas, ko Matīsam vajadzēja. Šķita tik viegli - paņemt tableti un gaidīt, kad plakstiņi kļūs smagāki. Bet nekas nenotika. Sekoja vēl viena tablete, un vēl viena, un vēl, un vēl...

   "Vēl gribu gulēt savu maigu miegu" un blūza meldiņš, līdz viss tas saplūda un sāka gaist.

P.S. Matīss ir pilnībā izdomāts tēls un neviens reāls Matīss stāsta tapšanas dēļ miega zāles nepārdozēja.

P.P.S. Rudzi ir gatavi un dzīvo "komunalkā"