Patiesību sakot, jāsaka, ka sen neko neesmu neko rakstījis (šajā brīdī muša, kuru vēroju pamet spuldzi).  Arī tagad sākot rakstīt nemaz nezinu, ar ko sākt. Skaidrs, ka ar šo rakstu apbēdināšu visus tos, kam riebjos es un mani raksti, tāpēc lūdzu šie cilvēki - esiet žēlīgi un, ja vēliet man nāvi, tad vēliet vismaz ātru un nesāpīgu.
    Tiem, kam interesē, ko es rakstu, varu pastāstīt, kāpēc sen neesmu rakstījis (muša nolaižas man uz deguna, un seko neveiksmīgs mēģinājums to brutāli nogalināt). Viens iemesls - daudzas tēmas priekš šīs saites varētu būt pārāk nopietnas, bet nenoliedzu, ka arī šoreiz tās varētu tikt apspēlētas.
    Aizvien skaudrāk mani pārņem sajūta, ka ir pienākuši pēdējie 3 mēneši vidusskolā un līdz ar to arī šajā dzīves posmā. Kā tas izpaužas? Līdz ar skolas beigšanu nāksies zaudēt draugus. Protams es kādu reizi viņus satikšu, bet tas vairs nebūs tas. Protams var jau uzturēt labas attiecības, tomēr nebūs tik vienkārši. Es būšu tur, viņi te. Starpība? Vismaz 200 kilometri. Lai to visu padarītu vēl glupāku, beidzot arī klase man sākusi kaut ko nozīmēt. Līdz šim gadam par klasi manas domas bija apmēram tādas:"Ejat tokš jūs visi dillēs!" Kā ir tagad? Tagad paradoksālā kārtā īpaši neuztraucos par tiem, ar kuriem līdz šim bija salīdzinoši labas attiecības (klases džekiem), bet grūtāk būs šķirties no pāris klasesbiedrenēm, kuras, izrādās, ir sasodīti feini cilvēciņi ar kuriem patiešām var no sirds parunāt. Ja tā padomā, tas ir forši, ja klasē ir kāds ar ko var izrunāties, ja kaut kas nospiež. Protams pietrūks arī patieso draugu (ar tiem es nedomāju tos, kuri ārpus skolas ir draudzīgi, bet skolā tevi pasūta atklātā tekstā, jo grib paspīdēt). Par skolu runājot - beidzot esmu atmetis bastošanu, tagad vienīgais kavēšanas iemesls ir traumas (ieskaitot "ar florbola nūju pa seju") vai saaukstēšanās (muša veic neveiksmīgu nosēšanos uz laptopa klaviatūras, seko trāpīgs sitiens - muša ir bezsamaņā).
    Esmu nokļuvis līdz pamatteksta otrajai atkāpei (vēroju mušas savdabīgās kustības). Dzīvības trauslums.... Nekas nav mūžīgs. Arī cilvēkam pietiek ar vienu trāpīgu sitienu, lai viss, kas ir bijis aizietu nebūtībā. Vajag piemērus? Lūdzu - autoavārija. Ja izdzīvosi - varēsi to uzskatīt par savu otro dzimšanas dienu. Ja nē - viss, ko tu esi sasniedzis, vienalga, kas tu esi bijis skolā - pelēkā pelē vai klases līderis - tas viss aiziet nebūtībā. Kas paliek? Atmiņas, kas noput. Sākumā par tevi sēro, pēc tam tevi ik gadu piemin, vēlāk retumis apkopj tavu kapu un kādu dienu arī atmiņas izzudīs. Nebūs vairs nekā, izņemot kapakmeni, kas iespējams nokļūs kādas mājas pamatos, jo būs tik sadrupis, ka neatgādinās par tevi. 
     Vai tu spēj piecelties pēc trieciena (muša apveļas uz kājām un rāpo prom)? Piemērs - Tu zaudē tuvu cilvēku  un sākumā šķiet, ka Tavai dzīvei nav jēgas. Tu savaldies, paiet pāris dienas un kļūst vieglāk. Laiks nepielūdzami turpina iet uz priekšu un ir viegli. Tu esi atkopies. Tava dzīve ir lieliska. Bet vai tas ir tik vienkārši? Varbūt tu saņemot triecienu noslēdzies sevī, mainies uz slikto pusi. Vai tāds gribi būt? Labi, atzīstu, neveiksmīga atkāpe, tomēr skaidrs ir viens - savākties ir jāspēj.
      Nu viss, netraumēšu jūs ar tik nopietnām tēmām. Kas zina, kādam varbūt būšu sabojājis naktsmieru un viņš nolādēs mani pat sapņos.  Un ja nu vēl kādam bērnības trauma? Parunāšu par pozitīvām sajūtām (muša savēzē spārnus). Ārā ir pavasaris. No rīta mani pārņēma ellīgi liela prieka deva. Man gribējās kliegt no prieka. Kāpēc? Tagad klausies tu, Ziema, un klausies uzmanīgi, jo otrreiz neatkārtošu - Es Tevi Uzvarēju. Tu vari spirināties cik tīk, bet ir skaidrs, cīņa starp tevi un manu nepārspējāmo duetu (es+fēns) tuvojas beigām. Uzvara pieder man, un tas nozīmē, ka būs pavasaris. Tas jau ir gaisā. Sajūta, netverama, sasodīti slapja un reizē tik patīkama. Ziema, tavs laiks ir beidzies.
      Pilnai laimei - ar klasi dziedājām dziesmiņu par mazo zaļo vardīti (kvā kvā kvā) Tā man deva papildus pavasara sajūtu. Un nē - tā dziesma nav par varžu pārošanās rituāliem. Dziesma ir par dārgām džinsu biksēm, kurām nākas izdot visu naudu un par to, ka varde nekur nevar dabūt mašīnu, tāpēc viņām nākas maksāt citām vardēm, lai šīs nes tās uz muguras. Vai nav jauki? 
      Jūs gribat teikt, ka jūsu vārgā psihe pat šīs atkāpes nespēj panest? Eh, tā arī būtu teikuši, ka krievu un amerikāņu popkultūras iespaidā jūs neesat spējīgi lasīt tekstu latviešu valodā. Bet, ko ta lai dara? Tur nekā nevar darīt! Kā nu būs, tā pārtiksim (Blaukts, muša saņem pēdējo sitienu un tiek noslaucīta no galda, sitiens neizraisa nekādas emocijas, bet aiz galda veidojas mirušu mušu kaudzīte, jeb zirnekļu zviedru galds)! Uz šīs pozitīvas nots arī beigšu šīs īsumīsās pārdomas. Lai jums jauks šodienas vakars (jo daži šo lasīs tikai rīt un viņi noteikti gribēs jauku rītdienas vakaru). Palieciet sveiki (pēkšņi atskan bums, redzēju ka mana muša sakustas un ar kāju devu pēdējo triecienu).

Jūsu Latgals

P.S.Rudzi ir gatavi un jau mana sauli.

P.P.S. Sveicieni no naktssarga un veļas mazgātājas.