Zinu jau zinu, es pārāk daudz rakstu, bet.... Nu labi nav nekādu bet. Šoreiz pārmaiņas pēc bez sarkasma, un liekiem vārdiem. Tikai tas, ko vēlos teikt.

Man ir sapnis. Sapnis par zemi no kuras es nāku. Par Latviju.
   Par zemi kurā es apkārt dzirdu latviešu valodu. Par zemi kurā man neviens neliek justies neērti par to ka esmu latvietis. Kur man nav jādzird izkropļota latviešu valoda ar nezināmas izcelsmes lamuvārdiem. Kur es ar jebkuru varu runāt savā valodā un par to netieku izsmiets. Šajā zemē man nav jābaidas skaļi pateikt, ka to mīlu. Tā ir zeme, kur neviens netērē svešu naudu. Kur nav cilvēku, kas rūpējas tikai par savu labumu. Kur neviens nepelnīti netiek iemīts dubļos, tikai tapēc ka viņš kādam nepatīk.Zeme, kur politiķiem nav nospļauties uz tautu. Kur nekad neizskan vārds krīze Kur skolēnes netiek pazemots izskata dēļ, vai tapēc ka viņam trūkst naudiņas, lai dabūtu to, kas ir citiem. Šī zeme ir vieta, kur labos darbus neaizmirst, bet sliktos darbus nepiemin. Zeme, kura netiek apmētāta ar dubļiem no citu valstu puses un zeme kurā neviens nebaidās paust savu viedokli. Kur nav jābaidās, ka kāda untumu dēļ vairs nevarēs apkurināt mājas. Kur cilvēkiem nav ik brīdi jābaidās pazaudēt mājas. Kur katrs var justies lepns par zemi kur ir piedzimis - par Latviju.
  Pagaidām tas ir sapnis, bet es ceru, ka pieredzēšu brīdi, kad tas piepildīsies. Kad tas notiks? Tas ir katrā mūsu rokās, lai arī ko jūs teiktu. Varbūt viens cilvēks spēj maz, bet ar kopīgu mērķi var panākt daudz. Galvenais ir ticēt un sapnis īstenosies. Sapnis par Latviju.

Ar cieņu

Jūsu Latgals16