Šodiena man paliks atmiņā kā kārtējā diena, kad neko nedaram.

Nu ok - tik traki nav. Visu dienu aizņēma braukāšana uz banku un ņemšanās telefona sakarā.

Sākšu no sākuma. No rīta dev'mies uz banku atvērt kontu, jo vakar viņi solīja, ka rīta pusē jau varēs. Nevarēja. Načās piekāpt pēcpusdienā... Šī izbrauciena laikā iegādāju arī turku telefona karti un telefonu par apmēram 40 latiem. Lirās viss izmaksāja 130, ka ir apmēram 50 vai nedaudz mazāk. Laimīgs atgriezos organizācijā, kur konstatēju, ka telefons nav ieslēdzams. Iedevām tam iesauku "EMO", jo viņš nevēlējās dzīvot.

Uz Pusdienlaiku nolēmu atstāt telefonu lādēties un devāmies uz Universitāti beidzot satikt savu mentori. Visādā ziņā ar Moldāvu puisi bijām patīkami pārsteigti, jo viņa izrādījās lōti jauks cilvēks ar kuru sarunas raisās bez problēmām. Vēl viens sīkums - viņa uzspieda mums paēst pusdienas uz viņas rēķina.

Atgriezies organizācijā secināju, ka EMO saglabājis savu stilu. Tā nu devāmies atpakaļ uz veikalu. Izrādījās problēma ir baterijā. Pēc nelielas braukāšanas no Nokia servisa uz veikalu atdevām manu telefonu servisā. Iespējams tas šobrīd jau ir ceļā uz Stambulu...

Par manu un Moldāva sarunu valodu brīzīem, kad turki mūs nokaitina ar turku valodu, nelietojot angļu, kļuvusi krievu. Es saprotu labi, viņš runā perfekti, es lauzītā krievu valodā varu atbildēt un turki ir neizpratnē. Efekts panākts.

Un tagad labās ziņas. Šovakar satiekamies pilsētā esošie letiņu brīvprātīgie. Ņemot vērā to, cik daudz man nozīmē dzirdēt latviešu valodu, ir sācies baigais pacēlums.

Nobeigumā pagaidām populārākā dziesma dzīvoklī.